15. pants

Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības

uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos

likumā noteiktajos gadījumos."

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka Satversmes 109. pants

garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu, kā arī

efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 15. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2009-88-01 8. punktu).

Fondēto pensiju shēma ir daļa no Latvijā izveidotās pensiju

sistēmas, kas, nepalielinot kopējo iemaksu apmēru vecuma

pensijām, dod personai iespēju uzkrāt papildu pensijas kapitālu,

daļu no iemaksām ieguldot finanšu instrumentos.

Saskaņā ar Fondēto pensiju likuma 3. panta pirmo un otro daļu

fondēto pensiju shēmas dalībnieks var būt ikviens sociāli

apdrošinātais, kurš shēmas darbības sākumā - 2001. gada 1. jūlijā

- nebija vecāks par 50 gadiem. Likumdevējs noteicis, ka fondēto

pensiju shēmas dalībniekam, sasniedzot vecumu, kas dod tiesības

saņemt pensiju, vai vēlāk ir tiesības izvēlēties, vai uzkrāto

fondētās pensijas kapitālu pievienot nefondētajam pensijas

kapitālam un pārrēķināt vecuma pensiju vai par uzkrāto fondētās

pensijas kapitālu iegādāties dzīvības apdrošināšanas polisi.

Tā kā tiesības uz sociālo nodrošinājumu pieder pie sociālajām

tiesībām, valstij ir rīcības brīvība to metožu un mehānismu

izvēlē, ar kādiem šīs tiesības īstenojamas (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr.

2000-08-0109 secinājumu daļas pirmo rindkopu).

Satversmes tiesa secinājusi, ka Satversmes 109. pants

negarantē personām tiesības uz pensiju, kas aprēķināta noteiktā

apmērā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta

sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 6.1. punktu). Līdz ar to

likumdevējs, izvērtējot valsts ekonomiskās iespējas un citus

apstākļus, var izmantot savu rīcības brīvību un veidot sociālās

drošības sistēmu, nosakot tās darbības vispārējos principus,

līdzekļu iemaksāšanas, administrēšanas, pārvaldīšanas un

izmaksāšanas noteikumus.

Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi: "Ja

likumdevējs, izmantojot savu kompetenci sociālās politikas

veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma

noteikšanā, Satversmē ir iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību

saturu ir konkretizējis likumos, tad tās ir kļuvušas par personas

subjektīvajām tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var

prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt šīs savas tiesības tiesā"

(Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

2001-12-01 secinājumu daļas 2. punkts).

Apstrīdētās normas ietilpst

Satversmes 109. pantā garantēto tiesību uz sociālo nodrošinājumu

saturā.