17. pants

Latvijas pensiju sistēma līdz 1996. gada 1.

janvārim bija balstīta uz pārdales principu, proti, nepastāvēja

saikne starp sociālo iemaksu lielumu un pensijas apmēru. Tas

neveicināja sociālo iemaksu veikšanu un strādājošo ieinteresētību

savu vecumdienu nodrošināšanā (sk. Satversmes tiesas 2002.

gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 1.

punktu un Pensiju reformas koncepcijas 4. lpp. lietas

materiālu 3. sēj. 70. lpp.).

1994. - 1995. gadā tika uzsākta pensiju sistēmas reforma.

Ilgstošu politisko diskusiju un konsultāciju rezultātā tika

nolemts izveidot tādu pensiju sistēmu, kurā vecumdienu materiālā

nodrošinājuma risks tiek sadalīts starp valsti (nodokļu

maksātājiem) un personas uzkrātajiem līdzekļiem obligātajā vai

brīvprātīgajā pensiju shēmā.

1995. gadā Saeima akceptēja Pensiju reformas koncepciju un

paredzēja ieviest trīs līmeņu pensiju sistēmu, kas ietver paaudžu

solidaritātes pensiju shēmu, fondēto pensiju shēmu un privātos

pensiju fondus. Likumdevējs bija iecerējis izstrādāt pensiju

sistēmu, kura spētu saglabāt stabilitāti neatkarīgi no

ekonomiskajām izmaiņām (sk. Pensiju reformas koncepcijas 10.

lpp. lietas materiālu 3. sēj. 76. lpp.). Pensiju sistēmas

pamatprincipus, apdrošināmo personu loku un līdzekļu veidošanas

kārtību noteica likumā "Par valsts pensijām". Ar šā likuma

pieņemšanu Latvijā tika ieviesti uz apdrošināšanas iemaksām

balstītas valsts obligātās pensiju apdrošināšanas sistēmas

principi.

Vienlaikus likumdevējs izstrādāja regulējumu, kas personām dod

iespēju ar privāto pensiju fondu starpniecību uzkrāt un ieguldīt

personu pašu izdarītās un to labā brīvprātīgi izdarītās naudas

līdzekļu iemaksas, tādējādi nodrošinot papildu pensijas kapitālu

(sk.: Likums "Par privātajiem pensiju fondiem"// Latvijas

Vēstnesis, 1997. gada 20. jūnijs, Nr. 150/151).

Ņemot vērā demogrāfiskās prognozes, likumdevējs nolēma daļu no

pensijām paredzētajām sociālās apdrošināšanas iemaksām uzkrāt

ārpus paaudžu solidaritātes shēmas ietvariem. Pēc likumdevēja

ieskata, fondēto pensiju shēmas izveidošana sekmētu uzkrājumu

veidošanu un tie vienlaikus kalpotu kā papildu balsts sociālās

drošības sistēmai (sk. lietas materiālu 2. sēj. 143.

lpp.).

Pieņemot Fondēto pensiju likumu, tika noslēgta pensiju

sistēmas reforma. Tās mērķis bija izveidot finansiāli drošu,

demogrāfiskajai situācijai pielāgoties spējīgu sistēmu, kura

veicinātu personu ieinteresētību maksāt nodokļus un pēc iespējas

ilgāk atrasties darba tirgū un sekmēt valsts attīstību

kopumā.

Pensiju reforma, kura ieviesa vairāku līmeņu pensijas kapitāla

uzkrāšanu, tika atzīta par vienu no veiksmīgākajām strukturālajām

reformām Latvijā (sk., piemēram: Par Latvijas pensiju sistēmas

starptautisko novērtējumu // Latvijas Vēstnesis, 2001. gada 10.

aprīlis, Nr. 57; Kad Latvijas pensiju sistēmu uzskata par paraugu

Eiropai // Latvijas Vēstnesis, 2002. gada 19. februāris, Nr.

27).

Satversmes tiesa, analizējot Latvijas pensiju sistēmu, ir

norādījusi, ka tā nevis tikai ļauj cerēt, ka persona saņems

materiālu atbalstu, kas būs atkarīgs no apstākļiem pensijas

saņemšanas laikā, bet gan rada tiesības paļauties uz to, ka

pensijas apmēru noteiks veiktās iemaksas atbilstoši normatīvajos

aktos regulētajai pensiju aprēķināšanas shēmai. Pensiju sistēmai

jāspēj nodrošināt pensiju atbilstoši apmēram, kādā persona šajā

sistēmā līdzdarbojusies, taču nepārdomāti vai sasteigti lēmumi

apdraud pensiju sistēmas ilgtspēju un līdzsvarotu

pastāvēšanu(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 20. punktu un 2009. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 23. punktu).

Likumdevējs, reformējot pensiju sistēmu, it īpaši

izveidojot fondēto pensiju shēmu, ir veicis

pasākumus, lai pēc iespējas pilnīgāk nodrošinātu personām

iespēju, sasniedzot noteiktu vecumu, īstenot Satversmes 109.

pantā noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu.