5. pants

Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba

un citos likumā noteiktajos gadījumos."

Sociālo tiesību īpašais raksturs nosaka arī tiesu varas

kontroles robežas šajā jomā. Kritēriji, pēc kuriem vērtējama

tiesību normas atbilstība pamattiesībām uz sociālo nodrošinājumu,

var atšķirties atkarībā no tā, vai konkrētā norma ierobežo

personai piešķirtās tiesības vai arī nosaka valsts pozitīvo

pienākumu izpildi.

Satversmes 109. pantā nav reglamentēti pensiju sistēmas

noteikumi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

25. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1.

punktu). Līdz ar to pensiju sistēmas uzbūves un darbības

principi ir likumdošanas ceļā izlemjams jautājums, proti,

likumdevējs ir tiesīgs sociālo tiesību saturu konkretizēt

likumos.

Likumdevējs, izstrādājot faktisko sociālās apdrošināšanas

iemaksu kārtību, nav ierobežojis personas pamattiesības uz

sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, jo tiesības uz pensijas

izmaksu tādā apmērā, kādā persona līdzdarbojusies pensijas

kapitāla uzkrāšanā, saglabājas neatkarīgi no tā, kādā kārtībā ir

uzskaitītas veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas un kurā

pensiju sistēmas līmenī tās veiktas. Tādēļ apstrīdētā norma nav

uzskatāma par ierobežojumu tiesībām uz sociālo nodrošinājumu.

Apstrīdētā norma neskar arī valsts pozitīvo pienākumu izveidot un

uzturēt sistēmu, kas vērsta uz pensionēšanās vecumu sasniegušo

personu sociālo un ekonomisko aizsardzību. Izskatāmajā lietā

tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī netiek

skartas.

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka Satversmes 109. pants

neliedz likumdevējam mainīt izveidoto sociālās drošības sistēmu,

proti, likumdevējs var izvēlēties citus risinājumus noteiktu

sociālo problēmu risināšanai (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009-86-01 10. punktu).

Likumdevēja lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu nozīmīga

ir to politiskā dimensija, proti, lēmumi šajā jomā tiek pieņemti,

vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet vairāk no politiskiem

apsvērumiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra

sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu un

2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 16.

punktu).

Tomēr arī politiskus lēmumus ierobežo Satversme, tāpēc

likumdevēja rīcības brīvības apjomam, pieņemot lēmumus sociālo

tiesību jomā, ir jāatbilst Satversmes normām un principiem. Līdz

ar to izskatāmās lietas ietvaros ir jāpārbauda:

1) vai likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir

rīkojies tiesiski, proti, atbilstoši Satversmes normām un

principiem, un vai pensiju sistēmas darbības noteikumi mainīti ar

pienācīgu pamatojumu, proti, vai konkrētais regulējums ir vērsts

uz sabiedrībai nozīmīgu interešu īstenošanu un konstitucionāli

nozīmīgu vērtību aizsardzību;

2) vai ir ievērots tiesiskās paļāvības princips un sociāli

atbildīgas valsts princips.