7. pants

Pieteikuma iesniedzējs būtībā iebilst

pret to, ka apstrīdētā norma liedz tiesai iespējas konkrētajā

gadījumā nodrošināt aizskarto pamattiesību efektīvu un taisnīgu

aizsardzību. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai

likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir pienācīgi izpildījis

pienākumu, ko tam nosaka Satversmē ietvertās taisnīgas tiesas

garantijas.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz taisnīgu

tiesu ir vienas no vissvarīgākajām personas tiesībām (sk.

Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 1. punktu).

Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga

tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga

tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata

lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Pirmajā

aspektā šis jēdziens interpretējams kopsakarā ar Satversmes

6. nodaļu, otrajā - sasaistē ar tiesiskas valsts principu,

kas izriet no Satversmes 1. panta (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas

2. punktu).

Abi aspekti - gan institucionālais, kas nozīmē, ka

tiesai ir jābūt taisnīgai, gan arī procesuālais, kas paredz, ka

ikvienam ir tiesības uz brīvu pieeju tiesai, - ir nesaraujami

saistīti: nebūtu nozīmes tiesas taisnīgumam, ja netiktu

nodrošināta tiesas pieejamība, un otrādi - tiesas pieejamība būtu

lieka, ja netiktu nodrošināts tiesas taisnīgums

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta

sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 8. punktu). Tādējādi

tiesas iespējas atjaunot taisnīgumu katrā konkrētā gadījumā ir

nesaraujami saistītas ar likumdevēja pieņemto procesuālo un

materiālo tiesību normu kopumu, saskaņā ar kuru tiek izspriesta

konkrētā lieta.

Satversmes 92. pants nosaka būtisku tiesiskas

valsts pamatpienākumu - izveidot juridisku mehānismu, ar kura

palīdzību ikviena persona, kuras tiesības ir prettiesiski

aizskartas vai pārkāptas, spētu panākt efektīvu savu tiesību

aizsardzību. Savukārt Satversmes 92. panta trešais teikums

konkretizē noteiktu tiesību uz taisnīgu tiesu aspektu, nosakot,

ka viens no tiesas pamatuzdevumiem ir piešķirt atbilstīgu

atlīdzinājumu par nepamatotu tiesību aizskārumu.

No Satversmes izriet ne tikai valsts pienākums

atturēties no iejaukšanās personas tiesībās, bet arī valsts

pienākums veikt šo tiesību nodrošināšanai nepieciešamās darbības

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

23. septembra sprieduma lietā Nr. 2002-08-01 secinājumu

daļu, 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-42-01 10. punktu un 2009. gada

7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-05-01 9. un

10. punktu). Kā likumdevēja pozitīvā pienākuma piemērs

Satversmes 92. panta aspektā visupirms minams tā pienākums

pieņemt taisnīgas tiesas spriešanai nepieciešamās tiesību normas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

daļas 2. punktu un 2007. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-03-01

22.3. punktu).

Kaut arī Satversmes 92. panta trešais teikums ir

piemērojams tieši un nepastarpināti, tiesiskās noteiktības

princips uzliek likumdevējam par pienākumu likumā pēc iespējas

noregulēt šīs Satversmes normas praktiskās īstenošanas

priekšnoteikumus. Minētajā Satversmes normā ietverto

cilvēktiesību neīstenošana praksē var apdraudēt taisnīgas tiesas

procesuālās garantijas. Tiesiskā valstī ir ne tikai jādeklarē

tiesības, bet arī jānodrošina to praktiska īstenošana

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

6. punktu).

Līdz ar to Satversmes

92. panta pirmais teikums kopsakarā ar šā paša panta trešo

teikumu uzliek likumdevējam pozitīvu pienākumu: izstrādāt un

pieņemt tādu regulējumu, kas personas tiesību pārkāpuma gadījumā

ļautu īstenot efektīvu tiesisko aizsardzību.