8. pants

Saeimas 2004. gada 7. oktobra sēdes

stenogrammu, Latvijas Vēstnesis, 2004. gada

14. oktobris, Nr. 163; 2005. gada

17. februāra sēdes stenogrammu, Latvijas Vēstnesis,

2005. gada 24. februāris, Nr. 32, un

2005. gada 2. jūnija sēdes stenogrammu, Latvijas

Vēstnesis, 2005. gada 9. jūnijs,

Nr. 91).

Tādējādi ne Saeimas komisiju darba materiālos, ne

Saeimas sēžu stenogrammās fiksētajās debatēs nav konstatējami

tiesiskie apsvērumi attiecībā uz to, kādēļ apstrīdētajā normā ir

ietverts tieši tāds aizsargājamo interešu uzskaitījums un vai tas

ir pietiekams juridiskās personas tiesību aizsardzībai. Arī

lietas sagatavošanas laikā Saeima nav sniegusi informāciju par

to, vai un kā apstrīdētās normas piemērošana praksē nodrošinājusi

juridiskās personas pamattiesību efektīvu aizsardzību.

Līdz ar to apstrīdētās normas vēsturiskā interpretācija

ļauj izdarīt secinājumu, ka likumdevējs tajā apzināti ietvēris

izsmeļošu ar likumu aizsargāto juridiskās personas interešu

uzskaitījumu.

8.3. Interpretējot apstrīdēto normu

sistēmiski, secināms, ka tā pēc savas juridiskās konstrukcijas

būtiski atšķiras gan no Atlīdzināšanas likuma 8. panta

pirmās daļas un 9. panta, gan arī APL

92. panta.

Atlīdzināšanas likuma 8. panta pirmā daļa paredz,

ka personiskais kaitējums šā likuma izpratnē ir kaitējums, kas ar

iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku

faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas dzīvībai, fiziskajai

integritātei, veselībai, brīvībai, godam un cieņai, personiskam

un ģimenes noslēpumam vai komercnoslēpumam, autortiesībām vai

citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām

interesēm. Savukārt Atlīdzināšanas likuma 9. pants noteic,

ka morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir personiskais

kaitējums, kas izpaužas kā fiziskās personas ciešanas, kuras tai

izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto

interešu prettiesisks aizskārums. Turpretim APL 92. pants

paredz, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par

mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo

kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes

faktisko rīcību.

Arī Atlīdzināšanas likuma 8. panta pirmajā daļā

likumdevējs ir uzskaitījis aizsargājamās intereses, tomēr šeit

uzskaitījums nav veidots kā izsmeļošs, proti, šis jēdziens ir

atvērts, un tiesību piemērotājs to katrā gadījumā var piepildīt

ar atbilstošu saturu. To apliecina normas vārdi "vai citām

nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām

interesēm". Savukārt Atlīdzināšanas likuma 9. pants

vispār neuzskaita fiziskās personas nemantiskās tiesības, kuras

hipotētiski varētu tikt apdraudētas, nodarot personai morālo

kaitējumu. Līdz ar to arī šo interešu piepildīšanu ar saturu

likumdevējs atstājis tiesību piemērotāja ziņā, tam izvērtējot

katru konkrēto gadījumu individuāli.

Turpretim apstrīdētā norma paredz izsmeļošu to

aizsargājamo interešu uzskaitījumu, kuru prettiesiska aizskāruma

gadījumā juridiskajai personai ir tiesības uz personiskā

kaitējuma kompensāciju. Proti, apstrīdētā norma ir konstruēta pēc

numerus clausus principa: tajā izsmeļoši noteiktas

intereses, līdz ar kuru prettiesisku aizskārumu rodas publisko

tiesību juridiskās personas pienākums kompensēt privāto tiesību

juridiskajai personai nodarīto nemantisko kaitējumu.

Līdz ar to apstrīdētā norma ļauj tiesai piešķirt

juridiskajai personai kompensāciju par tai nodarīto personisko

kaitējumu tikai trīs gadījumos: ja kaitējums nodarīts tās

darījumu reputācijai, komercnoslēpumam vai

autortiesībām.