4. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda,

ka valstij ir pienākums izveidot tiesību uz sociālo nodrošinājumu

efektīvu realizēšanas mehānismu. Tieslietu ministrija uzskata, ka

apstrīdētajā normā lietotā jēdziena "pilna valsts

apgādība" iztulkošana ir tiesību piemērotāju ziņā. Kaut arī

normatīvie akti tieši nenosakot, ka ieslodzītie ir pilnā valsts

apgādībā, saskaņā ar tiesu praksi ieslodzījuma vietās esošās

personas esot uzskatāmas par tādām, kas atrodas pilnā valsts

apgādībā.

Tieslietu ministrija norāda, ka atbilstoši normatīvajiem

aktiem visiem ieslodzītajiem bez izņēmuma tiek apmierinātas viņu

ikdienas pamatvajadzības, proti, nodrošināts "pagaidu

mājoklis" (ar to saprotot noteiktu dzīvojamo telpu

ieslodzījuma vietā), uzturs, sadzīves lietas, komunālie

pakalpojumi, kā arī veselības aprūpe. Arī atklāta tipa cietumā

ieslodzītie tiekot nodrošināti ar apģērbu un apaviem. Tādējādi

Pieteikuma iesniedzēja tiesības uz sociālo nodrošinājumu jau

tiekot īstenotas. Ja papildus valsts sniegtajam nodrošinājumam

ieslodzījuma vietā Pieteikuma iesniedzējam piešķirtu arī sociālās

palīdzības sistēmas pakalpojumus, viņš no valsts saņemtu divkāršu

aprūpi. Šāda attieksme atšķirtos no attieksmes pret personām ar

invaliditāti, kuras atrodas brīvībā, kā arī radītu papildu slogu

budžetam kopumā. Līdz ar to apstrīdētās normas leģitīmais mērķis

esot sabiedrības interesēs novērst divkāršu valsts aprūpi

ieslodzītajām personām, kuras jau atrodas pilnā valsts apgādībā.

Apstrīdētā norma esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai un

atbilstot arī samērīguma principam.

Persona ar invaliditāti, kura atrodas ieslodzījuma vietā, esot

pilnā valsts apgādībā un neesot pielīdzināma personai ar

invaliditāti, kura neatrodas ieslodzījuma vietā. Līdz ar to šādā

situācijā esot pieļaujama un pat nepieciešama atšķirīga attieksme

pret minētajām personu grupām.

Likumdevējs paralēli valsts pienākumam nodrošināt

ieslodzītajiem noteiktas sociālās garantijas esot paredzējis arī

ieslodzīto tiesības pašiem apmaksāt viņiem nepieciešamos

speciālos pakalpojumus. Ieslodzīto apgādes sistēma esot izveidota

pēc tāda principa, ka primārās nepieciešamības preces un

pakalpojumus nodrošina valsts, bet ekskluzīvāki pakalpojumi vai

īpašu tiesību izmantošana ir apmaksājama no ieslodzīto pašu

līdzekļiem.

Tieslietu ministrija norāda, ka invaliditātes pensiju

apdrošināšanai nepieciešamais minimālais stāžs - trīs gadi - ir

ļoti minimāla prasība, kurai jābūt izpildītai, lai persona pretī

saņemtu plašu un ilglaicīgu sociālo pakalpojumu - invaliditātes

pensiju. Invaliditātes pensiju sistēma un valsts sociālo pabalstu

sistēma neesot savstarpēji salīdzināmas sistēmas.

Analoģiski apstrīdētajai normai Pabalstu likuma 20. panta otrā

un piektā daļa paredzot, ka tiek pārtraukta pabalstu izmaksa par

bērnu, ja viņš tiek ievietots valsts, pašvaldības vai privātā

bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē un atrodas pilnā tās

apgādībā vai tiek nodots audzināšanā audžuģimenei. Savukārt

personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, pabalsta

izmaksa tiek pārtraukta, kad tā tiek ievietota valsts vai

pašvaldības ilgstošas sociālās aprūpes vai sociālās

rehabilitācijas institūcijā. Līdz ar to apstrīdētā norma

sistēmiski iederoties likumdevēja noteiktajā kārtībā, kas paredz,

ka pabalstu izmaksa pārtraucama izskatāmās lietas faktiskajiem

apstākļiem analoģiskos gadījumos.

Ņemot vērā minēto, Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 91. un 109. pantam.