6. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs

(turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka šajā lietā pirmkārt

izvērtējams jautājums par apstrīdētās normas interpretāciju un

piemērošanu, proti, jānoskaidro, vai tajā ietvertais jēdziens

"pilna valsts apgādība" attiecināms uz personām ar

invaliditāti, kuras atrodas ieslodzījuma vietā.

Tiesībsargs norāda, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta

mērķis attiecībā uz personām ar invaliditāti ir sniegt materiālu

palīdzību ar invaliditāti saistīto izdevumu segšanai gadījumos,

kad persona nevar saņemt kompensāciju no valsts sociālās

apdrošināšanas sistēmas.

Tiesībsargs piekrīt Saeimas viedoklim, ka gadījumos, kad

personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiek īstenotas, ir

pamatots ierobežojums saņemt līdzīga rakstura sociālās palīdzības

pakalpojumu. Tāpēc esot jānoskaidro, vai ieslodzījumā tiek

apmierinātas personas pamatvajadzības, jo to apmierināšana esot

primārais tiesību uz sociālo nodrošinājumu uzdevums. Jēdziena

"pilna valsts apgādība" iztulkošana esot atstāta

tiesību piemērotāju ziņā, un par personām, kas atrodas pilnā

valsts apgādībā, tiekot uzskatītas arī personas, kuras atrodas

ieslodzījuma vietā. Pēc Tiesībsarga ieskata, šajā gadījumā

jānošķir tiesiskais aspekts un faktiskā situācija.

Tiesībsargs norāda, ka tā rīcībā līdz šim bijusī informācija

liecinājusi, ka ieslodzījuma vietās personas ar invaliditāti

faktiski neatrodas pilnā valsts apgādībā. Taču pēdējā laikā

veselības aprūpes jomas normatīvais regulējums vairākas reizes

grozīts, veselības aprūpi ieslodzījuma vietās tuvinot vispārējai

valstī pastāvošajai veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas

kārtībai un paplašinot personām ar invaliditāti pieejamo

pakalpojumu klāstu ieslodzījuma vietās. Ieslodzīto veselības

aprūpe tiekot nodrošināta piešķirtā finansējuma ietvaros.

Tiesībsargs secina, ka personām ar invaliditāti ir jānodrošina

to pamatvajadzību apmierināšana, kuras saistītas ar invaliditātes

sekām, pretējā gadījumā netiek īstenotas personas tiesības uz

sociālo nodrošinājumu un šīm personām netiek nodrošināta pilna

valsts apgādība. Tiesībsargs uzskata, ka jautājums par personu ar

invaliditāti tiesībām uz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu

ieslodzījuma vietās risināms apstrīdētās normas piemērošanas

gaitā. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai katrā individuālā

gadījumā esot jāizvērtē gan tiesiskie, gan faktiskie apstākļi un,

ja nepieciešams, jāpieņem lēmums par pabalsta izmaksas

turpināšanu.