110. pants
noteic, ka "valsts aizsargā un atbalsta

laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni,

vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem,

bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no

varmācības".

Lai arī Satversmes 110. pantā

noteiktais nerada personai subjektīvas tiesības saņemt konkrētu

valsts atbalstu noteikta veida un apmēra pabalsta formā, tas

uzliek valstij pienākumu radīt pienācīgu sistēmu (normatīvo,

institucionālo u.c.) un, rūpējoties par bērniem, ģimeni un

laulību un ievērojot pārējās Satversmes normas un tiesību

principus, veikt tādus atbalsta pasākumus, kas ir pietiekami

efektīvi un, cik vien tas iespējams, atbilst adresātu, pirmām

kārtām bērnu vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01

13.1. punktu un Satversmes tiesas 2006. gada

11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.1.

punktu).

Interpretējot Satversmes

110. pantā noteiktās pamattiesības, vienlaikus jāņem vērā

starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās normas un to

piemērošanas prakse. Satversmes tiesa jau agrāk norādījusi, ka

"no Satversmes 110. panta un Latvijas starptautiskajām

saistībām citastarp izriet valsts pozitīvais pienākums izveidot

un uzturēt sistēmu, kas vērsta uz ģimenes sociālo un ekonomisko

aizsardzību" (Satversmes tiesas 2005. gada

4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 8.2.

punkts). Pienākums nodrošināt iespējami plašāku aizsardzību

un palīdzību ģimenei izriet gan no Starptautiskā pakta par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, gan Starptautiskā pakta

par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, gan arī no

Eiropas Sociālās hartas.

Savukārt bērnu invalīdu tiesības

uz īpašu aprūpi un palīdzību ir garantētas 1989. gada ANO

Konvencijā par bērna tiesībām. Saskaņā ar konvencijas 23. panta

1. punktu dalībvalstis atzīst, ka garīgā vai fiziskā ziņā

nepilnvērtīgam bērnam jādzīvo pilnvērtīga un cienīga dzīve tādos

apstākļos, kas garantē viņa pašcieņu, palīdz viņam uzturēt ticību

saviem spēkiem un atvieglo iespējas aktīvi piedalīties

sabiedrības dzīvē.

Šā paša panta 2. punktā ir

noteikts, ka dalībvalstis atzīst bērna ar īpašām vajadzībām

tiesības uz sevišķu gādību. Valsts atbilstoši saviem resursiem

veicina un nodrošina palīdzības sniegšanu bērnam, kam uz to ir

tiesības, un par viņa aprūpi atbildīgajām personām. Savukārt

3. punktā noteikts, ka minētā palīdzība tiek sniegta, ja

vien iespējams, bez maksas, ņemot vērā vecāku vai citu personu -

bērna aprūpētāju - finansiālos resursus. Palīdzības mērķis ir

garantēt, lai bērnam ar īpašām vajadzībām būtu nodrošināta

efektīva pieeja izglītībai, profesionālajai sagatavošanai,

medicīniskajai apkalpošanai, veselības atjaunošanas pasākumiem,

sagatavošanai darba gaitām, lai būtu nodrošināta šāda bērna pēc

iespējas pilnīgāka iesaistīšana sociālajā dzīvē un tiktu

veicināta viņa personības attīstība, kā arī kulturālā un garīgā

attīstība.

No konvencijas normām izriet

valsts pienākums veicināt bērnu invalīdu ekonomisko, juridisko un

sociālo aizsardzību. Tomēr konvencija nenoteic ne konkrētu

atbalsta struktūru, ne apjomu.

Tātad no

Satversmes 110. panta izriet valsts pienākums izveidot un uzturēt

sistēmu, kas nodrošina bērnu invalīdu īpašu sociālo un ekonomisko

aizsardzību.

11. Lai nodrošinātu

ekonomisko aizsardzību bērnam invalīdam, ir noteikti vairāki

pabalstu veidi. Saskaņā ar Pabalstu likuma 3. panta pirmo

daļu regulāri izmaksājamie valsts pabalsti ir ģimenes valsts

pabalsts, bērna invalīda kopšanas pabalsts un pabalsts transporta

izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta

pārvietošanās. Minētos pabalstus finansē no valsts

pamatbudžeta.

Ģimenes valsts pabalsta mērķis ir

sniegt regulāru atbalstu ģimenēm, kurām radušies papildu izdevumi

sakarā ar bērna audzināšanu. Ģimenes valsts pabalstu piešķir

saskaņā ar Pabalstu likuma 6. un 16. pantu. Saskaņā ar

Ministru kabineta 2005. gada 26. jūlija noteikumiem Nr. 562

"Noteikumi par ģimenes valsts pabalsta un piemaksas pie ģimenes

valsts pabalsta par bērnu invalīdu apmēru, tā pārskatīšanas

kārtību un pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas

kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 562) pabalsta apmērs par pirmo

bērnu ir 6 lati.

Piemaksu pie ģimenes valsts

pabalsta par bērnu invalīdu piešķir saskaņā ar Pabalstu likuma

6. panta trešo daļu. Tā nosaka: "ja ģimenes valsts pabalsts

piešķirts par bērnu invalīdu, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu,

pie pabalsta tiek izmaksāta piemaksa Ministru kabineta noteiktajā

apmērā. Tiesības uz šo piemaksu personai, kura audzina bērnu

invalīdu, saglabājas neatkarīgi no ģimenes valsts pabalsta

izmaksas, līdz bērns sasniedz 18 gadu vecumu." Saskaņā ar

Noteikumiem Nr. 562 piemaksas apmērs ir 50 latu mēnesī.

Pabalstu transporta izdevumu

kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās,

piešķir saskaņā ar Pabalstu likuma 12. pantu. Šā pabalsta

mērķis ir sniegt atbalstu speciāli pielāgota vieglā automobiļa

iegādei. Atbilstoši Ministru kabineta 2005. gada

26. jūlija noteikumiem Nr. 563 "Noteikumi par pabalsta

apmēru transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir

apgrūtināta pārvietošanās, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta

piešķiršanas un izmaksas kārtību" pabalsta apmērs ir 56 lati par

katru pilnu sešu mēnešu periodu.

Pabalstu bērna invalīda kopšanai

piešķir saskaņā ar Pabalstu likuma 7.1 un

16. pantu, un tas tiek izmaksāts kopš 2006. gada

1. janvāra.

Bērna invalīda kopšanas pabalsts

tiek piešķirts vienam no bērna invalīda (ar smagiem fiziskiem un

funkcionāliem traucējumiem) vecākiem, pamatojoties uz VDEĀK

atzinumu, ja tajā ir noteikts, ka bērnam invalīdam nepieciešama

īpaša kopšana, un ja tajā pašā laikā vienam no bērna vecākiem

sakarā ar šā bērna piedzimšanu vai kopšanu nav piešķirts

maternitātes pabalsts vai bērna kopšanas pabalsts. Atbilstoši

Noteikumiem Nr. 940 pabalsta apmērs ir 50 latu mēnesī. Persona,

kas kopj bērnu invalīdu ar šādiem traucējumiem, saņem gan

piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu, gan

bērna invalīda kopšanas pabalstu. Rezultātā pabalstu veidā

sniegtā valsts atbalsta apmērs minētajai personai sasniedz 100

latus mēnesī, kas atbilst Centrālās statistikas pārvaldes

2004.gadā noteiktajai viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma

preču un pakalpojumu groza vērtībai vidēji mēnesī.

Izvērtējot situāciju pirms

Pabalstu likuma grozījumu pieņemšanas, tika secināts, ka "valsts

sociālo pabalstu veidā sniegtā valsts atbalsta pašreizējais

apjoms nav pietiekams ģimenēm ar bērniem invalīdiem, kuriem

nepieciešama īpaša kopšana" (sk. likumprojekta "Grozījumi

Valsts sociālo pabalstu likumā" anotāciju. Lietas materiālu

94.lpp.).

Likumprojekta anotācijā norādīts,

ka bērna invalīda kopšanas pabalsts noteikts, lai "personas,

kuras kopj bērnus invalīdus ar mēreni izteiktiem organisma

sistēmu funkciju traucējumiem, un personas, kuras kopj bērnus

invalīdus ar ļoti smagi izteiktiem organisma sistēmu funkciju

traucējumiem, kas nosaka nepieciešamību bērna invalīda īpašai

kopšanai (t.i., bērna invalīda pastāvīgajai aprūpei vai

uzraudzībai), neatrastos nevienlīdzīgos sociālekonomiskos

apstākļos". Vēl anotācijā secināts, ka "bērnu invalīdu ar ļoti

smagi izteiktiem organisma sistēmu funkciju traucējumiem vecāki

ir spiesti kopt bērnus invalīdus, atsakoties no algota darba, vai

izmantot maksas kvalificētu slimnieku kopēju pakalpojumus, kā

rezultātā viņiem rodas lieli papildus izdevumi" (sk. lietas

materiālu 94. lpp.).

Pildot no

Satversmes 110. panta izrietošo pienākumu īpaši palīdzēt

bērniem invalīdiem, likumdevējs šo pantu ir konkretizējis,

likumos izveidojot tiesību aizsardzības mehānismu.

12. Pabalstu likuma

7.1 panta pirmajā daļā, paredzot iespēju saņemt bērna

invalīda kopšanas pabalstu, vienlaikus tika ietverts pabalsta

saņemšanas nosacījums. Pabalstu piešķir personai, kas nav

nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto

saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu").

Turklāt Pabalstu likuma 16. pants

skaidri noteic to personu loku, kurām ir tiesības saņemt bērna

invalīda kopšanas pabalstu. Proti - pabalstu piešķir vienam no

bērna vecākiem. Savukārt aizbildnim pabalstu piešķir, ja bērna

vecākiem ir atņemtas bērna aprūpes vai bērna aizgādības tiesības,

bērna vecāki ir miruši vai atrodas bezvēsts prombūtnē vai arī

bērna vecāki nav sasnieguši likumā "Par sociālo drošību" noteikto

sociālās rīcībspējas vecumu.

Personas nodarbinātības gadījumā

tiesības saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu pilnībā tiek

liegtas, tādējādi liedzot īstenot tiesības uz sevišķu valsts

pabalstu bērniem invalīdiem ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem

traucējumiem.

Apstrīdētajā

normā noteiktais ierobežojums atzīstams par Satversmē noteikto

pamattiesību ierobežojumu, jo tiesības saņemt bērna invalīda

kopšanas pabalstu personai, kura kopj bērnu ar smagiem fiziskiem

un funkcionāliem traucējumiem, ir tikai tādā gadījumā, ja šī

persona nav nodarbināta.

13. Pamattiesības var

ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, ja to prasa

svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots

samērīguma princips. Tādējādi tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētajā

normā noteiktais ierobežojums, pirmkārt, noteikts ar likumu.

Otrkārt, vai ierobežojums noteikts leģitīma mērķa labad.

Treškārt, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir samērīgi un

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

14. Apstrīdētā norma, kurā

ietverts Satversmes 110. pantā paredzēto pamattiesību

ierobežojums, Pabalstu likumā iekļauta ar 2005. gada

27. oktobra likumu "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu

likumā", kas pieņemts un izsludināts Satversmē un Saeimas

kārtības rullī paredzētajā kārtībā.

Tātad

apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar likumu.

15. Ikviena pamattiesību

ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas

vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts leģitīma mērķa,

t.i., nozīmīgu interešu aizsardzībai.

Saeima atbildes rakstā norādījusi,

ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir bērnu tiesību

aizsardzība, nodrošinot bērnam invalīdam ar smagiem funkcionāliem

traucējumiem pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz viens no vecākiem

vai cita persona. Apstrīdētā norma esot nepieciešama, lai

atbalstītu vecāku tiešu iesaistīšanos bērnu invalīdu kopšanā un

aprūpē un nodrošinātu iespēju vismaz vienam no vecākiem pastāvīgi

būt kopā ar bērnu invalīdu, kuram nepieciešama īpaša kopšana

sakarā ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem. Kopjot

šādu bērnu ģimeniskā vidē, viņam jānodrošina vismaz viena vecāka

vai kvalificēta slimnieku kopēja nepārtraukta klātbūtne (sk.

lietas materiālu 38. lpp.).

Ierobežojums pieņemts ar mērķi

nodrošināt bērnu intereses iespējami labākā veidā. Arī Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka bērnu tiesību aizsardzība var tikt atzīta

par pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada

4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01

11.punktu).

Tādējādi

apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - bērna invalīda ar

smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem pilnvērtīgas

aprūpes nodrošināšana ģimeniskā vidē.

16. Lai izvērtētu, vai

apstrīdētā norma sasniedz šo mērķi, jānoskaidro, vai likumdevēja

izraudzītie līdzekļi ir samērīgi un piemēroti tā

sasniegšanai.

16.1. Satversmes tiesa

vairākkārt norādījusi, ka saskaņā ar starptautisko tiesību normām

sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēma (pabalstu veidi un

apmēri) un tās uzturēšana ir pašas valsts ziņā un ir atkarīga no

valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Turklāt

valstij ir plaša rīcības brīvība, lemjot par sociālo tiesību

jautājumiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

25. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106

secinājumu daļas 1.punktu, Satversmes tiesas 2005. gada 4.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.1. punktu un

Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu ).

Sociālo tiesību

īstenošana ir atkarīga no valsts finansiālajām iespējām un

kopējās ekonomiskās situācijas. Attīstoties ekonomikai, valstij

rodas iespējas sniegt lielāka apmēra atbalstu atsevišķiem

iedzīvotājiem un līdz ar to pienākums palielināt finansiālos un

cita veida ieguldījumus personas sociālo, ekonomisko un kultūras

tiesību realizēšanas sistēmā. Vienlaikus nepieciešams ņemt vērā,

ka valsts nevar pilnībā uzņemties visas rūpes par personas

sociālajām, ekonomiskajām un kultūras vajadzībām (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma

lietā Nr.2006-10-03 13.3. punktu).

(Sprieduma kļūdas labojums, "LV", 08.04.2008.)

Sociālās tiesības starptautiskajos

cilvēktiesību dokumentos un citu valstu konstitūcijās pamatā tiek

formulētas kā vispārīgi valsts pienākumi (sk. Satversmes

tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu). Tomēr

šāds secinājums nenozīmē, ka personai nerodas prasījuma tiesības,

proti, tiesības prasīt, lai valsts piešķir tai nepieciešamo

sociālo nodrošinājumu. Ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas

konstitūcijā, tad valsts no tām nevar atteikties. Šīm tiesībām

vairs nav tikai deklaratīvs raksturs (sk. Satversmes tiesas

2001. gada 13. marta sprieduma lietā

Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un Satversmes tiesas

2006. gada 11. decembra sprieduma lietā

Nr. 2006-10-01 14.3. punktu).

Turklāt valstij neatkarīgi no tās

attīstības līmeņa ir pienākums veikt pasākumus, lai, izmantojot

visus nepieciešamos līdzekļus, panāktu sociālo tiesību

nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2003-19-0103 8. punktu). Īstenojot Satversmē

garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valsts pienākums ir

ne tikai noteikt šo tiesību normatīvo regulējumu, bet arī

izveidot efektīvu tiesību normu īstenošanas mehānismu. Valsts

pienākums ir ne tikai deklarēt tiesības, bet arī "iedzīvināt" tās

un uzraudzīt to piemērošanu (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2003-19-0103 9.3. punktu).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

norādījusi, ka likumdevējam, īstenojot sociālo un ekonomisko

politiku, ir plašas pilnvaras. Tāpat ir respektējams likumdevēja

pieņemtais lēmums, kas atbilst sabiedrības interesēm, ja vien šis

lēmums nav acīmredzami nepamatots (sk.: The James and Others

v. the United Kingdom, judgment of 21 February 1986, Series A no.

98, para. 46).

Sociālo tiesību nodrošinājuma

garantēšana vismaz minimālajā līmenī, kas var izpausties pabalstu

formā, ir sevišķi nozīmīga bērniem invalīdiem ar smagiem

fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem. Tādējādi šiem bērniem

rodas iespēja atrasties ģimeniskā vidē un vienlaikus būt

aprūpētiem.

16.2. Apvienoto Nāciju

Bērna tiesību aizsardzības komiteja, diskutējot par bērnu

invalīdu tiesībām, atzīmējusi, ka ir būtiski atbalstīt tās

ģimenes, kurās aug bērns invalīds. Turklāt Konvencijas par bērna

tiesībām 23. panta nolūks ir garantēt to, lai arī bērniem

invalīdiem tiek nodrošinātas visas šajā konvencijā noteiktās

tiesības [sk.: Summary of the general discussion "The rights

of children with disabilities" of the United Nations Committee on

the Rights of the Child (CRC/C/69) para. 319 , 331 and

333].

Gan Konvencijas par bērna tiesībām

3.panta pirmā daļa, gan Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta

pirmā daļa noteic bērna interešu prioritāti. Šis princips paredz,

ka visās darbībās un lēmumos, kas skar bērnu, uzmanība pirmām

kārtām jāveltī viņa interešu iespējami labākai nodrošināšanai.

Šis ir viens no galvenajiem konvencijas principiem, kas nosaka

visu bērna tiesību un brīvību interpretāciju.

Satversmes tiesa ir sniegusi

skaidrojumu, ka bērna tiesību un interešu prioritāte nozīmē, ka

ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem,

ievērojot bērnu tiesības un intereses, bet arī likumdevējam

normatīvie akti jāpieņem vai jāgroza, aizsargājot bērnu tiesības

un intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr.2004-02-0106

11. punktu).

Līdz ar to izvērtējams, vai

apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir piemērotākais

līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai - bērna interešu

nodrošināšanai. Pirmkārt, jāizvērtē, vai bērna interešu

aizsardzība tiek nodrošināta iespējami labākā veidā. Otrkārt,

jāizvērtē, kā valsts izraudzītie leģitīmā mērķa sasniegšanas

līdzekļi kopumā ietekmē tādas ģimenes labklājību, kurā aug bērns

invalīds ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem.

16.3. Valstij, veidojot

sociālo garantiju sistēmu, ir rīcības brīvība, un valsts var

noteikt dažādus ierobežojumus. Tomēr apstrīdētās normas

piemērošanas gadījumā tiesības saņemt bērna invalīda kopšanas

pabalstu tiek liegtas pilnībā un valsts īpašais atbalsts bērniem

invalīdiem ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem

netiek nodrošināts pat minimālā apmērā.

Saeima atzīst, ka bērni, kuriem

nepieciešama īpaša kopšana, proti, pastāvīga aprūpe un

uzraudzība, ir pārsvarā invalīdi jau kopš bērnības un viņu

invaliditāte parasti ir smaga, proti, pielīdzināma pirmajai

invaliditātes grupai. Šo bērnu pamatdiagnozes pārsvarā ir

saistītas ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem, kas

bieži izslēdz iespēju patstāvīgi pārvietoties un apmierināt savas

pamatvajadzības. Šādas slimības, piemēram, ir kaulu un locītavu

sistēmas iedzimtās patoloģijas, nervu sistēmas slimības,

psihiskie traucējumi. Kopjot šādu bērnu invalīdu ģimeniskā vidē,

viņam jānodrošina vismaz viena vecāka vai kvalificēta slimnieku

kopēja nepārtraukta klātbūtne (sk. lietas materiālu

38. lpp.). Arī Labklājības ministrija atzīst, ka šādiem

bērniem ir nepieciešama īpaša kopšana (sk. lietas materiālu

80. lpp.). Turklāt, ja bērnam invalīdam ir smagi fiziski

un funkcionāli traucējumi, kvalificēta slimnieku kopēja klātbūtne

var būt nepieciešama arī tādā gadījumā, ja bērnu vienlaikus kopj

viens no vecākiem. Bez tam šāda bērna kopšana un aprūpe ietver

arī nepieciešamo medikamentu iegādi un rehabilitācijas pasākumu

nodrošināšanu, bet tas viss prasa ievērojamus finanšu

līdzekļus.

Apstrīdētajā normā ietvertā

ierobežojuma piemērošanas gadījumā kopējais pabalstu apmērs kļūst

vienāds gan bērniem invalīdiem ar mēreni izteiktiem organisma

sistēmu funkciju traucējumiem, gan bērniem invalīdiem ar smagiem

fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem. Līdz ar to netiek

sasniegts mērķis nodrošināt papildu atbalstu bērniem invalīdiem

ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem un atšķirīgām

personu grupām netiek nodrošināta atšķirīga attieksme.

Jebkurš lēmums, kas attiecas uz

bērnu, jāpieņem tādā veidā, lai, cik vien tas iespējams, tiktu

ievērotas bērna intereses un nodrošinātas viņa tiesības. Tās tiek

skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz

bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu

vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana

bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

lietā Nr.2005-19-01 11. punktu). Saeima nav sniegusi

argumentus, kas šajā gadījumā attaisnotu bērnu invalīdu ar

smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem interešu

neievērošanu.

16.4. Turklāt apstrīdētajā

normā ietvertais nodarbinātības ierobežojums var būtiski ietekmēt

kopējo labklājību ģimenē, kurā aug bērns invalīds ar smagiem

fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem.

Daudzu ģimeņu labklājību ietekmē

problēmas, kas saistītas ar bērna vai vecāku ilgstošu slimību vai

invaliditāti. Arī cilvēkiem ar garīgiem un fiziskiem traucējumiem

un viņu ģimenes locekļiem ir nerakstītas tiesības tikt

respektētiem un cienītiem. Tāpēc viņi un viņu ģimenes ir

jāiesaista atbilstošos sociālās integrācijas pasākumos (sk.

koncepciju "Valsts ģimenes politika". http://www.bm.gov.lv/lat/gimenes_valsts_politika).

Ieviešot bērna invalīda kopšanas

pabalstu, viens no mērķiem bija palielināt ģimeņu ar bērniem

invalīdiem pirktspēju, vienlaikus pozitīvi ietekmējot arī

ekonomiskos procesus valstī, uzlabot dzīves līmeni ģimenēm, kuras

kopj bērnu invalīdu, kā arī nodrošināt bērnu invalīdu

pilnvērtīgāku attīstību un drošāku aprūpi mājās (sk.

likumprojekta "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā"

anotāciju. Lietas materiālu 96.lpp.).

Ņemot vērā to, ka bērna invalīda

kopšana ilgst daudzus gadus, apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums var būtiski ietekmēt bērna vecāku spēju konkurēt

darba tirgū. Dažkārt pabalsta saņēmējiem nodarbinātība nepilnu

darba laiku var būt nozīmīga arī kā iespēja nezaudēt savu

profesionālo kvalifikāciju. No tā izriet, ka valsts, cenšoties

nodrošināt bērna invalīda atrašanos ģimeniskā vidē, var aizskart

kā paša bērna invalīda un viņa kopēja, tā arī citu ģimenes

locekļu, tostarp citu bērnu, intereses.

Persona, kas vairāku gadu garumā

kopj bērnu invalīdu ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem

traucējumiem un nav nodarbināta, var ne tikai zaudēt

konkurētspēju, bet nākotnē potenciāli saņemt visai nelielu vecuma

pensiju. Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

noteic, ka no 2006. gada 1. janvāra personas, kas saņem

bērna invalīda kopšanas pabalstu, ir pakļautas obligātajai

sociālajai apdrošināšanai. Proti - par minētajām personām no

valsts pamatbudžeta tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas

valsts pensiju apdrošināšanai, un, šīm personām sasniedzot

pensijas vecumu, bērna invalīda kopšanas laiks tiks ņemts vērā,

aprēķinot vecuma pensiju. Saskaņā ar Ministru kabineta

2001. gada 5. jūnija noteikumu Nr. 230 "Noteikumi

par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no valsts

pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem

budžetiem" 3. punktu par personām, kas saņem bērna invalīda

kopšanas pabalstu, pensiju apdrošināšanai no valsts pamatbudžeta

tiek veiktas obligātās iemaksas 20 procentu apmērā no 50 latiem.

Ja personai, kas kopj bērnu invalīdu un saņem bērna invalīda

kopšanas pabalstu, būtu iespēja strādāt, tas ļautu ne vien gūt

papildu ienākumus ģimenei un nezaudēt profesionālo kvalifikāciju,

bet arī nākotnē radītu iespēju saņemt lielāku vecuma pensiju.

Pamatojoties uz sociālās

aizsardzības vienotās informācijas sistēmas datiem par 2004. un

2005. gadu Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas

valstīs, Saeima un Labklājības ministrija sniedza pārskatu par

aplūkojamās problēmas risinājumu citās valstīs. Piemēram,

Francijā pabalstu piešķir par vecāka klātbūtni un tas ir atkarīgs

no viņa profesionālās aktivitātes samazināšanās pakāpes. Ja

persona nav nodarbināta, pabalsta apmērs ir 856 eiro mēnesī, ja

persona daļēji ierobežo nodarbinātību - 468 vai 260 eiro mēnesī.

Arī Slovēnijā ir noteikta atlīdzība par ienākumu zaudējumu un tās

apmērs atbilst valstī noteiktai minimālajai darba algai - 512

eiro. Īslandē personai, kura nodrošina bērna invalīda kopšanu,

piešķir mājas aprūpes pabalstu, kura apmērs ir 1226 eiro mēnesī,

bet Itālijā ģimenēm ar bērniem invalīdiem tiek noteikti dažādi

atvieglojumi (sk. lietas materiālu 40. un 81. -

82. lpp.).

Latvijā situācija ir atšķirīga.

Lai saņemtu bērna invalīda kopšanas pabalstu, personai ir

jāatsakās no algota darba, bet tas nereti būtiski ietekmē ģimenes

materiālo labklājību. Lai arī lietā nav strīda par bērna invalīda

kopšanas pabalsta apmēru, jānorāda, ka likumprojekta izstrādes

brīdī mērķis bija pielīdzināt kopējo pabalstu apmēru Centrālās

statistikas pārvaldes 2004. gadā noteiktajai viena iedzīvotāja

pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtībai vidēji

mēnesī, t.i., 98,78 latiem (sk. likumprojekta "Grozījumi

Valsts sociālo pabalstu likumā" anotāciju. Lietas materiālu

95. lpp.). Savukārt 2006. gada 1. janvārī, kad tika

uzsākta bērna invalīda kopšanas pabalsta izmaksa, viena

iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza

vērtība vidēji mēnesī bija jau 111,97 lati (sk. lietas

materiālu 44. lpp.). Tādējādi secināms, ka kopējais

personai izmaksājamo pabalstu apmērs nav pietiekams, lai

nodrošinātu iztiku gan bērnam invalīdam, gan personai, kas kopj

šo bērnu, gan arī citiem bērniem ģimenē, ja persona, kas kopj

bērnu invalīdu, ir vienīgā ģimenes apgādniece.

Līdz ar to

valsts izraudzītie līdzekļi nav piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai un atzīstami par neatbilstošiem Satversmes

110. pantam.

17. Aprēķinot potenciālo

bērna invalīda kopšanas pabalsta saņēmēju skaitu, par pamata

kritēriju tika ņemts to bērnu invalīdu skaits, kuriem ir smagi

fiziski un funkcionāli traucējumi un kuriem ir nepieciešama īpaša

kopšana. No likumprojekta anotācijas finansiālā aprēķina nav

secināms, ka būtu analizēti arī dati par šo bērnu strādājošo

vecāku skaitu. Aprēķini pamatā ir balstīti uz pieņēmumu.

Kā norādīts likumprojekta

anotācijā: "Bērna invalīda kopšanas pabalsta saņēmēju skaita

aprēķinā ir izmantots pieņēmums, ka potenciālais bērna invalīda

kopšanas pabalsta saņēmēju skaits sastāda 15% no bērnu invalīdu,

par kuriem piešķirta piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta,

kopskaita" (sk. lietas materiālu 98. lpp.).

Bērna invalīda kopšanas pabalstiem

nepieciešamie līdzekļi ir aprēķināti, prognozējot, ka pabalsts

tiks izmaksāts visiem bērniem, kam ir nepieciešama īpaša kopšana.

Anotācijā norādīts, ka "prognozētais bērna invalīda kopšanas

pabalsta saņēmēju skaits (vidēji mēnesī) ir šāds: 2005.gadā -

1 493, 2006.gadā - 1 526, 2007.gadā - 1 559,

2008.gadā - 1 594, 2009.gadā - 1 629, 2010.gadā -

1 664" (sk. lietas materiālu 98. -

99. lpp.).

Atbilstoši Ministru kabineta

2005. gada 13. decembra noteikumu Nr. 940 4.4.

punktam VDEĀK, veicot invaliditātes ekspertīzi bērniem līdz 18

gadu vecumam, 2006. gada pirmajā pusgadā ir izsniegusi atzinumu

par īpašas kopšanas nepieciešamību 854 bērniem (sk. lietas

materiālu 84. lpp.). Savukārt Aģentūra norāda, ka laika

posmā no 2006. gada maija līdz augustam izmaksai nosūtīti

616 bērnu invalīdu kopšanas pabalsti un to izmaksai izlietoti

226 750 lati (sk. lietas materiālu

86. lpp.).

Tādējādi ir secināms, ka faktiski

izmaksāto bērna invalīda kopšanas pabalstu apjoms ir ievērojami

mazāks nekā sākotnēji plānotais.

18. Konstatējot

apstrīdētās normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā

atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. Līdz ar to nav

nepieciešams vērtēt minētās normas atbilstību Satversmes

91. pantam.

19. Laika posmā no

apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienas tā ir ierobežojusi

J.Patrinas un I.Bečas, un, iespējams, arī citu personu tiesības

saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu. Tādējādi, lai

nodrošinātu Satversmes 110. pantā noteikto tiesību

īstenošanu un bērnu tiesību aizsardzību, apstrīdētā norma

atzīstama par spēku zaudējušu no tās spēkā stāšanās brīža -

2006. gada 1.janvāra.

Atbilstoši Ministru kabineta

2005. gada 13. decembra noteikumu Nr. 940

11.punktam bērna invalīda kopšanas pabalstu piešķir ar dienu, kad

ir izsniegts VDEĀK vai tās struktūrvienības (vispārēja vai

speciāla profila VDEĀK) atzinums par īpašas kopšanas

nepieciešamību bērnam līdz 18 gadu vecumam, kuram smagu

fizisku un funkcionālu traucējumu dēļ nepieciešama īpaša

pastāvīga kopšana.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Valsts

sociālo pabalstu likuma 7.1 panta pirmajā daļā

ietverto nosacījumu - "ja minētā persona nav nodarbināta (nav

uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu

"Par valsts sociālo apdrošināšanu")" - par neatbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 110. pantam un spēkā neesošu no

2006. gada 1. janvāra.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris