110. pantsnoteic, ka "valsts aizsargā un atbalsta

noteic, ka "valsts aizsargā un atbalsta

1laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni,

2vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem,

3bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no

4varmācības".

5Lai arī Satversmes 110. pantā

6noteiktais nerada personai subjektīvas tiesības saņemt konkrētu

7valsts atbalstu noteikta veida un apmēra pabalsta formā, tas

8uzliek valstij pienākumu radīt pienācīgu sistēmu (normatīvo,

9institucionālo u.c.) un, rūpējoties par bērniem, ģimeni un

10laulību un ievērojot pārējās Satversmes normas un tiesību

11principus, veikt tādus atbalsta pasākumus, kas ir pietiekami

12efektīvi un, cik vien tas iespējams, atbilst adresātu, pirmām

13kārtām bērnu vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

142. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01

1513.1. punktu un Satversmes tiesas 2006. gada

1611. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.1.

17punktu).

18Interpretējot Satversmes

19110. pantā noteiktās pamattiesības, vienlaikus jāņem vērā

20starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās normas un to

21piemērošanas prakse. Satversmes tiesa jau agrāk norādījusi, ka

22"no Satversmes 110. panta un Latvijas starptautiskajām

23saistībām citastarp izriet valsts pozitīvais pienākums izveidot

24un uzturēt sistēmu, kas vērsta uz ģimenes sociālo un ekonomisko

25aizsardzību" (Satversmes tiesas 2005. gada

264. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 8.2.

27punkts). Pienākums nodrošināt iespējami plašāku aizsardzību

28un palīdzību ģimenei izriet gan no Starptautiskā pakta par

29pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, gan Starptautiskā pakta

30par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, gan arī no

31Eiropas Sociālās hartas.

32Savukārt bērnu invalīdu tiesības

33uz īpašu aprūpi un palīdzību ir garantētas 1989. gada ANO

34Konvencijā par bērna tiesībām. Saskaņā ar konvencijas 23. panta

351. punktu dalībvalstis atzīst, ka garīgā vai fiziskā ziņā

36nepilnvērtīgam bērnam jādzīvo pilnvērtīga un cienīga dzīve tādos

37apstākļos, kas garantē viņa pašcieņu, palīdz viņam uzturēt ticību

38saviem spēkiem un atvieglo iespējas aktīvi piedalīties

39sabiedrības dzīvē.

40Šā paša panta 2. punktā ir

41noteikts, ka dalībvalstis atzīst bērna ar īpašām vajadzībām

42tiesības uz sevišķu gādību. Valsts atbilstoši saviem resursiem

43veicina un nodrošina palīdzības sniegšanu bērnam, kam uz to ir

44tiesības, un par viņa aprūpi atbildīgajām personām. Savukārt

453. punktā noteikts, ka minētā palīdzība tiek sniegta, ja

46vien iespējams, bez maksas, ņemot vērā vecāku vai citu personu -

47bērna aprūpētāju - finansiālos resursus. Palīdzības mērķis ir

48garantēt, lai bērnam ar īpašām vajadzībām būtu nodrošināta

49efektīva pieeja izglītībai, profesionālajai sagatavošanai,

50medicīniskajai apkalpošanai, veselības atjaunošanas pasākumiem,

51sagatavošanai darba gaitām, lai būtu nodrošināta šāda bērna pēc

52iespējas pilnīgāka iesaistīšana sociālajā dzīvē un tiktu

53veicināta viņa personības attīstība, kā arī kulturālā un garīgā

54attīstība.

55No konvencijas normām izriet

56valsts pienākums veicināt bērnu invalīdu ekonomisko, juridisko un

57sociālo aizsardzību. Tomēr konvencija nenoteic ne konkrētu

58atbalsta struktūru, ne apjomu.

59Tātad no

60Satversmes 110. panta izriet valsts pienākums izveidot un uzturēt

61sistēmu, kas nodrošina bērnu invalīdu īpašu sociālo un ekonomisko

62aizsardzību.

6311. Lai nodrošinātu

64ekonomisko aizsardzību bērnam invalīdam, ir noteikti vairāki

65pabalstu veidi. Saskaņā ar Pabalstu likuma 3. panta pirmo

66daļu regulāri izmaksājamie valsts pabalsti ir ģimenes valsts

67pabalsts, bērna invalīda kopšanas pabalsts un pabalsts transporta

68izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta

69pārvietošanās. Minētos pabalstus finansē no valsts

70pamatbudžeta.

71Ģimenes valsts pabalsta mērķis ir

72sniegt regulāru atbalstu ģimenēm, kurām radušies papildu izdevumi

73sakarā ar bērna audzināšanu. Ģimenes valsts pabalstu piešķir

74saskaņā ar Pabalstu likuma 6. un 16. pantu. Saskaņā ar

75Ministru kabineta 2005. gada 26. jūlija noteikumiem Nr. 562

76"Noteikumi par ģimenes valsts pabalsta un piemaksas pie ģimenes

77valsts pabalsta par bērnu invalīdu apmēru, tā pārskatīšanas

78kārtību un pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas

79kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 562) pabalsta apmērs par pirmo

80bērnu ir 6 lati.

81Piemaksu pie ģimenes valsts

82pabalsta par bērnu invalīdu piešķir saskaņā ar Pabalstu likuma

836. panta trešo daļu. Tā nosaka: "ja ģimenes valsts pabalsts

84piešķirts par bērnu invalīdu, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu,

85pie pabalsta tiek izmaksāta piemaksa Ministru kabineta noteiktajā

86apmērā. Tiesības uz šo piemaksu personai, kura audzina bērnu

87invalīdu, saglabājas neatkarīgi no ģimenes valsts pabalsta

88izmaksas, līdz bērns sasniedz 18 gadu vecumu." Saskaņā ar

89Noteikumiem Nr. 562 piemaksas apmērs ir 50 latu mēnesī.

90Pabalstu transporta izdevumu

91kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās,

92piešķir saskaņā ar Pabalstu likuma 12. pantu. Šā pabalsta

93mērķis ir sniegt atbalstu speciāli pielāgota vieglā automobiļa

94iegādei. Atbilstoši Ministru kabineta 2005. gada

9526. jūlija noteikumiem Nr. 563 "Noteikumi par pabalsta

96apmēru transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir

97apgrūtināta pārvietošanās, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta

98piešķiršanas un izmaksas kārtību" pabalsta apmērs ir 56 lati par

99katru pilnu sešu mēnešu periodu.

100Pabalstu bērna invalīda kopšanai

101piešķir saskaņā ar Pabalstu likuma 7.1 un

10216. pantu, un tas tiek izmaksāts kopš 2006. gada

1031. janvāra.

104Bērna invalīda kopšanas pabalsts

105tiek piešķirts vienam no bērna invalīda (ar smagiem fiziskiem un

106funkcionāliem traucējumiem) vecākiem, pamatojoties uz VDEĀK

107atzinumu, ja tajā ir noteikts, ka bērnam invalīdam nepieciešama

108īpaša kopšana, un ja tajā pašā laikā vienam no bērna vecākiem

109sakarā ar šā bērna piedzimšanu vai kopšanu nav piešķirts

110maternitātes pabalsts vai bērna kopšanas pabalsts. Atbilstoši

111Noteikumiem Nr. 940 pabalsta apmērs ir 50 latu mēnesī. Persona,

112kas kopj bērnu invalīdu ar šādiem traucējumiem, saņem gan

113piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu, gan

114bērna invalīda kopšanas pabalstu. Rezultātā pabalstu veidā

115sniegtā valsts atbalsta apmērs minētajai personai sasniedz 100

116latus mēnesī, kas atbilst Centrālās statistikas pārvaldes

1172004.gadā noteiktajai viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma

118preču un pakalpojumu groza vērtībai vidēji mēnesī.

119Izvērtējot situāciju pirms

120Pabalstu likuma grozījumu pieņemšanas, tika secināts, ka "valsts

121sociālo pabalstu veidā sniegtā valsts atbalsta pašreizējais

122apjoms nav pietiekams ģimenēm ar bērniem invalīdiem, kuriem

123nepieciešama īpaša kopšana" (sk. likumprojekta "Grozījumi

124Valsts sociālo pabalstu likumā" anotāciju. Lietas materiālu

12594.lpp.).

126Likumprojekta anotācijā norādīts,

127ka bērna invalīda kopšanas pabalsts noteikts, lai "personas,

128kuras kopj bērnus invalīdus ar mēreni izteiktiem organisma

129sistēmu funkciju traucējumiem, un personas, kuras kopj bērnus

130invalīdus ar ļoti smagi izteiktiem organisma sistēmu funkciju

131traucējumiem, kas nosaka nepieciešamību bērna invalīda īpašai

132kopšanai (t.i., bērna invalīda pastāvīgajai aprūpei vai

133uzraudzībai), neatrastos nevienlīdzīgos sociālekonomiskos

134apstākļos". Vēl anotācijā secināts, ka "bērnu invalīdu ar ļoti

135smagi izteiktiem organisma sistēmu funkciju traucējumiem vecāki

136ir spiesti kopt bērnus invalīdus, atsakoties no algota darba, vai

137izmantot maksas kvalificētu slimnieku kopēju pakalpojumus, kā

138rezultātā viņiem rodas lieli papildus izdevumi" (sk. lietas

139materiālu 94. lpp.).

140Pildot no

141Satversmes 110. panta izrietošo pienākumu īpaši palīdzēt

142bērniem invalīdiem, likumdevējs šo pantu ir konkretizējis,

143likumos izveidojot tiesību aizsardzības mehānismu.

14412. Pabalstu likuma

1457.1 panta pirmajā daļā, paredzot iespēju saņemt bērna

146invalīda kopšanas pabalstu, vienlaikus tika ietverts pabalsta

147saņemšanas nosacījums. Pabalstu piešķir personai, kas nav

148nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto

149saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu").

150Turklāt Pabalstu likuma 16. pants

151skaidri noteic to personu loku, kurām ir tiesības saņemt bērna

152invalīda kopšanas pabalstu. Proti - pabalstu piešķir vienam no

153bērna vecākiem. Savukārt aizbildnim pabalstu piešķir, ja bērna

154vecākiem ir atņemtas bērna aprūpes vai bērna aizgādības tiesības,

155bērna vecāki ir miruši vai atrodas bezvēsts prombūtnē vai arī

156bērna vecāki nav sasnieguši likumā "Par sociālo drošību" noteikto

157sociālās rīcībspējas vecumu.

158Personas nodarbinātības gadījumā

159tiesības saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu pilnībā tiek

160liegtas, tādējādi liedzot īstenot tiesības uz sevišķu valsts

161pabalstu bērniem invalīdiem ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem

162traucējumiem.

163Apstrīdētajā

164normā noteiktais ierobežojums atzīstams par Satversmē noteikto

165pamattiesību ierobežojumu, jo tiesības saņemt bērna invalīda

166kopšanas pabalstu personai, kura kopj bērnu ar smagiem fiziskiem

167un funkcionāliem traucējumiem, ir tikai tādā gadījumā, ja šī

168persona nav nodarbināta.

16913. Pamattiesības var

170ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, ja to prasa

171svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots

172samērīguma princips. Tādējādi tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētajā

173normā noteiktais ierobežojums, pirmkārt, noteikts ar likumu.

174Otrkārt, vai ierobežojums noteikts leģitīma mērķa labad.

175Treškārt, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir samērīgi un

176piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

17714. Apstrīdētā norma, kurā

178ietverts Satversmes 110. pantā paredzēto pamattiesību

179ierobežojums, Pabalstu likumā iekļauta ar 2005. gada

18027. oktobra likumu "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu

181likumā", kas pieņemts un izsludināts Satversmē un Saeimas

182kārtības rullī paredzētajā kārtībā.

183Tātad

184apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

185noteikts ar likumu.

18615. Ikviena pamattiesību

187ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas

188vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts leģitīma mērķa,

189t.i., nozīmīgu interešu aizsardzībai.

190Saeima atbildes rakstā norādījusi,

191ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir bērnu tiesību

192aizsardzība, nodrošinot bērnam invalīdam ar smagiem funkcionāliem

193traucējumiem pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz viens no vecākiem

194vai cita persona. Apstrīdētā norma esot nepieciešama, lai

195atbalstītu vecāku tiešu iesaistīšanos bērnu invalīdu kopšanā un

196aprūpē un nodrošinātu iespēju vismaz vienam no vecākiem pastāvīgi

197būt kopā ar bērnu invalīdu, kuram nepieciešama īpaša kopšana

198sakarā ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem. Kopjot

199šādu bērnu ģimeniskā vidē, viņam jānodrošina vismaz viena vecāka

200vai kvalificēta slimnieku kopēja nepārtraukta klātbūtne (sk.

201lietas materiālu 38. lpp.).

202Ierobežojums pieņemts ar mērķi

203nodrošināt bērnu intereses iespējami labākā veidā. Arī Satversmes

204tiesa ir atzinusi, ka bērnu tiesību aizsardzība var tikt atzīta

205par pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

206(sk. Satversmes tiesas 2005. gada

2074. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01

20811.punktu).

209Tādējādi

210apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - bērna invalīda ar

211smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem pilnvērtīgas

212aprūpes nodrošināšana ģimeniskā vidē.

21316. Lai izvērtētu, vai

214apstrīdētā norma sasniedz šo mērķi, jānoskaidro, vai likumdevēja

215izraudzītie līdzekļi ir samērīgi un piemēroti tā

216sasniegšanai.

21716.1. Satversmes tiesa

218vairākkārt norādījusi, ka saskaņā ar starptautisko tiesību normām

219sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēma (pabalstu veidi un

220apmēri) un tās uzturēšana ir pašas valsts ziņā un ir atkarīga no

221valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Turklāt

222valstij ir plaša rīcības brīvība, lemjot par sociālo tiesību

223jautājumiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

22425. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106

225secinājumu daļas 1.punktu, Satversmes tiesas 2005. gada 4.

226novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.1. punktu un

227Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

228lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu ).

229Sociālo tiesību

230īstenošana ir atkarīga no valsts finansiālajām iespējām un

231kopējās ekonomiskās situācijas. Attīstoties ekonomikai, valstij

232rodas iespējas sniegt lielāka apmēra atbalstu atsevišķiem

233iedzīvotājiem un līdz ar to pienākums palielināt finansiālos un

234cita veida ieguldījumus personas sociālo, ekonomisko un kultūras

235tiesību realizēšanas sistēmā. Vienlaikus nepieciešams ņemt vērā,

236ka valsts nevar pilnībā uzņemties visas rūpes par personas

237sociālajām, ekonomiskajām un kultūras vajadzībām (sk.

238Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma

239lietā Nr.2006-10-03 13.3. punktu).

240(Sprieduma kļūdas labojums, "LV", 08.04.2008.)

241Sociālās tiesības starptautiskajos

242cilvēktiesību dokumentos un citu valstu konstitūcijās pamatā tiek

243formulētas kā vispārīgi valsts pienākumi (sk. Satversmes

244tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

245Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu). Tomēr

246šāds secinājums nenozīmē, ka personai nerodas prasījuma tiesības,

247proti, tiesības prasīt, lai valsts piešķir tai nepieciešamo

248sociālo nodrošinājumu. Ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas

249konstitūcijā, tad valsts no tām nevar atteikties. Šīm tiesībām

250vairs nav tikai deklaratīvs raksturs (sk. Satversmes tiesas

2512001. gada 13. marta sprieduma lietā

252Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un Satversmes tiesas

2532006. gada 11. decembra sprieduma lietā

254Nr. 2006-10-01 14.3. punktu).

255Turklāt valstij neatkarīgi no tās

256attīstības līmeņa ir pienākums veikt pasākumus, lai, izmantojot

257visus nepieciešamos līdzekļus, panāktu sociālo tiesību

258nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī (sk. Satversmes tiesas

2592004. gada 14. janvāra sprieduma lietā

260Nr. 2003-19-0103 8. punktu). Īstenojot Satversmē

261garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valsts pienākums ir

262ne tikai noteikt šo tiesību normatīvo regulējumu, bet arī

263izveidot efektīvu tiesību normu īstenošanas mehānismu. Valsts

264pienākums ir ne tikai deklarēt tiesības, bet arī "iedzīvināt" tās

265un uzraudzīt to piemērošanu (sk. Satversmes tiesas

2662004. gada 14. janvāra sprieduma lietā

267Nr. 2003-19-0103 9.3. punktu).

268Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

269norādījusi, ka likumdevējam, īstenojot sociālo un ekonomisko

270politiku, ir plašas pilnvaras. Tāpat ir respektējams likumdevēja

271pieņemtais lēmums, kas atbilst sabiedrības interesēm, ja vien šis

272lēmums nav acīmredzami nepamatots (sk.: The James and Others

273v. the United Kingdom, judgment of 21 February 1986, Series A no.

27498, para. 46).

275Sociālo tiesību nodrošinājuma

276garantēšana vismaz minimālajā līmenī, kas var izpausties pabalstu

277formā, ir sevišķi nozīmīga bērniem invalīdiem ar smagiem

278fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem. Tādējādi šiem bērniem

279rodas iespēja atrasties ģimeniskā vidē un vienlaikus būt

280aprūpētiem.

28116.2. Apvienoto Nāciju

282Bērna tiesību aizsardzības komiteja, diskutējot par bērnu

283invalīdu tiesībām, atzīmējusi, ka ir būtiski atbalstīt tās

284ģimenes, kurās aug bērns invalīds. Turklāt Konvencijas par bērna

285tiesībām 23. panta nolūks ir garantēt to, lai arī bērniem

286invalīdiem tiek nodrošinātas visas šajā konvencijā noteiktās

287tiesības [sk.: Summary of the general discussion "The rights

288of children with disabilities" of the United Nations Committee on

289the Rights of the Child (CRC/C/69) para. 319 , 331 and

290333].

291Gan Konvencijas par bērna tiesībām

2923.panta pirmā daļa, gan Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta

293pirmā daļa noteic bērna interešu prioritāti. Šis princips paredz,

294ka visās darbībās un lēmumos, kas skar bērnu, uzmanība pirmām

295kārtām jāveltī viņa interešu iespējami labākai nodrošināšanai.

296Šis ir viens no galvenajiem konvencijas principiem, kas nosaka

297visu bērna tiesību un brīvību interpretāciju.

298Satversmes tiesa ir sniegusi

299skaidrojumu, ka bērna tiesību un interešu prioritāte nozīmē, ka

300ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem,

301ievērojot bērnu tiesības un intereses, bet arī likumdevējam

302normatīvie akti jāpieņem vai jāgroza, aizsargājot bērnu tiesības

303un intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas

3042004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr.2004-02-0106

30511. punktu).

306Līdz ar to izvērtējams, vai

307apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir piemērotākais

308līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai - bērna interešu

309nodrošināšanai. Pirmkārt, jāizvērtē, vai bērna interešu

310aizsardzība tiek nodrošināta iespējami labākā veidā. Otrkārt,

311jāizvērtē, kā valsts izraudzītie leģitīmā mērķa sasniegšanas

312līdzekļi kopumā ietekmē tādas ģimenes labklājību, kurā aug bērns

313invalīds ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem.

31416.3. Valstij, veidojot

315sociālo garantiju sistēmu, ir rīcības brīvība, un valsts var

316noteikt dažādus ierobežojumus. Tomēr apstrīdētās normas

317piemērošanas gadījumā tiesības saņemt bērna invalīda kopšanas

318pabalstu tiek liegtas pilnībā un valsts īpašais atbalsts bērniem

319invalīdiem ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem

320netiek nodrošināts pat minimālā apmērā.

321Saeima atzīst, ka bērni, kuriem

322nepieciešama īpaša kopšana, proti, pastāvīga aprūpe un

323uzraudzība, ir pārsvarā invalīdi jau kopš bērnības un viņu

324invaliditāte parasti ir smaga, proti, pielīdzināma pirmajai

325invaliditātes grupai. Šo bērnu pamatdiagnozes pārsvarā ir

326saistītas ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem, kas

327bieži izslēdz iespēju patstāvīgi pārvietoties un apmierināt savas

328pamatvajadzības. Šādas slimības, piemēram, ir kaulu un locītavu

329sistēmas iedzimtās patoloģijas, nervu sistēmas slimības,

330psihiskie traucējumi. Kopjot šādu bērnu invalīdu ģimeniskā vidē,

331viņam jānodrošina vismaz viena vecāka vai kvalificēta slimnieku

332kopēja nepārtraukta klātbūtne (sk. lietas materiālu

33338. lpp.). Arī Labklājības ministrija atzīst, ka šādiem

334bērniem ir nepieciešama īpaša kopšana (sk. lietas materiālu

33580. lpp.). Turklāt, ja bērnam invalīdam ir smagi fiziski

336un funkcionāli traucējumi, kvalificēta slimnieku kopēja klātbūtne

337var būt nepieciešama arī tādā gadījumā, ja bērnu vienlaikus kopj

338viens no vecākiem. Bez tam šāda bērna kopšana un aprūpe ietver

339arī nepieciešamo medikamentu iegādi un rehabilitācijas pasākumu

340nodrošināšanu, bet tas viss prasa ievērojamus finanšu

341līdzekļus.

342Apstrīdētajā normā ietvertā

343ierobežojuma piemērošanas gadījumā kopējais pabalstu apmērs kļūst

344vienāds gan bērniem invalīdiem ar mēreni izteiktiem organisma

345sistēmu funkciju traucējumiem, gan bērniem invalīdiem ar smagiem

346fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem. Līdz ar to netiek

347sasniegts mērķis nodrošināt papildu atbalstu bērniem invalīdiem

348ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem un atšķirīgām

349personu grupām netiek nodrošināta atšķirīga attieksme.

350Jebkurš lēmums, kas attiecas uz

351bērnu, jāpieņem tādā veidā, lai, cik vien tas iespējams, tiktu

352ievērotas bērna intereses un nodrošinātas viņa tiesības. Tās tiek

353skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz

354bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu

355vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana

356bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk.

357Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

358lietā Nr.2005-19-01 11. punktu). Saeima nav sniegusi

359argumentus, kas šajā gadījumā attaisnotu bērnu invalīdu ar

360smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem interešu

361neievērošanu.

36216.4. Turklāt apstrīdētajā

363normā ietvertais nodarbinātības ierobežojums var būtiski ietekmēt

364kopējo labklājību ģimenē, kurā aug bērns invalīds ar smagiem

365fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem.

366Daudzu ģimeņu labklājību ietekmē

367problēmas, kas saistītas ar bērna vai vecāku ilgstošu slimību vai

368invaliditāti. Arī cilvēkiem ar garīgiem un fiziskiem traucējumiem

369un viņu ģimenes locekļiem ir nerakstītas tiesības tikt

370respektētiem un cienītiem. Tāpēc viņi un viņu ģimenes ir

371jāiesaista atbilstošos sociālās integrācijas pasākumos (sk.

372koncepciju "Valsts ģimenes politika". http://www.bm.gov.lv/lat/gimenes_valsts_politika).

373Ieviešot bērna invalīda kopšanas

374pabalstu, viens no mērķiem bija palielināt ģimeņu ar bērniem

375invalīdiem pirktspēju, vienlaikus pozitīvi ietekmējot arī

376ekonomiskos procesus valstī, uzlabot dzīves līmeni ģimenēm, kuras

377kopj bērnu invalīdu, kā arī nodrošināt bērnu invalīdu

378pilnvērtīgāku attīstību un drošāku aprūpi mājās (sk.

379likumprojekta "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā"

380anotāciju. Lietas materiālu 96.lpp.).

381Ņemot vērā to, ka bērna invalīda

382kopšana ilgst daudzus gadus, apstrīdētajā normā ietvertais

383ierobežojums var būtiski ietekmēt bērna vecāku spēju konkurēt

384darba tirgū. Dažkārt pabalsta saņēmējiem nodarbinātība nepilnu

385darba laiku var būt nozīmīga arī kā iespēja nezaudēt savu

386profesionālo kvalifikāciju. No tā izriet, ka valsts, cenšoties

387nodrošināt bērna invalīda atrašanos ģimeniskā vidē, var aizskart

388kā paša bērna invalīda un viņa kopēja, tā arī citu ģimenes

389locekļu, tostarp citu bērnu, intereses.

390Persona, kas vairāku gadu garumā

391kopj bērnu invalīdu ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem

392traucējumiem un nav nodarbināta, var ne tikai zaudēt

393konkurētspēju, bet nākotnē potenciāli saņemt visai nelielu vecuma

394pensiju. Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

395noteic, ka no 2006. gada 1. janvāra personas, kas saņem

396bērna invalīda kopšanas pabalstu, ir pakļautas obligātajai

397sociālajai apdrošināšanai. Proti - par minētajām personām no

398valsts pamatbudžeta tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas

399valsts pensiju apdrošināšanai, un, šīm personām sasniedzot

400pensijas vecumu, bērna invalīda kopšanas laiks tiks ņemts vērā,

401aprēķinot vecuma pensiju. Saskaņā ar Ministru kabineta

4022001. gada 5. jūnija noteikumu Nr. 230 "Noteikumi

403par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no valsts

404pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem

405budžetiem" 3. punktu par personām, kas saņem bērna invalīda

406kopšanas pabalstu, pensiju apdrošināšanai no valsts pamatbudžeta

407tiek veiktas obligātās iemaksas 20 procentu apmērā no 50 latiem.

408Ja personai, kas kopj bērnu invalīdu un saņem bērna invalīda

409kopšanas pabalstu, būtu iespēja strādāt, tas ļautu ne vien gūt

410papildu ienākumus ģimenei un nezaudēt profesionālo kvalifikāciju,

411bet arī nākotnē radītu iespēju saņemt lielāku vecuma pensiju.

412Pamatojoties uz sociālās

413aizsardzības vienotās informācijas sistēmas datiem par 2004. un

4142005. gadu Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas

415valstīs, Saeima un Labklājības ministrija sniedza pārskatu par

416aplūkojamās problēmas risinājumu citās valstīs. Piemēram,

417Francijā pabalstu piešķir par vecāka klātbūtni un tas ir atkarīgs

418no viņa profesionālās aktivitātes samazināšanās pakāpes. Ja

419persona nav nodarbināta, pabalsta apmērs ir 856 eiro mēnesī, ja

420persona daļēji ierobežo nodarbinātību - 468 vai 260 eiro mēnesī.

421Arī Slovēnijā ir noteikta atlīdzība par ienākumu zaudējumu un tās

422apmērs atbilst valstī noteiktai minimālajai darba algai - 512

423eiro. Īslandē personai, kura nodrošina bērna invalīda kopšanu,

424piešķir mājas aprūpes pabalstu, kura apmērs ir 1226 eiro mēnesī,

425bet Itālijā ģimenēm ar bērniem invalīdiem tiek noteikti dažādi

426atvieglojumi (sk. lietas materiālu 40. un 81. -

42782. lpp.).

428Latvijā situācija ir atšķirīga.

429Lai saņemtu bērna invalīda kopšanas pabalstu, personai ir

430jāatsakās no algota darba, bet tas nereti būtiski ietekmē ģimenes

431materiālo labklājību. Lai arī lietā nav strīda par bērna invalīda

432kopšanas pabalsta apmēru, jānorāda, ka likumprojekta izstrādes

433brīdī mērķis bija pielīdzināt kopējo pabalstu apmēru Centrālās

434statistikas pārvaldes 2004. gadā noteiktajai viena iedzīvotāja

435pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtībai vidēji

436mēnesī, t.i., 98,78 latiem (sk. likumprojekta "Grozījumi

437Valsts sociālo pabalstu likumā" anotāciju. Lietas materiālu

43895. lpp.). Savukārt 2006. gada 1. janvārī, kad tika

439uzsākta bērna invalīda kopšanas pabalsta izmaksa, viena

440iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza

441vērtība vidēji mēnesī bija jau 111,97 lati (sk. lietas

442materiālu 44. lpp.). Tādējādi secināms, ka kopējais

443personai izmaksājamo pabalstu apmērs nav pietiekams, lai

444nodrošinātu iztiku gan bērnam invalīdam, gan personai, kas kopj

445šo bērnu, gan arī citiem bērniem ģimenē, ja persona, kas kopj

446bērnu invalīdu, ir vienīgā ģimenes apgādniece.

447Līdz ar to

448valsts izraudzītie līdzekļi nav piemēroti leģitīmā mērķa

449sasniegšanai un atzīstami par neatbilstošiem Satversmes

450110. pantam.

45117. Aprēķinot potenciālo

452bērna invalīda kopšanas pabalsta saņēmēju skaitu, par pamata

453kritēriju tika ņemts to bērnu invalīdu skaits, kuriem ir smagi

454fiziski un funkcionāli traucējumi un kuriem ir nepieciešama īpaša

455kopšana. No likumprojekta anotācijas finansiālā aprēķina nav

456secināms, ka būtu analizēti arī dati par šo bērnu strādājošo

457vecāku skaitu. Aprēķini pamatā ir balstīti uz pieņēmumu.

458Kā norādīts likumprojekta

459anotācijā: "Bērna invalīda kopšanas pabalsta saņēmēju skaita

460aprēķinā ir izmantots pieņēmums, ka potenciālais bērna invalīda

461kopšanas pabalsta saņēmēju skaits sastāda 15% no bērnu invalīdu,

462par kuriem piešķirta piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta,

463kopskaita" (sk. lietas materiālu 98. lpp.).

464Bērna invalīda kopšanas pabalstiem

465nepieciešamie līdzekļi ir aprēķināti, prognozējot, ka pabalsts

466tiks izmaksāts visiem bērniem, kam ir nepieciešama īpaša kopšana.

467Anotācijā norādīts, ka "prognozētais bērna invalīda kopšanas

468pabalsta saņēmēju skaits (vidēji mēnesī) ir šāds: 2005.gadā -

4691 493, 2006.gadā - 1 526, 2007.gadā - 1 559,

4702008.gadā - 1 594, 2009.gadā - 1 629, 2010.gadā -

4711 664" (sk. lietas materiālu 98. -

47299. lpp.).

473Atbilstoši Ministru kabineta

4742005. gada 13. decembra noteikumu Nr. 940 4.4.

475punktam VDEĀK, veicot invaliditātes ekspertīzi bērniem līdz 18

476gadu vecumam, 2006. gada pirmajā pusgadā ir izsniegusi atzinumu

477par īpašas kopšanas nepieciešamību 854 bērniem (sk. lietas

478materiālu 84. lpp.). Savukārt Aģentūra norāda, ka laika

479posmā no 2006. gada maija līdz augustam izmaksai nosūtīti

480616 bērnu invalīdu kopšanas pabalsti un to izmaksai izlietoti

481226 750 lati (sk. lietas materiālu

48286. lpp.).

483Tādējādi ir secināms, ka faktiski

484izmaksāto bērna invalīda kopšanas pabalstu apjoms ir ievērojami

485mazāks nekā sākotnēji plānotais.

48618. Konstatējot

487apstrīdētās normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā

488atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. Līdz ar to nav

489nepieciešams vērtēt minētās normas atbilstību Satversmes

49091. pantam.

49119. Laika posmā no

492apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienas tā ir ierobežojusi

493J.Patrinas un I.Bečas, un, iespējams, arī citu personu tiesības

494saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu. Tādējādi, lai

495nodrošinātu Satversmes 110. pantā noteikto tiesību

496īstenošanu un bērnu tiesību aizsardzību, apstrīdētā norma

497atzīstama par spēku zaudējušu no tās spēkā stāšanās brīža -

4982006. gada 1.janvāra.

499Atbilstoši Ministru kabineta

5002005. gada 13. decembra noteikumu Nr. 940

50111.punktam bērna invalīda kopšanas pabalstu piešķir ar dienu, kad

502ir izsniegts VDEĀK vai tās struktūrvienības (vispārēja vai

503speciāla profila VDEĀK) atzinums par īpašas kopšanas

504nepieciešamību bērnam līdz 18 gadu vecumam, kuram smagu

505fizisku un funkcionālu traucējumu dēļ nepieciešama īpaša

506pastāvīga kopšana.

507Nolēmumu

508daļa

509Pamatojoties uz Satversmes tiesas

510likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

511nosprieda:

512atzīt Valsts

513sociālo pabalstu likuma 7.1 panta pirmajā daļā

514ietverto nosacījumu - "ja minētā persona nav nodarbināta (nav

515uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu

516"Par valsts sociālo apdrošināšanu")" - par neatbilstošu Latvijas

517Republikas Satversmes 110. pantam un spēkā neesošu no

5182006. gada 1. janvāra.

519Spriedums ir galīgs un

520nepārsūdzams.

521Spriedums stājas spēkā tā

522publicēšanas dienā.

523Tiesas sēdes priekšsēdētājs

524G.Kūtris