18. pants

No pieteikuma satura un tiesas sēdē Pieteikuma

iesniedzējas pārstāves paustajiem argumentiem izriet, ka

Pieteikuma iesniedzēja uzskata par neatbilstošu Satversmes 83. un

107. pantam gan tiesnešu mēnešalgas apmēra regulējumu kopumā, gan

tiesnešu mēnešalgas piesaisti 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas

maksimālajam apmēram, gan tiesnešu un valsts pārvaldes

amatpersonu darba samaksas savstarpējo samēru.

18.1. Saskaņā ar Atlīdzības likumu amatpersonas

atlīdzību veido divas sastāvdaļas - darba samaksa un sociālās

garantijas. Darba samaksa sastāv no regulārās un mainīgās daļas.

Amatpersonas regulārā darba samaksas daļa parasti ir vienīgi tās

mēnešalga. Mēnešalga nodrošina amatpersonai dzīves līmeni, ar

kuru amatpersona var rēķināties. Savukārt amatpersonas darba

samaksas mainīgajā daļā ietilpst piemaksas, prēmijas un naudas

balvas, kuras amatpersona var saņemt sakarā ar īpašiem darba

panākumiem, nopelniem vai īpašiem notikumiem. Darba samaksas

mainīgā daļa var būt atkarīga no institūcijas darba apjoma,

amatpersonas noslodzes un darba rezultātiem, kā arī citiem

faktoriem, kas dod institūciju vadītājiem noteiktu rīcības

brīvību, lemjot par piemaksas piešķiršanu un tās apmēru. Darba

samaksas mainīgās daļas izmaksāšana ir atkarīga no daudziem

faktoriem, tādēļ vispār amatpersona nevar rēķināties nedz ar

noteiktu darba samaksas mainīgās daļas apmēru, nedz ar to, ka

noteikti saņems darba samaksas mainīgo daļu.

Atlīdzības likuma 15. panta ceturtajā daļā noteiktā izdienas

piemaksa, kas tiesnesim, kurš saņēmis pozitīvu atzinumu kārtējā

novērtēšanā, tiek piešķirta atkarībā no konkrēta amatā nostrādātā

laika, ir ar likumu garantēta piemaksa. Tā ir precīzi definēta

likumā un tiek piešķirta, pamatojoties uz konkrētiem un

objektīviem kritērijiem, tātad tās piešķiršanā jebkāda rīcības

brīvība ir izslēgta. Šāda rakstura piemaksas ietilpst darba

samaksas regulārajā daļā, jo ar to saņemšanu amatpersona var

pamatoti rēķināties.

Lietā nav strīda par tiesnešiem paredzēto izdienas piemaksu,

par tiesnešiem Atlīdzības likumā noteikto darba samaksas mainīgo

daļu (proti, piemaksu par citu tiesnešu aizvietošanu vai papildu

pienākumu veikšanu), par tiesnešiem noteiktajām sociālajām

garantijām vai par dažāda līmeņa tiesnešu mēnešalgu apmēra

aprēķinā izmantojamiem koeficientiem. Lietā ir strīds par rajona

(pilsētas) tiesas tiesneša mēnešalgu, kas pielīdzināta 12.

mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram un izmantojama

augstāka līmeņa tiesnešu mēnešalgu aprēķinā. Tātad lietā ir

strīds tikai par vienu no tiesneša darba samaksas regulārās daļas

elementiem - mēnešalgu, kas piesaistīta valsts tiešās pārvaldes

iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja jeb 12. mēnešalgu

grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram.

18.2. Apstrīdētajā Atlīdzības likuma 4. panta devītās

daļas pirmajā teikumā ir noteikts tiesneša mēnešalgas

aprēķināšanas princips - tiesneša mēnešalgas piesaiste valsts

tiešās pārvaldes iestādes augsti kvalificēta jurista mēnešalgai.

Savukārt Atlīdzības likuma 6.1 pants noteic, kādā

kārtībā šī piesaiste tiek īstenota. Ar Atlīdzības likuma

6.1 panta pirmo daļu rajona (pilsētas) tiesas tiesneša

mēnešalga ir tieši pielīdzināta konkrēta amata - valsts tiešās

pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja - jeb 12.

mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram, kas atbilstoši

Atlīdzības likuma 3. pielikumam ir 1647 euro. Savukārt

saskaņā ar Atlīdzības likuma 6.1 panta otro daļu

augstāka līmeņa tiesnešu mēnešalgas apmērs nosakāms, rajona

(pilsētas) tiesas tiesneša mēnešalgai piemērojot noteiktu

koeficientu. Tā kā ikviena tiesneša darba samaksas aprēķina

pamats ir rajona (pilsētas) tiesas tiesneša mēnešalga, arī

augstāka līmeņa tiesnešu mēnešalga ir piesaistīta valsts tiešās

pārvaldes juridiskās struktūrvienības vadītāja mēnešalgai.

Tātad abas apstrīdētās normas pēc būtības veido vienotu

tiesnešu mēnešalgas aprēķināšanas sistēmu, kas paredz ikviena

tiesneša mēnešalgas piesaisti valsts tiešās pārvaldes iestādes

juridiskās struktūrvienības vadītāja jeb 12. mēnešalgu grupas

mēnešalgas maksimālajam apmēram.

Līdz ar to Satversmes tiesa

apstrīdētās normas vērtēs kā vienotu tiesnešu darba samaksas

regulējumu.