19. pants

Satversmes 83. pants noteic: "Tiesneši ir

neatkarīgi un vienīgi likumam padoti." Šajā

konstitucionālajā normā noteiktā tiesnešu un tiesas neatkarība ir

viens no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincipiem. Tiesas

un tiesnešu neatkarība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis

demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai un stiprināšanai, kā

arī obligāts priekšnosacījums tiesību uz taisnīgu tiesu

īstenošanai. Tāpēc Satversmes 83. pantā ietvertais tiesas un

tiesnešu neatkarības princips jāaplūko kopsakarā ar tiesiskuma un

varas dalīšanas principiem, kas atvasināti no pamatnormas, kā arī

Satversmes 92. panta pirmo teikumu, kas paredz personas tiesības

aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā

(sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2009-11-01 7. punktu).

Cilvēka tiesību efektīva īstenošana nav iespējama, ja tiesneši

nav neatkarīgi. Tādēļ tiesnešu neatkarība ir svarīga visiem, kas

vēršas tiesā un rēķinās ar taisnīgumu tiesas spriešanā (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr.

2009-11-01 7.1. punktu). Viens no demokrātiskas tiesiskas

valsts principiem ir tiesiskuma princips, un tikai neatkarīga

tiesu vara var nodrošināt taisnīgu tiesas procesa rezultātu.

Tiesnešu neatkarības nodrošināšanā ir ieinteresēts ikviens,

attiecībā uz kuru tiek spriesta tiesa. Tādējādi tiesnešu

neatkarība garantē tiesiskuma nosargāšanu sabiedrības un valsts

interesēs (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.2. punktu).

Satversmes 107. pantā ietvertās tiesības attiecas uz sociālo

sfēru. Satversmes 107. pants aizsargā ikvienas personas, tātad

arī tiesneša, tiesības saņemt samaksu, kas atbilst veiktajam

darbam. Vienlaikus pienācīga tiesnešu darba samaksa ietilpst

Satversmes 83. pantā ietvertās tiesnešu neatkarības saturā,

proti, vienā no tiesnešu neatkarības principa elementiem -

tiesnešu finansiālajā drošībā (sk. Satversmes tiesas 2012.

gada 28. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2011-10-01 25. punktu). Līdz ar to likumdevējs, nosakot

tiesnešu atlīdzību, bauda rīcības brīvību vienīgi tiktāl, ciktāl

tas ievēro no Satversmes 83. pantā ietvertā tiesnešu neatkarības

principa izrietošos kritērijus.

Tāpēc attiecībā uz tiesnešiem apstrīdēto normu atbilstība

Satversmes 107. pantam ir vērtējama, ievērojot Satversmes 83.

pantā ietverto tiesnešu neatkarības principu un no tā izrietošās

prasības tiesnešu atlīdzības sistēmai (sal. sk. Satversmes

tiesas 2012. gada 28. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2011-10-01 25. punktu). Citiem vārdiem sakot,

kritēriji, pēc kuriem izvērtējams, vai tiesnešiem ir nodrošināta

atbilstoša samaksa Satversmes 107. panta izpratnē, tieši izriet

no Satversmes 83. panta. Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes

107. pantam ir vērtējama, pārbaudot to atbilstību Satversmes 83.

pantam. Ja tiks secināts, ka apstrīdētās normas neatbilst

Satversmes 83. pantam, tas nozīmēs, ka apstrīdētās normas

nenodrošina tiesnešiem atbilstošu darba samaksu un neatbilst arī

Satversmes 107. pantam.

Līdz ar to Satversmes tiesa

pārbaudīs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 83. pantam.