2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Tieslietu padome

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka

apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 83. un 107. pantam.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka no Satversmes 107. panta

izrietot tiesnešu tiesības saņemt to izpildāmajām funkcijām un

uzdevumiem atbilstošu samaksu un šīs tiesības varot tikt

nodrošinātas vienīgi tad, ja visi valsts dienesta amati ir

novērtēti pēc minētajiem kritērijiem un loģiski sakārtoti amatu

sistēmā. Šāds arī esot bijis Atlīdzības likuma sākotnējais

mērķis. Satversmes tiesa iepriekš esot atzinusi, ka valstij ir

pienākums noteikt tiesnešiem tādu atalgojumu, kas atbilstu

tiesneša statusam, funkcijām un atbildībai. Attiecīgi

likumdevējam esot pienākums pastāvīgi rūpēties par to, lai

neatkarīgi no normatīvo aktu grozījumiem un sociālām pārmaiņām

tiesnešu atlīdzība paliktu atbilstoša Satversmei.

Ar apstrīdētajām normām tiesneša amats atlīdzības ziņā esot

samērots ar valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās

struktūrvienības vadītāja amatu. Tomēr, samērojot minētos amatus,

pirmkārt, neesot ņemtas vērā tiesneša un juridiskās

struktūrvienības vadītāja atšķirīgās funkcijas, statuss un

atbildība. Piemēram, tiesnesis pieņemot galīgos nolēmumus un

uzņemoties par tiem atbildību, turpretim juridiskās

struktūrvienības vadītājam parasti neesot tiesību izdot

administratīvos aktus iestādes vārdā un, pat ja šādas tiesības

tam būtu piešķirtas, šie administratīvie akti būtu apstrīdami

augstākā iestādē. Otrkārt, neesot ņemts vērā tas, ka valsts

tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja

atalgojums ir atkarīgs no darba rezultātiem - Atlīdzības likumā

šīm amatpersonām esot paredzētas piemaksas, prēmijas un naudas

balvas, turpretim tiesneša atalgojums neesot atkarīgs no viņa

darba rezultātiem. Kā liecinot Tieslietu padomes apkopotā

informācija, vairāku ministriju struktūrvienību vadītājiem esot

noteiktas augstākas mēnešalgu grupas - 13., 14. un pat 16.

mēnešalgu grupa (likums pieļaujot noteikt līdz pat 16. mēnešalgu

grupai). Turklāt tiesnesim esot ierobežotas iespējas savienot

amatus, bet valsts pārvaldē strādājošām amatpersonām šādi amatu

savienošanas ierobežojumi neesot noteikti.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka šāda tiesnešu atlīdzības

sistēma liedzot tiesneša amatam piesaistīt labākos kandidātus un

nemotivējot valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās

struktūrvienības vadītāju tiekties pēc augstāka karjeras

pakāpiena - tiesneša amata, jo tiesneša atlīdzība faktiski esot

mazāka.

Kopš Atlīdzības likuma pieņemšanas Saeima esot būtiski

atkāpusies no šā likuma sākotnēji loģiskās un funkcionāli

taisnīgās sistēmas. No Atlīdzības likuma 3. panta septītās daļas

esot izslēgts noteikums par vienotu pieeju atlīdzības noteikšanai

valsts un pašvaldību institūcijās un, atsaucoties uz neatbilstošo

atalgojuma līmeni un nespēju piesaistīt vakantajiem amatiem

atbilstošus kandidātus zema atalgojuma dēļ, ar Atlīdzības likuma

grozījumiem valsts pārvaldei esot ļauts nepieciešamības gadījumā

palielināt atalgojumu noteiktiem amatiem.

Atlīdzības likumā esot paredzētas vairākas atlīdzības

faktiskās vērtības uzturēšanas sistēmas. Ja tiesnešu atlīdzības

apmērs esot nosakāms, pamatojoties uz likumu, tad konkrētām

valsts amatpersonām tas esot atkarīgs no mēneša vidējās darba

samaksas valstī vai no finanšu sektorā strādājošo atalgojuma.

Tādā veidā jau ar 2013. gadu esot faktiski samazināts tiesnešu

atalgojums viņu pilnvaru laikā. Tiesnešu atalgojums neesot

grozīts pēc tam, kad Atlīdzības likumā tika izdarīti grozījumi,

ar kuriem izslēgtas normas par prēmiju un naudas balvu

piešķiršanu tiesnešiem, un grozījumi, ar kuriem paplašinātas

tiesības izmaksāt piemaksas valsts pārvaldes darbiniekiem un

paredzēts augstāks maksimālais mēnešalgas apmērs Valsts ieņēmumu

dienesta amatpersonām un darbiniekiem.

Minētie apstākļi liecinot, ka Saeima nav ievērojusi valsts

dienestā esošo personu, tostarp tiesnešu, atlīdzības noteikumus

un apstrīdētās normas esot kļuvušas par neatbilstošām Satversmes

107. pantam. Šī neatbilstība daļēji izpaužoties arī kā

likumdevēja bezdarbība - tiesnešu atlīdzības sistēmas

nepielāgošana ekonomiskās situācijas un tiesiskā regulējuma

izmaiņām.

Tiesneša atlīdzības aizsardzība esot viena no tiesneša

neatkarības garantijām, un tādēļ tiesneša atlīdzības aizsardzība

esot aplūkojama Satversmes 83. panta kontekstā. Tiesneša

atlīdzības aizsardzība nozīmējot ne vien tiesneša atlīdzības

noteikšanu ar likumu un nesamazināšanu tiesneša amata pilnvaru

laikā, bet arī aizsardzību pret faktisku tās vērtības

samazināšanos sakarā ar citu valsts dienestā esošo amatpersonu

atlīdzības palielināšanu vai sociālām pārmaiņām. Tiesneša

atlīdzības aizsardzība kā tiesu varas neatkarības garantija

izpaužoties ne vien kā pareizs valsts dienestā esošu personu

atlīdzības samērojums, bet arī kā atbilstoša mehānisma

piemērošana, ar kuru tiek nodrošināta atlīdzības pārskatīšana

tad, ja mainās sociālie apstākļi valstī.

Ņemot vērā valsts iekšzemes kopprodukta un mēneša vidējās

darba samaksas apmēra izmaiņas un citas sociālās pārmaiņas kopš

2011. gada, varot konstatēt, ka valsts pieļāvusi bezdarbību

tiesnešu atlīdzības aizsardzībā. Paredzot citu valsts dienestā

esošo amatpersonu atlīdzības aizsardzību, esot vēl vairāk

samazināts tiesnešu atalgojuma līmenis. Salīdzinot tiesnešu

atlīdzību ar valsts pārvaldes amatpersonu atlīdzību, tiesnešu

atalgojumu vairs nevarot atzīt par pienācīgu. Pieteikuma

iesniedzēja uzskata, ka tādējādi esot nesamērīgi ierobežotas

tiesnešu neatkarības garantijas un pārkāpts tiesnešu neatkarības

princips.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pārstāve papildus uzsvēra,

ka, nosakot atlīdzību tiesnešiem un atlīdzību valsts pārvaldē,

esot jāievēro atšķirīgi principi, tādēļ valsts pārvaldē noteiktā

atlīdzība varot tikt izmantota salīdzinājumam, bet neesot

pieļaujama tiesnešu un valsts pārvaldes amatpersonu atalgojuma

sazobe. Turklāt likumdevējs neesot paredzējis mehānismu tiesnešu

atlīdzības faktiskās vērtības saglabāšanai.