3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - lūdz atzīt apstrīdētās normas par atbilstošām

Satversmes 83. un 107. pantam.

Atbildes rakstā Saeima visupirms norāda, ka apstrīdētās normas

daļēji reglamentējot gan tiesnešu, gan prokuroru darba samaksas

noteikšanas kārtību. Tomēr, ņemot vērā to, ka Tieslietu padomes

pieteikums attiecas vienīgi uz tiesnešu atalgojumu, Saeima

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 83. un 107. pantam

pamatojot tiktāl, ciktāl tās attiecas uz tiesnešu tiesībām saņemt

atbilstošu darba samaksu.

Saeima norāda, ka Satversmes 83. un 107. pants neparedz

pienākumu nodrošināt tiesneša darba samaksu konkrētā apmērā. No

Satversmes 83. un 107. panta neizrietot, ka atsevišķas

izpildvaras vai likumdevējvaras amatpersonas vai amatpersonu

kategorijas nevarētu saņemt augstāku atalgojumu kā tiesneši, it

īpaši tiesneša karjeras sākumposmā. Tomēr tiesneša atalgojumam,

ar ko esot saprotama ne tikai mēnešalga, bet arī piemaksas,

atvaļinājumi un sociālās garantijas, vajagot nodrošināt tiesnesim

tādu ekonomisko neatkarību, kas pēc iespējas novērstu korupcijas

un citāda finansiāla spiediena riskus tiesas spriešanā.

Saskaņā ar apstrīdētajām normām tiesneša mēnešalga, uzsākot

amata pienākumu pildīšanu, esot 1647 euro. Turklāt

Atlīdzības likuma 3. panta septītajā daļā esot paredzēta tās

pārskatīšana, ievērojot valsts ekonomisko situāciju un citus

pamatotus kritērijus. Atkarībā no tiesu instances vai tiesneša

funkcijām rajona (pilsētas) tiesas tiesneša mēnešalgai tiekot

piemērots noteikts koeficients, un rezultātā augstāka līmeņa

tiesnešu mēnešalgas esot atbilstošas augstākām mēnešalgu grupām.

Savukārt atkarībā no izdienas tiesnešiem esot noteiktas speciālas

piemaksas 7 līdz 35 procentu apmērā. Tiesnesim esot tiesības arī

uz piemaksām par noteiktu papildu pienākumu veikšanu, uz ikgadējo

atvaļinājumu, kura ilgums ik pēc pieciem gadiem tiekot

palielināts, un uz izdienas pensiju. Satversmes tiesas 2012. gada

28. marta lēmumā šī tiesnešu atlīdzības sistēma, it īpaši

tiesnešu atalgojuma piesaiste tiešās pārvaldes iestādes

juridiskās struktūrvienības vadītāja mēnešalgas maksimālajam

apmēram, esot atzīta par atbilstošu Satversmes 1. un 83.

pantam.

Ar Atlīdzības likuma grozījumiem valsts iestādēm esot dotas

tiesības efektīvāk izlietot tām jau piešķirtos līdzekļus, ņemot

vērā augsti kvalificēto darbinieku ieguldījumu iestādes darbībā,

taču neesot paredzēta vispārēja atalgojuma celšana nedz Valsts

ieņēmumu dienestā, nedz citās valsts vai pašvaldību iestādēs.

Saeima uzsver, ka tiesnešiem noteiktā darba samaksa faktiski

neesot samazināta.

2016. gada 15. septembra grozījumi esot pieņemti, jo

likumdevējs secinājis, ka Valsts ieņēmumu dienesta un tā vadītāja

funkcijas un atbildība nav samērīgas ar piedāvāto atalgojumu un

tādēļ nav iespējams piesaistīt šim amatam augsta līmeņa

speciālistus. Savukārt iespēja piešķirt amatpersonai vai

darbiniekam speciālo piemaksu 100 procentu apmērā no mēnešalgas

esot noteikta tādēļ, lai iestādes varētu cīnīties pret augsta

līmeņa speciālistu aizplūšanu no valsts pārvaldes.

Tiesnešu atlīdzības sistēmas atbilstību Satversmes 83. pantam

Pieteikuma iesniedzēja esot apstrīdējusi vienīgi sakarā ar

tiesnešu neatkarības principu. Šis princips esot nošķirams no

citiem tiesneša atalgojumu ietekmējošiem faktoriem, piemēram,

tiesas autoritātes aizsardzības, nepieciešamības nodrošināt

augsti kvalificētu un profesionālu tiesnešu piesaisti un citiem

faktoriem. Tādēļ konkrētajā lietā esot jāvērtē tas, vai tiesneša

atalgojums nodrošina viņa neatkarību tiesas spriešanā, proti,

samazina korupcijas vai cita veida finansiāla spiediena

risku.

No Satversmes 107. panta neizrietot tiesības prasīt noteikta

apmēra atalgojumu. Tomēr, kā secinājusi Satversmes tiesa,

Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības saņemt veiktajam darbam

atbilstošu samaksu attiecībā uz tiesnešiem esot vērtējamas,

ievērojot Satversmes 83. pantu, kas ietver aizliegumu samazināt

tiesnesim likumā noteikto atlīdzību viņa pilnvaru laikā un

aizsargā tiesneša atlīdzības faktisko vērtību. Šāds aizliegums

tomēr nenozīmējot, ka būtu aizliegta jebkāda likumdevēja darbība,

kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt tiesneša atalgojumu.

Tiesnešu darba samaksas samazinājums apstrīdētajās normās

neesot paredzēts, un tas neizrietot arī no Atlīdzības likuma

grozījumiem. Būtiski esot tas, ka apstrīdētās normas nosaka

vienīgi minimālo tiesneša mēnešalgas apmēru un ka tiesnesis, kas

sāk pildīt amata pienākumus, tiek pielīdzināts tādam juridiskās

struktūrvienības vadītājam, kuram mēnešalga noteikta maksimāli

pieļaujamā apmērā. Turklāt tiesnešiem, atšķirībā no valsts

dienestā nodarbinātajiem, darba samaksas pieaugums esot paredzams

un obligāts.

Saeima norāda, ka Eiropas Padomes tieslietu sistēmas

efektivitātes komisijas 2016. gada pētījumā par Eiropas valstu

tiesu sistēmām un tieslietu sistēmas efektivitāti un kvalitāti

esot konstatēts, ka 2014. gadā Latvijā attiecība starp tiesneša

atalgojumu karjeras sākumposmā un vidējo atalgojumu valstī bijusi

līdzīga vai pat labāka nekā citās Eiropas Padomes valstīs. Vidējā

mēneša darba samaksa valstī neesot būtiski palielinājusies, un

tiesneši joprojām saņemot tādu atlīdzību, kurai būtu jānodrošina

viņiem pietiekama finansiāla neatkarība.

Vispārējo un speciālo piemaksu un prēmiju piešķiršanai

Atlīdzības likumā esot paredzēti stingri ierobežojumi.

Amatpersonas un darbinieki ilgtermiņā nevarot paļauties uz

regulāru un automātisku piemaksu saņemšanu. Turklāt Saeima

uzsver, ka iestādēm neesot atvēlēti papildu līdzekļi piemaksu un

prēmiju izmaksāšanai.

Saeima uzskata, ka 2011. gadā izveidotā un šobrīd spēkā esošā

atalgojuma sistēma garantē tiesnešiem pietiekamu finansiālo

neatkarību un drošību un tādu darba samaksas līmeni, kas pēc

iespējas mazina korupcijas risku. Turklāt tiesneša atlīdzība

pienācīgi atspoguļojot viņa statusu gan sabiedrībā (salīdzinājumā

ar vidējo atalgojumu valstī un valsts pārvaldē kopumā), gan

salīdzinājumā ar tiešās pārvaldes institūcijas juridiskās

struktūrvienības vadītāja statusu. Līdz ar to apstrīdētās normas

paredzot adekvātu tiesneša atlīdzības samēru ar tiešās pārvaldes

iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja atlīdzību un

pienācīgi nodrošinot tiesneša neatkarību.

Lai gan tiesnešu atalgojuma sistēma šobrīd neapdraudot

tiesnešu neatkarību, Tieslietu ministrija sadarbībā ar Tieslietu

padomi turpinot darbu, kas vērsts uz tiesnešu atalgojuma sistēmas

uzlabošanu, citstarp paredzot tiesnešu mēnešalgas atsaistīšanu no

civildienesta ierēdņu atalgojuma un tiesnešu atalgojuma

pietuvināšanu izpildvaras iestāžu juridisko dienestu vadītāju

atalgojuma līmenim.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāve papildus norādīja, ka konkrētajā

gadījumā Tieslietu padome esot iebildusi nevis pret tiesnešu

atlīdzības apmēru pašu par sevi, bet vienīgi pret tiesnešu

atlīdzības nesamērīgumu ar valsts pārvaldes darbinieku atlīdzību.

Savukārt šis nesamērīgums esot radies neatbilstošas Atlīdzības

likuma normu piemērošanas rezultātā. Ja piemaksas, prēmijas un

naudas balvas valsts pārvaldē tiktu izmaksātas atbilstoši to

mērķim, tad līdzsvars starp tiesnešiem un valsts pārvaldes

darbiniekiem noteikto atalgojuma līmeni nebūtu apdraudēts.

Savukārt augstāku mēnešalgu grupu noteikšana valsts tiešās

pārvaldes iestāžu juridisko struktūrvienību vadītājiem esot

pamatota ar viņiem uzticētajām papildu administratīvajām un

politikas plānošanas funkcijām.