21. pants

Tiesnešu neatkarība ir saistīta ar vairākām šādām

būtiskām garantijām: tiesneša amatā atrašanās garantijas

(tiesnešu iecelšanas vai apstiprināšanas kārtība, iecelšanai

nepieciešamā kvalifikācija, amata saglabāšanas garantijas,

nosacījumi paaugstināšanai amatā un pārcelšanai citā amatā,

pilnvaru apturēšanas un izbeigšanas nosacījumi), tiesneša

neaizskaramība, finansiālā drošība (sociāla un materiāla rakstura

garantijas), tiesneša institucionālā (administratīvā) neatkarība

un tiesu varas faktiskā neatkarība no izpildvaras vai likumdevēja

politiskās ietekmes. Visas šīs garantijas ir cieši saistītas, un,

ja kaut viena no tām tiek nesamērīgi ierobežota, tad tiek

pārkāpts tiesnešu neatkarības princips un līdz ar to apdraudēta

tiesas pamatfunkciju veikšana un cilvēka tiesību un brīvību

nodrošināšana (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.2. punktu). Tiesnešu

neatkarība tiesiskā demokrātiskā valstī ir būtiska, lai

nodrošinātu tajā valsts varas atzaru savstarpējo līdzsvaru un

atsvaru. Izskatāmās lietas ietvaros Satversmes tiesa vērtēs, vai

ir nodrošināta tiesnešu finansiālā drošība.

Ar tiesnešu finansiālo drošību jāsaprot valsts pienākums

paredzēt tiesnešiem tādu atlīdzību, kas var viņiem nodrošināt

pienācīgu dzīves līmeni visā tiesneša karjeras garumā, ņemot vērā

valsts ekonomisko situāciju, kā arī vispārējos dzīves standartus.

Proti, tiesneša atlīdzībai ir jānodrošina tiesneša finansiālā

drošība tādā līmenī, lai tiesnesis varētu izvēlēties tiesas

spriešanu kā savu mūža profesiju, un jāsekmē tiesneša ekonomiskā

drošība un neatkarība. Tādējādi tiesneša finansiālā drošība

ietver ne vien viņa iztiku, bet, ņemot vērā tiesneša amata

nozīmīgumu sabiedrībā, arī noteiktu dzīves kvalitāti jeb līmeni.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi uz vairākiem tiesnešu

finansiālās drošības aspektiem un to, ka demokrātiskās valstīs

tiesnešu finansiālā drošība nepārprotami ir atzīta par vienu no

būtiskākajiem tiesnešu neatkarības nodrošināšanas elementiem

(sk., piem., Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.2. punktu).

21.1. Tiesu vara ir viens no trim valsts varas atzariem

atbilstoši no pamatnormas atvasinātajam un Satversmes 1. panta

tvērumā ietilpstošajam varas dalīšanas principam. Saskaņā ar

Satversmes 82. pantu tiesu sistēma ir konstitucionāls orgāns,

savukārt tiesneši ir šā konstitucionālā orgāna amatpersonas, kas

īsteno tiesas spriešanu valstī. Ikviens tiesnesis (ja lieta tiek

izspriesta vienpersoniski) vai tiesnešu kolēģija (ja lieta tiek

izspriesta koleģiāli), kas veido tiesas sastāvu, savā amata

darbībā īsteno tiesu varu. Tādējādi ikviens tiesnesis, spriežot

tiesu, darbojas arī kā izpildvaras un likumdevējvaras atsvars no

valsts varas dalīšanas principa izrietošajā līdzsvara un atsvara

sistēmā. Savukārt likumdevējam ir no varas dalīšanas principa

izrietošs pienākums ievērot šo tiesneša statusu, proti,

izturēties pret tiesu varu tā, lai būtu nodrošināts triju valsts

varas atzaru savstarpējais līdzsvars. Šai likumdevēja attieksmei

pret tiesu varu citstarp ir jāatspoguļojas arī tiesnešu

atlīdzības tiesiskajā regulējumā.

Ņemot vērā vienīgi tiesu varas atzaram uzticētās funkcijas un

specifiskos tā veidošanas kritērijus, tiesneša amatu nedrīkst

pielīdzināt cita valsts varas atzara amatam, paredzot tiem

vienotus atlīdzības noteikšanas principus. No Satversmes neizriet

likumdevēja pienākums nodrošināt visiem publiskajā jomā

strādājošajiem strikti vienveidīgu vai proporcionālu atlīdzību.

Tomēr ievērojamas atšķirības starp dažādiem valsts varas atzariem

piederīgu, bet savstarpēji salīdzināmu amatu atlīdzību izjauc

valsts varas atzaru savstarpējo līdzsvaru.

No Satversmes 83. panta izriet tādi atlīdzības noteikšanas

principi, kas attiecināmi vienīgi uz tiesnešiem. Savukārt

izpildvaras amatpersonu atlīdzība tiek noteikta pēc citādiem

principiem. Izpildvaras amatpersonu darba samaksa tiek noteikta,

ievērojot tām izvirzītās prasības un noteiktos ierobežojumus.

Turklāt valsts tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonu darba samaksu

ietekmē amatpersonas personiskais ieguldījums savu pienākumu

izpildē, darba rezultāti un citi apstākļi, proti, izpildvaras

amatpersonām ir paredzētas arī prēmijas un piemaksas. Turpretim

tiesneša darba samaksa nedrīkst būt atkarīga no tiesneša darba

rezultātiem vai citiem apstākļiem, un tādēļ tiesnešiem nevar tikt

piešķirtas prēmijas un naudas balvas (sal. sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.2.

punktu).

Likumdevējs ir tiesīgs, veidojot tiesnešu atlīdzības sistēmu,

par atskaites punktu izvēlēties izpildvaras amatpersonas

atlīdzības apmēru. Tomēr šādā gadījumā likumdevējam būtu

pienākums tiesnešu atlīdzības sistēmu veidot tā, lai tiesnešu

atlīdzība atbilstu no Satversmes 83. panta izrietošajiem

principiem. Nebūtu pieļaujama tiesnešu atlīdzības sistēmas

veidošana pēc tādiem atlīdzības noteikšanas principiem, kas

nenodrošina tiesu varas neatkarību.

Tāda tiesnešu atlīdzības sistēma,

kurā tiesneša atlīdzība ir atkarīga no citam valsts varas atzaram

raksturīgiem atlīdzības noteikšanas principiem, neatbilst

tiesnešu neatkarības principam.

21.2. Satversmes 83. pants aizsargā tiesnešu atlīdzības

faktisko vērtību, un no tā izriet aizliegums samazināt tiesneša

atlīdzības faktisko vērtību viņa pilnvaru laikā (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr.

2009-11-01 10.2. un 11.2. punktu). Tiesneša atlīdzības

faktisko vērtību var noskaidrot pēc tā, kādu dzīves līmeni

tiesneša faktiski saņemtā atlīdzības summa absolūtos skaitļos

spēj viņam nodrošināt konkrētajos valsts ekonomiskajos apstākļos.

Tātad ar tiesneša atlīdzības faktisko vērtību ir saprotama

atlīdzības relatīvā vērtība - spēja nodrošināt noteiktu dzīves

līmeni. Tiesneša atlīdzības faktiskajai vērtībai atbilstoši

Satversmes 83. pantam ir jānodrošina tiesneša finansiālā drošība.

Savukārt tiesneša finansiālā drošība nav apdraudēta vienīgi tad,

ja tiesneša saņemtā atlīdzība ļauj viņam uzturēt pienācīgu dzīves

līmeni un arī parūpēties par savas ģimenes labklājību.

Vienīgi tādā gadījumā, ja tiek nodrošināta tiesneša finansiālā

drošība, nevarētu būt šaubu par to, ka tiesnesis var pilnīgi

neatkarīgi veikt savus amata pienākumus. Sabiedrības uzticība

tiesu varas neatkarībai tiktu iedragāta, ja tiesnešiem maksātu

tik zemas algas, ka varētu rasties kaut mazākās aizdomas par to,

ka tiesneši var tikt ietekmēti, izmantojot politisko vai jebkādu

citu spiedienu ar ekonomiskiem līdzekļiem (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01

21.1. punktu).

Tiesnesim ir jābūt drošam, ka visu amata pildīšanas laiku viņa

atlīdzības faktiskā vērtība nesamazināsies salīdzinājumā ar

brīdī, kad viņš sāka pildīt savus amata pienākumus, un ka tādā

gadījumā, ja dzīvošanas izmaksas pieaugs, viņa atlīdzība tiks

atbilstoši palielināta. Ja likumā nav ietverta kārtība, kādā

darba samaksa automātiski pieskaņojas mainīgajām dzīvošanas

izmaksām, tad likumā ir jāparedz cits mehānisms, kas šo saskaņu

nodrošinātu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 11.2. punktu).

21.3. Tiesnešu atlīdzības faktiskās vērtības

aizsardzība var tikt nodrošināta, likumdevējam izveidojot tādu

tiesnešu atlīdzības sistēmu, kas tiesneša atlīdzības faktisko

apmēru padara atkarīgu no ekonomiskajiem rādītājiem, kas

atspoguļo ekonomisko situāciju valstī. Pēc tādas sistēmas

izveides, kas paredz tiesnešu darba samaksas faktiskās vērtības

saglabāšanu, likumdevējam nebūtu jāiejaucas tiesu varas

funkcionēšanā. Atkarībā no valsts ekonomiskās situācijas izmaiņām

šāda tiesnešu atlīdzības sistēma nodrošinātu nemainīgu tiesnešu

atlīdzības faktisko vērtību. Tāda bija, piemēram, tiesnešu

atlīdzības sistēma, kura darbojās līdz 2010. gada 31. decembrim,

paredzēja tiesneša mēnešalgas apmēra piesaisti vidējai mēnešalgai

valstī un kuru Satversmes tiesa atzina par atbilstošu Satversmes

83. pantam (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 11.5. punktu).

Satversmes tiesai rakstveidā iesniegtajos viedokļos un tiesas

sēdē pieaicinātās personas Finanšu ministrija un zvērināts

advokāts E. Pastars norādīja, ka tiesnešu mēnešalgu piesaiste

vidējai mēnešalgai valstī neesot pieļaujama, jo izraisītu

tiesnešu mēnešalgu mākslīgu pieaugumu, proti, katrs tiesnešu algu

pieaugums kārtējā gadā izraisītu ar ekonomiskiem apstākļiem

nepamatotu vidējās mēnešalgas pieaugumu nākotnē. Tomēr Satversmes

tiesa konstatē, ka tāda mēnešalgas aprēķināšanas sistēma, kas

mēnešalgas apmēru padara atkarīgu no vidējās mēnešalgas valstī,

šīs lietas izskatīšanas brīdi spēkā esošajā Atlīdzības likuma

redakcijā ir noteikta Saeimas un pašvaldību domju deputātiem,

Ministru prezidentam, Ministru prezidenta biedram, ministriem un

īpašu uzdevumu ministriem, parlamentārajiem sekretāriem, valsts

kontrolierim un Valsts kontroles padomes locekļiem, tiesībsargam,

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes

priekšsēdētājam un locekļiem, Centrālās vēlēšanu komisijas

priekšsēdētājam, viņa vietniekam, komisijas sekretāram un

locekļiem, Centrālās zemes komisijas priekšsēdētājam, Augstākās

izglītības padomes priekšsēdētājam un Sabiedrisko pakalpojumu

regulēšanas komisijas amatpersonām un darbiniekiem.

Tomēr no Satversmes 83. pantā ietvertā tiesnešu neatkarības

principa neizriet likumdevēja pienākums noteikt tieši tādu

sistēmu, kas paredzētu tiesnešu atlīdzības faktiskās vērtības

automātisku saglabāšanu. Likumdevējs ir tiesīgs izšķirties arī

par fiksēta tiesnešu atlīdzības apmēra noteikšanu, taču šādā

gadījumā tam būtu jāparedz tiesnešu atlīdzības apmēra regulāra

pārskatīšana. Proti, likumdevējam, būtu jānosaka termiņš, pēc

kura tiesnešu atlīdzības apmērs pārskatāms, kā arī jāparedz

konkrēti objektīvi kritēriji, pēc kuriem vērtējams tiesnešu

atlīdzības faktiskais apmērs, un tā vērtēšanas kārtība,

vienlaikus nodrošinot arī tiesnešu neatkarības prasību

ievērošanu.

Līdz ar to likumdevējam ir jāizveido

tāda tiesnešu atlīdzības sistēma, kas nodrošinātu tiesnešu

atlīdzības faktiskās vērtības atbilstību tiesnešu finansiālās

drošības prasībām un ietvertu tās saglabāšanas mehānismu.