22. pants

Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesai ir

jāpārbauda, vai ar apstrīdētajām normām noteiktā tiesnešu

atlīdzības sistēma atbilst no Satversmes 83. panta izrietošajiem

tiesneša neatkarības kritērijiem.

22.1. Darba samaksa nodrošina tiesneša finansiālo

drošību, ja tā ir samērīga ar tiesneša amatam izvirzītajām

prasībām un no tiesneša amata izrietošajiem ierobežojumiem

(sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2009-11-01 21. punktu). Turklāt ir jāievēro, ka

tiesības uz taisnīgu tiesu, likumu pareizu piemērošanu un

Satversmes vērtību aizsardzību nespēj nodrošināt tiesnesis, kurš

ir neatkarīgs, bet nav pietiekami kvalificēts, tādēļ tiesnešu

darba samaksai ir jāspēj piesaistīt tiesneša amatam spējīgākos

kandidātus (sk., piem., Satversmes tiesas 2010. gada 18.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 9.punktu). Tādējādi

tiesnešu darba samaksai, lai tā nodrošinātu tiesnešu finansiālo

drošību, ir jābūt:

1) samērotai ar tiesneša amatam izvirzītajām prasībām un

noteiktajiem ierobežojumiem;

2) konkurētspējīgai.

22.2. Satversmes tiesa jau secināja, ka likumdevējam

nav no Satversmes izrietoša pienākuma nodrošināt striktu

atlīdzības vienveidību visiem publiskajā jomā strādājošajiem,

tomēr tiesneša atlīdzībai jābūt samērīgai ar tiesneša amatam

izvirzītajām prasībām un noteiktajiem ierobežojumiem. Likumdevējs

ar apstrīdētajām normām ir piesaistījis tiesneša mēnešalgu valsts

tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja

jeb 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram.

Attiecīgi Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai likumdevējs ar

apstrīdētajām normām noteicis tādu rajona (pilsētas) tiesas

tiesneša darba samaksu, kas ir samērīga ar valsts tiešās

pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja darba

samaksu.

Tiesneša statuss konstitucionāli tiesiskajā iekārtā un

tiesnešu īstenotā tiesas spriešanas funkcija ne vien piešķir

likumdevējam tiesības, bet arī uzliek pienākumu noteikt

tiesnešiem kā tiesu varas īstenotājiem īpašas kompetences,

kvalifikācijas un pieredzes prasības, kā arī ierobežojumus, kas

vērsti uz tiesneša neatkarības nodrošināšanu (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 9.

punktu).

Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" normām par

tiesnesi var strādāt vienīgi augsti kvalificēts un godīgs jurists

ar nevainojamu reputāciju. Lai piesaistītu tiesneša amatam

profesionālas, zinošas, nobriedušas un sociāli kompetentas

personas, tiesneša amatam ir noteikts vecuma cenzs un izvirzītas

īpašas prasības attiecībā uz tiesneša amata kandidāta

profesionālo pieredzi.

Lai nodrošinātu tiesnešu un tiesu varas neatkarību, kā arī

aizsargātu tiesu varas reputāciju, tiesnesim ir noteikti no

tiesneša statusa izrietoši pamattiesību ierobežojumi. Tiesnesim

ir noteikti stingri amatu savienošanas ierobežojumi, kas

ievērojami samazina tiesneša iespējas papildus darboties arī

citos amatos. Tiesnesim ir aizliegts iesaistīties politiskajās

partijās un citās politiskajās organizācijās un aizliegts

streikot. Savas tiesības tiesnesim jāizmanto tā, lai neciestu

tiesas un tiesneša cieņa un gods, objektivitāte un tiesas

neatkarība.

Tiesnesim ir jāievēro visaugstākie uzvedības standarti, jo

tiesnesis nedz ikdienā, nedz amata pienākumu veikšanas laikā

nedrīkst pieļaut tādas situācijas, rīcību vai izteikumus, kas

varētu radīt kaut vismazākās šaubas par viņa spēju saglabāt

objektivitāti un neatkarību vai kas varētu kaitēt tiesneša un

tādējādi arī visas tiesu varas godam un cieņai. Ir jāņem vērā arī

tas, ka tiesneši sava amata nozīmes un pieņemto nolēmumu tiesisko

seku dēļ bieži nonāk sabiedrības uzmanības centrā. Lai tiesnesis

nezaudētu kvalifikāciju, viņam ir pienākums visas tiesneša

karjeras laikā pastāvīgi papildināt savas zināšanas.

22.3. Rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis, sākot pildīt

tiesneša amata pienākumus, saņem darba samaksu, ko veido vienīgi

tiesneša mēnešalga, kuras apmērs ar apstrīdētajām normām ir

pielīdzināts 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram

jeb 1647 euro.

Taču ierēdņiem, tai skaitā valsts tiešās pārvaldes iestāžu

juridisko struktūrvienību vadītājiem, kuru amatam atbilst 12.

mēnešalgu grupa, ir paredzētas iespējas saņemt ievērojama apmēra

vispārējās un speciālās piemaksas. Saskaņā ar Atlīdzības likuma

14. panta pirmo, otro, sesto, divpadsmito un trīspadsmito daļu

valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības

vadītājs var saņemt šādas vispārējās piemaksas:

1) piemaksas līdz 30 procentu apmēram no mēnešalgas par

papildu pienākumu veikšanu vai citas amatpersonas aizvietošanu,

kuru kopsumma nedrīkst pārsniegt 30 procentus no mēnešalgas;

2) piemaksu par virsstundu darbu vai darbu svētku dienās 100

procentu apmērā no tam noteiktās stundas algas likmes vai arī

virsstundu darba kompensāciju, proti, apmaksātu atpūtas laiku

atbilstoši nostrādāto virsstundu skaitam citā nedēļas dienā;

3) piemaksu par personisko darba ieguldījumu un darba

kvalitāti līdz 40 procentu apmēram no mēnešalgas (ja šī piemaksa

tiek piešķirta vienlaikus ar 1. punktā minētajām piemaksām, to

kopsumma nedrīkst pārsniegt 60 procentus no mēnešalgas)

Papildus tam valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās

struktūrvienības vadītājs var saņemt:

1) speciālo piemaksu par darbu, kas saistīts ar īpašu

risku;

2) speciālo piemaksu par valsts institūcijai būtisko funkciju

nodrošināšanu vai stratēģiski svarīgu mērķu īstenošanu līdz 100

procentu apmēram no mēnešalgas, ciktāl viņa mēnešalgas apmērs

kopā ar šo speciālo piemaksu nepārsniedz Ministru prezidentam

noteikto mēnešalgu.

Turklāt valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās

struktūrvienības vadītājs saskaņā ar Atlīdzības likuma 16. panta

otro daļu var saņemt vispārējo prēmiju sakarā ar ikgadējo

darbības un tās rezultātu novērtējumu līdz 75 procentu apmēram no

mēnešalgas. Savukārt saskaņā ar Atlīdzības likuma 3. panta

ceturtās daļas 5. punktu valsts tiešās pārvaldes iestādes

juridiskās struktūrvienības vadītājs sakarā ar viņam vai iestādei

svarīgu sasniegumu vai notikumu var saņemt naudas balvas, kuru

kopsumma kalendāra gadā nedrīkst pārsniegt tam noteiktās

mēnešalgas apmēru.

Minētās Atlīdzības likuma normas pieļauj to, ka valsts tiešās

pārvaldes iestāžu juridisko struktūrvienību vadītāji, kuru amatam

atbilst 12. mēnešalgu grupa, uz darba samaksas mainīgās daļas

rēķina var saņemt tādu darba samaksu, kas ievērojami pārsniedz ar

apstrīdētajām normām noteikto rajona (pilsētas) tiesas tiesneša

darba samaksu.

No Satversmes tiesā saņemtās informācijas par darba samaksu

ministrijās un Valsts kancelejā no 2014. līdz 2017. gadam (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 61.-65. un 67.-84. lp.; 5. sēj. 48.-70.,

82.-89. un 129.-149. lp.; 6. sēj. 1.-22. lp.) un pieaicinātās

personas A. Riebas veiktās šīs informācijas analīzes rezultātiem

(sk. lietas materiālu 6. sēj. 29.-42.lp. un 7. sēj.

65.-69.lp.), kā arī Valsts kontroles pilnvarotās pārstāves

paskaidrojumiem, ko viņa sniedza tiesas sēdē (sk. lietas

materiālu 7. sēj. 73.-76. lp.), izriet, ka ministriju un

Valsts kancelejas juridisko struktūrvienību vadītājiem izmaksātās

piemaksas faktiski pēc būtības jau kļuvušas pastāvīgas, proti,

ievērojama apmēra piemaksas tiem tiek izmaksātas lielākajā

kalendāra gada mēnešu daļā vai pat visa gada garumā. Turklāt

piemaksu piešķiršanas process un pamatojums vairumā gadījumu esot

formāls.

Rezultātā lielākās daļas ministriju juridisko nodaļu vadītāju

(kuriem noteikta 12. vai 13. mēnešalgu grupa) faktiski saņemtā

darba samaksa pārsniedz tiem noteikto mēnešalgu par 20 līdz 40

procentiem, bet daļā ministriju - pat par vairāk nekā 50

procentiem. Vienīgais izņēmums ir Tieslietu ministrija, kuras

juridiskās nodaļas vadītāja darba samaksa mēnešalgas apmēru

nepārsniedza vairāk kā par 20 procentiem. Taču visās ministrijās

juridisko nodaļu vadītāju darba samaksa pārsniedz 12. mēnešalgu

grupas mēnešalgas maksimālo apmēru, aptuveni 50 procentos

gadījumu juridisko nodaļu vadītāju darba samaksa pārsniedz 14.

mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālo apmēru un bieži vien pat

16. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālo apmēru.

Savukārt ministriju juridisko nodaļu vadītāju vietnieku

(kuriem noteikta 11. vai 12. mēnešalgu grupa) saņemtā darba

samaksa aptuveni vienā trešdaļā gadījumu pārsniedz tiem noteikto

mēnešalgu par 20 līdz 25 procentiem, bet aptuveni divās trešdaļās

gadījumu - par vairāk nekā 30 procentiem (līdz pat 60

procentiem). Tādējādi 70 procentos gadījumu ministriju juridisko

nodaļu vadītāju vietnieku faktiski saņemtās darba samaksas apmērs

ievērojami pārsniedz 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālo

apmēru un atsevišķos gadījumos pietuvinās pat 14. mēnešalgu

grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram.

Atlīdzības likumā ietvertais tiesnešu darba samaksas

tiesiskais regulējums pats par sevi neatspoguļo tiesnešiem

izvirzītās augstās kvalifikācijas un sociālās kompetences

prasības, kā arī noteiktos amata ierobežojumus, kas garantē

tiesnešu neatkarību Satversmes 83. panta izpratnē. Savukārt

Atlīdzības likuma normu piemērošanas prakse valsts pārvaldē

vienīgi pastiprina tiesnešu finansiālās drošības apdraudējumu,

būtībā vēl vairāk samazinot ar apstrīdētajām normām noteiktās

tiesnešu darba samaksas jau tā neatbilstoši zemo faktisko

vērtību. Ar apstrīdētajām normām tiesnešiem ir noteikta tāda

darba samaksa, kuras absolūtā un attiecīgi arī faktiskā vērtība

ir zemāka nekā amatpersonai, kuras mēnešalgai saskaņā ar

apstrīdētajām normām tiesnešu mēnešalga ir piesaistīta. Līdz ar

to tiesnešu darba samaksas faktiskā vērtība neatbilst tiesneša

amatam izvirzītajām augstajām prasībām un noteiktajiem

ierobežojumiem un nenodrošina tiesnešu finansiālo drošību.

Tā kā tiesnešu darba samaksas faktiskā vērtība nenodrošina

tiesnešu finansiālo drošību, jo tā nav samērīga ar tiesneša

amatam izvirzītajām prasībām un noteiktajiem ierobežojumiem,

Satversmes tiesai izskatāmās lietas ietvaros vairs nav

nepieciešams vērtēt, vai tiesnešu darba samaksa ir

konkurētspējīga.

22.4. Pašreizējā tiesnešu atlīdzības sistēma neietver

tiesnešu darba samaksas faktiskās vērtības saglabāšanas

mehānismu, jo, ņemot vērā apstrīdētajās normās paredzēto tiesnešu

mēnešalgas piesaisti, viņu mēnešalgu apmērs tiktu pārskatīts

vienīgi tad, ja likumdevējs nolemtu pārskatīt 12. mēnešalgu

grupas mēnešalgas maksimālo apmēru. Likumā nav ietverts

regulējums attiecībā uz likumdevēja pienākumu regulāri pārskatīt

tiesnešu mēnešalgas apmēru, kā arī nav definēti kritēriji, kas

jāievēro, lai nodrošinātu tādu tiesnešu darba samaksas faktisko

vērtību, kas nodrošinātu tiesnešu finansiālo drošību. Pašreizējā

tiesnešu darba samaksas sistēma neparedz likumdevējam pienākumu

pēc noteikta perioda pārskatīt tiesnešu darba samaksu. Proti,

tas, vai likumdevējs pārskatīs tiesnešu darba samaksu, ir

atkarīgs no paša likumdevēja ieskata. Turklāt ar apstrīdētajām

normām tiesnešu algu pārskatīšana ir sasaistīta ar atalgojuma

pārskatīšanu valsts pārvaldē.

Vienīgā Atlīdzības likuma norma, kas paredz tajā noteiktās

atlīdzības pārskatīšanu, ir 3. panta septītā daļa, kas noteic:

"Valsts un pašvaldību institūcijas pārskata amatpersonām

(darbiniekiem) noteikto atlīdzību, ņemot vērā valsts ekonomisko

attīstību, solidaritātes principu, kā arī izvērtējot ekonomisko

situāciju valstī (iekšzemes kopprodukta izmaiņas, produktivitātes

izmaiņas, inflācija, deflācija) un citus pamatotus

kritērijus." Tomēr minētā tiesību norma ietver vienīgi

valsts un pašvaldību institūciju vadītāju pienākumu savas

kompetences ietvaros pārskatīt attiecīgajās institūcijās

amatpersonām un darbiniekiem noteikto atlīdzību un tādēļ nav

piemērojama tiesnešu darba samaksai. Arī Atlīdzības likuma

4.2 pants, kas paredz amatpersonu un darbinieku

mēnešalgu apmēra pārskatīšanu, attiecas vienīgi uz attiecīgo

valsts un pašvaldību institūciju vadītājiem. Tādējādi ar

Atlīdzības likumu ir izveidota tāda sistēma, kas pakārtota valsts

pārvaldē strādājošo atalgojuma noteikšanas kritērijiem un

nenodrošina tiesnešu darba samaksas faktiskās vērtības

saglabāšanu.

Satversmes tiesa konstatē, ka ar apstrīdētajām normām noteiktā

tiesnešu darba samaksas sistēma nenodrošina tādu tiesnešu darba

samaksas faktisko vērtību, kas garantētu viņu finansiālo drošību,

kā arī tiesnešu darba samaksas faktiskās vērtības aizsardzību.

Apstrīdētajās normās noteiktā tiesnešu atlīdzības piesaiste

nenodrošina tiesnešu darba samaksas atbilstību no tiesnešu

neatkarības principa izrietošajām prasībām.

Līdz ar to apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 83., kā arī 107. pantam un ir atzīstamas par

spēkā neesošām.