10. pants

Pieaicinātā persona - LL.M. Katrīne

Pļaviņa - norāda, ka apstrīdētās normas ierobežojot personas

tiesības uz privāto dzīvi. Tomēr šajās normās ietvertajam

pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - sabiedrības

kontrole pār Atlīdzības likuma subjektiem izmaksāto atalgojumu.

Šo leģitīmo mērķi aptverot arī Datu regulas 23. panta 1. punkta

"e" apakšpunkts.

Lietā neesot strīda par to, vai apstrīdētās normas ir

piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Lietā esot strīds par

saudzējošāku leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļu esību un datu

publiskuma termiņa samērīgumu.

Viens no līdzekļiem, ar kuriem būtu iespējams sasniegt

apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi, būtu iespēja darbinieka atalgojumu publicēt intervālos,

piemēram, norādot, ka atalgojums ir 1000 līdz 2000

euro.

Apstrīdētās normas neatbilstot vairākiem datu aizsardzības

principiem, tostarp minimalitātes un datu glabāšanas ierobežojuma

principiem. Neatbilstība minimalitātes principam rodoties tādēļ,

ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi esot iespējams

sasniegt ar mazāka personas datu apjoma publicēšanu.

Savukārt neatbilstība datu glabāšanas ierobežojuma principam

esot konstatējama tādēļ, ka astoņu gadu termiņš pārsniedzot

leģitīmā mērķa sasniegšanai nepieciešamo laiku. Saeima atalgojuma

publiskumu astoņus gadus pēc tā izmaksas pamatojot ar iespēju

vērot saistību starp konkrētu Atlīdzības likuma subjektu

darbinieku atlīdzību un sabiedrības locekļu politisko izvēli, kas

tiek izdarīta vēlēšanās. Šis Saeimas arguments gan esot pamatots

tikai ar viena Saeimas deputāta izteikumiem, nevis ar skaidru

norādi uz mērķa sasniegšanai nepieciešamo publiskuma termiņu.