6. pants

Valsts pārvaldes iekārtas likuma

10.pantā nostiprināto principu pārkāpums

Uz pašvaldības iestādēm un amatpersonām kā pastarpināto

pārvaldi ir attiecināmi Valsts pārvaldes iekārtas likumā

noteiktie pārvaldes principi. Valsts pārvaldes iekārtas likuma

mērķis ir nodrošināt, lai valsts pārvalde, tajā skaitā

pašvaldība, darbotos demokrātiski, tiesiski, efektīvi, atklāti un

sabiedrībai pieejami.

"No demokrātijas virsprincipiem izriet valsts varas

leģitimitātes princips, kas nodrošina, ka suverēnās valsts varas

nesējai - tautai - ir jābūt ietekmei uz lēmumu pieņemšanu valstī.

Tautas gribai ir jābūt valsts varas pamatā, tās avotam. Citiem

vārdiem, valsts varai ir jābūt tautas leģitimētai." (sk.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2006.gada 3.novembra spriedumu lietā Nr. SKA-5/2006,

10.1.punkts). Savukārt priekšnoteikums valsts varas, tai skaitā

vietējās pašvaldības un tās amatpersonu, it sevišķi vadītāju,

leģitimācijas un attiecīgi tautas uzticības saglabāšanai ir

izvairīšanās no tādām situācijām, kad suverēnās valsts varas

nesējai - tautai var rasties pamatotas šaubas par attiecīgas

amatpersonas darbību, nevis valsts, bet savās personiskajās

interesēs.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta trešo

daļu valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, savukārt

10.panta ceturtā daļa nosaka, ka valsts pārvaldei, atsevišķai

iestādei vai amatpersonai, īstenojot pārvaldes funkcijas, nav

savu interešu. Savukārt speciālā likuma "Par

pašvaldībām" 3.pantā noteikts, ka vietējās pašvaldības domei

un tās izveidotajām institūcijām ir pienākums ievērot valsts un

attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses.

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta pirmā daļa paredz,

ka valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām, savukārt

10.panta piektā un septītā daļa uzliek pienākumu valsts pārvaldei

ievērot savā darbā labas pārvaldības principu, kas ietver

atklātību pret sabiedrību.

Ja par amatpersonas objektivitāti pastāv pamatotas šaubas, tad

saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem pašai

amatpersonai ir pienākums nepiedalīties lēmuma pieņemšanā,

turklāt šis pienākums attiecas uz jebkuru lēmuma pieņemšanas

stadiju (sk. Latvijas Republikas Augstākas tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2005.gada 25.augusta spriedumu

Nr. SKA-205, 9. punkts). Gadījumā, ja amatpersona apzinās vai tai

vajadzētu apzināties, ka piedalīšanās lēmumu pieņemšanā jebkurā

stadijā varētu izraisīt sabiedrības šaubas par iespējamu šīs

amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru ieinteresētību

attiecīgā lēmuma pieņemšanā, tad pašai amatpersonai ir pienākums

paziņot par to, ka tā nevar piedalīties attiecīgā lēmuma

pieņemšanā (likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts

amatpersonu darbībā" 21.panta pirmā daļa), tādējādi

nodrošinot objektivitāti un tiesiskumu.

Šajā sakarā Aivaram Lembergam kā augsta ranga valsts

amatpersonai bija jāapzinās, ka vairākos procesos, kuros viņš

piedalījās kā valsts amatpersona, pastāv pamatotas šaubas par

viņa objektivitāti un neesamību interešu konflikta situācijā.

Līdz ar to, ievērojot iepriekš minētās tiesību normas, Aivaram

Lembergam pašam bija jāveic visas nepieciešamās darbības, lai

nepiedalītos šādu lēmumu pieņemšanā, tai skaitā arī informēt

augstākas amatpersonas par interešu konflikta situācijas

iespējamību, ko Aivars Lembergs nav izdarījis. Tādējādi Aivars

Lembergs ir pārkāpis arī augstākminētos Valsts pārvaldes iekārtas

likuma 10.pantā nostiprinātos pārvaldes principus. Aivars

Lembergs pretēji varas leģitimitātes principam nav nodrošinājis

tādu faktisko stāvokli, kas izslēgtu Latvijas tautas pamatotas

šaubas par viņa kā Ventspils pilsētas pašvaldības domes

priekšsēdētāja darbību ārpus interešu konflikta.