58. pants
pieprasot nodrošināt iespēju augstākai iestādei

realizēt efektīvu kontroli pār zemāku iestādi. Ikviena valsts

institūcija esot pakļauta likumam un tiesībām. Tiesiskā valstī

neesot pieļaujama tāda situācija, ka nebūtu mehānisma

prettiesisku valsts pārvaldes lēmumu, tostarp arī pašvaldības

domes pieņemtu prettiesisku lēmumu, atcelšanai. Citādi nebūtu

nodrošināta visaptveroša tiesību virsvadība, bet pastāvētu

"pelēkā zona", kurā tiesiskums netiktu nodrošināts.

Pienākums ievērot proporcionalitātes principu domes komiteju

veidošanā esot primāri vērsts uz mazākuma tiesību nodrošināšanu,

tas ir, uz to, lai arī mazākumam būtu tiesības efektīvi ja ne

lemt, tad vismaz piedalīties lēmumu pieņemšanā.

Proporcionalitātes principa neievērošana nozīmējot arī

nerēķināšanos ar tautas izvēli. Šā principa neievērošana domes

komiteju sastāva noteikšanā ilgtermiņā novedot pie neuzticības

valsts varai, demokrātijas un tautas suverenitātes idejai.

Pašvaldības domes komiteju sastāvs esot nosakāms "iespēju

robežās" proporcionāli no katras politiskās partijas vai

vēlētāju apvienības domē ievēlēto deputātu skaitam. Vārdi

"iespēju robežās" normā tikuši ietverti tāpēc, ka ne

vienmēr esot iespējams precīzi ievērot proporcionalitātes

principu tad, kad tiek noteikts pārstāvju skaits komitejās.

Ievēlējamo deputātu skaits varot būt neliels, un viņi varot

pārstāvēt atšķirīgas politiskās partijas vai vēlētāju

apvienības.

Nosakot, vai domes komiteju sastāva izveidošanā ir ievērots

proporcionalitātes princips, esot būtiski ņemt vērā citas likumā

"Par pašvaldībām" ietvertās normas, kuras tāpat kā šā

likuma 54. pantā ietverto proporcionalitātes principu pašvaldības

dome nedrīkstot pārkāpt, proti: katram deputātam jābūt vismaz

vienas domes komitejas loceklim; komitejas locekļu skaits nevar

būt mazāks par trim; domes komitejas locekļu skaits nevar

pārsniegt pusi no deputātu kopskaita (izņemot finanšu komiteju);

obligāti izveidojama finanšu komiteja un sociālo, izglītības un

kultūras jautājumu komiteja. Par atskaites punktu, vērtējot to,

vai domes komiteju veidošanā ir ievērots proporcionalitātes

princips, kalpojot ne tikai domē ievēlēto deputātu skaits un to

politiskā piederība, bet arī pašvaldības domes nolikumā

atspoguļotā izvēle attiecībā uz to, kādas pastāvīgās komitejas

tiks izveidotas. Proporcionalitātes princips nevarot pieprasīt,

lai dome izveido papildu komitejas, - tas pieprasot

proporcionalitātes principa ievērošanu jau izveidotajās

komitejās. Turklāt likums "Par pašvaldībām" arī

ierobežojot domes komiteju lielumu - no trim līdz astoņiem

deputātiem. Tādēļ vārdi "iespēju robežās" esot

interpretējami, ņemot vērā proporcionalitātes principa mērķi, un

tas esot aizsargāt mazākuma tiesības un nodrošināt mazākumam

iespēju efektīvi piedalīties domes darbā. Tomēr jautājums par to,

kad proporcionalitātes princips "iespēju robežās" var

vai nevar tikt ievērots, esot sarežģīts. Skaidrs esot tas, ka ir

gandrīz vai neiespējami ievērot absolūti vienādu matemātisku

proporciju, proti, nodrošināt, lai no attiecīgās politiskās

partijas ievēlēto deputātu skaita attiecība pret domē ievēlēto

deputātu kopskaitu būtu vienāda ar komitejā ievēlēto šīs

politiskās partijas pārstāvju skaita attiecību pret komitejā

ievēlēto deputātu kopskaitu. Tas esot izskaidrojams ar to, ka var

atšķirties cipari aiz komata un atbilstoši matemātikas principiem

jāveic noapaļošana. Gadījumos, kad proporcionalitātes principu

nevar ievērot, vajagot panākt pēc iespējas proporcionālāku

deputātu sadalījumu pa komitejām, proti, tādu sadalījumu, kas

"iespēju robežās" atbilstu domē ievēlēto dažādus

politiskos spēkus pārstāvošo deputātu skaita proporcijai.

Aplūkojamā gadījumā nevienā no tām komitejām, attiecībā uz

kurām ministrs ir apturējis domes lēmuma darbību, nevarot tikt

ievērota absolūti precīza matemātiska proporcionalitāte, proti,

iegūto skaitli esot nepieciešams noapaļot uz leju vai augšu,

ņemot vērā vietu skaitu. Turklāt nevienā no līdzīgiem gadījumiem

ministrs neesot norādījis konkrētus matemātiskus aprēķinus, pēc

kuriem noteicis to, vai proporcionalitāte ir ievērota. Šādiem

matemātiskiem aprēķiniem vajadzētu būt ietvertiem apstrīdētajā

rīkojumā, ja vien Salaspils novada dome jau iepriekš nav par tiem

informēta.

Varas dalīšanas princips izskatāmajā lietā neesot piemērojams,

jo pašvaldības ir atvasinātas publisko tiesību juridiskās

personas.

9. Pieaicinātā persona - Mg. iur. Kristīne Jaunzeme -

atzīst, ka pastāvīgās komitejas ir nozīmīga pašvaldības darba

organizācijas forma, caur kuru pašvaldības deputāts īsteno tā

tiesības un pienākumus. Darbs pastāvīgajās komitejās gan

nodrošinot sagatavošanos lēmumu pieņemšanai pašvaldības domē, gan

arī kalpojot par pašvaldības izpildinstitūciju pārraudzības

instrumentu. Tādējādi, liedzot pašvaldības deputātiem iespēju

piedalīties pastāvīgo komiteju darbā un pastāvīgo komiteju

sastāvu izveidojot pretēji likuma "Par pašvaldībām" 54.

pantā noteiktajam proporcionalitātes principam, ne tikai tiekot

liegtas domē ievēlēto personu tiesības pildīt pašvaldības

deputāta pienākumus, bet faktiski tiekot mainīts arī deputātiem

vietējo pilsoņu dotais mandāts darboties viņu interesēs. Šādu

rīcību un šādus lēmumus nevarot uzskatīt par atbilstošiem

vietējās pašvaldības principam un vietējo iedzīvotāju

interesēm.

Likuma "Par pašvaldībām" 49. panta pirmā daļa esot

attiecināma uz ministra tiesībām apturēt pašvaldības lēmumu par

pastāvīgo komiteju izveidošanu, jo, lai arī šādam lēmumam esot

politiska lēmuma pazīmes, tomēr tā pieņemšana un vērtēšana esot

pakļauta arī juridiskiem kritērijiem un atbilstoši likuma

"Par pašvaldībām" 54. pantam esot iespējams matemātiski

pārbaudīt proporcionalitātes principa ievērošanu pašvaldības

domes pastāvīgo komiteju izveidē. Ja pašvaldības domes lēmums ir

nelikumīgs, skar būtiskas sabiedrības intereses un nav

administratīvais akts, tad ministram esot ne tikai tiesības, bet

pat pienākums šāda lēmuma darbību apturēt, pamatojoties uz likuma

"Par pašvaldībām" 5. panta piekto daļu un 49. panta

pirmo daļu.

Secinājumu

daļa

10. Likuma "Par pašvaldībām" 49. panta pirmās

daļas pirmais teikums noteic, ka nelikumīgu domes izdoto saistošo

noteikumu vai citu normatīvo aktu vai to atsevišķu punktu

darbību, izņemot šā likuma 47. panta kārtībā pieņemto lēmumu

darbību, ar motivētu rīkojumu aptur vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministrs.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētais rīkojums

pārkāpj pašvaldības darbības pārraudzības robežas un tāpēc ir

pretrunā ar likuma "Par pašvaldībām" 49. panta pirmās

daļas pirmo teikumu un demokrātiskas iekārtas principu. Domes

lēmums esot politisks lēmums, kuru apturēt ministram neesot

tiesību.

Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs apstrīdētā rīkojuma

atbilstību likuma "Par pašvaldībām" 49. panta pirmajai

daļai. Šajā nolūkā tiesa noskaidros pašvaldības tiesisko statusu

un vietu valsts pārvaldē, kā arī ministra pārraudzības tiesību

apjomu un izpausmes, bet pēc tam - domes lēmuma tiesisko

dabu.

11. Satversmes 101. pants noteic, ka "ikvienam

Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā

piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts

dienestu. Pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un

Eiropas Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā.

Ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, kas pastāvīgi uzturas

Latvijā, ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties

pašvaldību darbībā. Pašvaldību darba valoda ir latviešu

valoda".

Satversmes 101. pants nostiprina ne vien personas

pamattiesības vēlēt pašvaldību un no tām izrietošās tiesības

piedalīties publisko lietu pārvaldīšanā ar vēlētu pašvaldību

palīdzību, bet arī pašvaldības kā vēlētas pašpārvaldes

institūcijas statusu kopumā (sk. Satversmes tiesas 2008.

gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 8. punktu).

Šajā pantā ietverto tiesību piedalīties pašvaldību darbībā

īstenošanas veidi nedrīkst būt formāli. Tiem jābūt efektīviem, jo

tikai efektīva piedalīšanās atbilst tautvaldības principam. Līdz

ar to tas noteic valsts pienākumu ne tikai garantēt pilsonim

tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās, bet arī pienākumu

radīt priekšnoteikumus tam, lai pilsonis varētu piedalīties

valsts un pašvaldību darbībā (sal.: Satversmes tiesas 2013.

gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-24-03 13. punkts).

Viens no primārajiem pašvaldību vēlēšanu mērķiem ir pašvaldības

iedzīvotāju pārstāvības orgāna - pašvaldības domes - izveidošana

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 5. februāra sprieduma lietā

Nr. 2014-03-01 20.2. punktu). Demokrātiskas tiesiskas valsts

pamatnorma un Satversmes 101. pants ietver pašvaldības principu,

kas savukārt aptver minimālo prasību kopumu attiecībā uz vietējās

pašvaldības organizāciju demokrātiskā tiesiskā valstī. Minimālo

prasību kopums jeb pašvaldības princips ietver: 1) vietējās

pašpārvaldes esību; 2) tās tiešu demokrātisku leģitimāciju

(sal.: Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08‑0306 13.1.

punkts).

Līdz ar to Satversmes 101. pants rada tiesisku pamatu

pašvaldību institucionālai pastāvēšanai un funkcionālai darbībai.

Atbilstoši tam pašvaldība institucionālajā aspektā ir īpaša

valsts pārvaldes (jeb publisko lietu pārvaldīšanas) forma -

pašpārvalde -, kuras augstākais orgāns - dome - ir demokrātiski

tieši leģitimēta, proti, pašvaldības iedzīvotāju ievēlēta. Šā

panta tvērums ir konkretizējams kopsakarā ar Eiropas vietējo

pašvaldību hartu (turpmāk - Harta). Arī saskaņā ar Hartas 3.

panta pirmo daļu vietējā pašvaldība nozīmē vietējās varas

tiesības un spēju likumā noteiktajās robežās regulēt un vadīt

nozīmīgu valsts lietu daļu uz savu atbildību un vietējo

iedzīvotāju interesēs.

Funkcionālajā aspektā valsts pārvalde atbilstoši demokrātijas

principam un pašvaldības principam ir organizējama subsidiāri,

proti, nozīmīga vietēja rakstura, t. i., vietējās sabiedrības,

vajadzību un interešu pārvaldīšana nododama pēc iespējas tuvāk

pašiem iedzīvotājiem viņu organizētai pašpārvaldei jeb

pašvaldībai. Tādējādi tiek nodrošināta vietējo iedzīvotāju

visplašākā iesaistīšana kopējo mērķu un interešu sasniegšanā.

Valsts pārvaldes funkcijas nosaka demokrātiski leģitimēti

konstitucionāli orgāni - likumdevējs un valdība. Pašvaldības

funkcijas - likuma ietvaros - papildus nosaka arī demokrātiski

leģitimētā pašvaldības dome. Valstij un pašvaldībai piekritīgo

pārvaldes funkciju nošķiršana ir atkarīga no likumdevēja

apsvērumiem par iespējami efektīvāko valsts pārvaldi un

pārvaldāmo interešu "tuvumu" iedzīvotājiem.

Tātad, lai noskaidrotu pašvaldības tiesisko statusu un

tiesības, jāņem vērā arī tās vieta valsts pārvaldes sistēmā.

12. Satversmes 58. pants noteic, ka valsts pārvaldes

iestādes ir padotas Ministru kabinetam. Atbilstoši šai normai

Ministru kabineta kompetencē ir nodotas visas tās izpildvaras

darbības, kuras nav nodotas citām konstitucionālajām institūcijām

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 10.4. punktu)

vai no padotības Ministru kabinetam īpaši atbrīvotām autonomām

valsts pārvaldes iestādēm (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2.

marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 21.-21.2. punktu).

Vietējā pārvalde nav nodota citām konstitucionālajām institūcijām

un nav īpaši atbrīvota no padotības Ministru kabinetam. Tādēļ

Satversmes tiesa secina, ka vietējā pārvalde atrodas Ministru

kabineta padotībā un kompetences jomā.

Valsts var organizēt savu pārvaldi gan tieši, gan

pastarpināti. Tā kā pašvaldības ir atvasinātas publisko tiesību

juridiskās personas, tās atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas

likuma 1. panta 2. un 6. punktam īsteno pastarpināto

pārvaldi.

Līdzās tiešās pārvaldes iestādēm arī pastarpinātās pārvaldes

iestādes - pašvaldības un to izveidotās iestādes -

organizatoriski ietilpst vienotajā valsts pārvaldes sistēmā

(sk. arī: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A.

Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2016, 150.-151. lpp.).

Tādējādi pašvaldības ir padotas

Ministru kabinetam.

13. Lai no Ministru kabineta varētu prasīt politisku

atbildību par visas tam nodotās kompetences īstenošanu

izpildvaras jomā, ir nepieciešama valsts pārvaldes padotība

Ministru kabinetam, proti, Ministru kabineta rīcībā jābūt tādiem

tiesiskiem mehānismiem, kas nodrošinātu pienācīgu valsts

pārvaldes iestāžu darbību (sal.: Satversmes tiesas 2006.

gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01

11. punkts). Padotība tiek īstenota pamatā divās

formās - pakļautībā (tiesības dot rīkojumu un tiesības un

pienākums atcelt prettiesisku lēmumu) vai pārraudzībā (tikai

tiesības un pienākums atcelt prettiesisku lēmumu, bet ne tiesības

dot rīkojumu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka no Valsts pārvaldes

iekārtas likuma 1. panta 2. punkta un 8. panta ceturtās daļas

izriet tas, ka pašvaldība atrodas Ministru kabineta pārraudzībā

tikai attiecībā uz jautājumiem, kas nodoti tās autonomajā

kompetencē, un tikai tiktāl, ciktāl to nosaka likums "Par

pašvaldībām". Turklāt tā uzskata, ka ministrs apstrīdēto

rīkojumu uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7. panta piekto daļu

balstījis nepamatoti - šī norma neesot attiecināma un nenosakot

ministra tiesības apturēt vai atcelt pašvaldības domes pieņemtus

lēmumus, jo pašvaldības dome Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7.

panta izpratnē neesot uzskatāma ne par zemāku iestādi, ne par

amatpersonu.

Lai tiktu nodrošināta vienota valsts pārvaldes organizācija,

nepieciešams noteikt ikvienas valsts pārvaldes iestādes padotību.

Hartas 8. panta pirmā daļa ļauj centrālajai varai veikt

administratīvo pārraudzību pār vietējās pašvaldības darbību tikai

saskaņā ar tādām procedūrām un tādos gadījumos, kas noteikti

konstitūcijā vai likumā. Pašvaldības padotību noteic pašvaldības

princips, kas atklājas likuma "Par pašvaldībām" 5.

panta pirmajā un trešajā daļā. Taču likums "Par

pašvaldībām" nav vienīgais likums, kurā var tikt regulēti ar

pašvaldības darbu saistīti jautājumi (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 17. punktu).

Pašvaldības padotību konkretizē arī Valsts pārvaldes iekārtas

likuma 8. pants. Saskaņā ar šā panta pirmo daļu atvasinātu

publisku personu, tostarp arī pašvaldību, institucionālās

padotības formu un saturu nosaka likums, ar kuru vai uz kura

pamata attiecīgā atvasinātā publiskā persona izveidota, un, ja

likumā nav noteikts citādi, attiecīgā atvasinātā publiskā persona

atrodas Ministru kabineta pārraudzībā. Šā paša panta otrā daļa

noteic: atvasinātu publisku personu funkcionālās padotības formu

un saturu nosaka normatīvie akti, saskaņā ar kuriem attiecīgās

valsts pārvaldes funkcijas vai uzdevumi tiek veikti. Turklāt

panta ceturtā daļa norāda, ka pašvaldība, pildot valsts pārvaldes

funkcijas, kas saskaņā ar likumu nodotas tās autonomā kompetencē,

atrodas Ministru kabineta pārraudzībā likumā "Par

pašvaldībām" noteiktajā kārtībā un apjomā.

Tātad pašvaldības, pildot valsts uzdotās (deleģētās)

funkcijas, atrodas Ministru kabineta padotībā, bet, pildot

autonomās funkcijas, - Ministru kabineta pārraudzībā. Savukārt

institucionālajā aspektā pašvaldībām saskaņā ar likuma "Par

pašvaldībām" 23. pantu ir tiesības patstāvīgi organizēt savu

iekšējo struktūru un pašvaldības iestāžu darbu, tātad arī šajā

aspektā pašvaldības atrodas Ministru kabineta pārraudzībā.

Ministru kabineta kompetencē

ietilpst pašvaldību institucionālās darbības pārraudzības

īstenošana likumā noteiktajā veidā.

14. Valsts pārvaldes darbībai visupirms ir jāatbilst

vispārējiem tiesību principiem. No tiesiskas valsts principa

pašvaldībai izriet pienākums savā darbībā ievērot padotību

likumam un tiesībām, bet valstij - pienākums pārraudzīt, kā

pašvaldība šo padotību ievēro, un, ja nepieciešams, panākt, lai

tā tiktu ievērota.

Pašvaldības padotība likumam un tiesībām atbilstoši tiesiskas

valsts principam ir noteikta arī likumos. Valsts pārvaldes

iekārtas likuma 10. panta pirmā daļa noteic, ka valsts pārvalde,

tātad attiecīgi arī pašvaldība, ir padota likumam un tiesībām.

Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 5. panta pirmo daļu

pašvaldība savas kompetences ietvaros darbojas patstāvīgi. No šīs

normas izriet arī tas, ka pašvaldības pienākums ir darboties

likuma ietvaros jeb ka pašvaldība ir padota likumam. Arī likuma

"Par pašvaldībām" 41. panta otrā daļa noteic, ka

pašvaldības lēmumiem jāatbilst Satversmei, šim likumam un citiem

likumiem, kā arī Ministru kabineta noteikumiem.

Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 5. panta piektās

daļas pirmo teikumu pašvaldību darbības tiesiskuma uzraudzību

veic Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija

(sk. arī Ministru kabineta 2011. gada 29. marta

noteikumu Nr. 233 "Vides aizsardzības un reģionālās

attīstības ministrijas nolikums" 4.4. un

5.5.4. apakšpunktu). Pašvaldību institucionālās

darbības pārraudzību vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministrs īsteno ar tam pakļautās Vides aizsardzības un reģionālās

attīstības ministrijas palīdzību. Lai tiktu īstenota pašvaldību

pārraudzība, ar likumu "Par pašvaldībām" vides

aizsardzības un reģionālās attīstības ministram un citām

institūcijām piešķirta virkne tiesību.

Pirmkārt, tās ir ministra tiesības tikt informētam, t. i.,

ministra tiesības pieprasīt un saņemt no pašvaldības informāciju

par visiem tās darbības jautājumiem, savukārt pašvaldībai ir

noteikts pienākums atsevišķus tās pieņemtos lēmumus (piemēram,

pašvaldības budžetu, nolikumu un saistošos noteikumus) uzrādīt

ministrijai (sk. likuma "Par pašvaldībām" 24.

panta trešo daļu, 45. panta otro daļu un 46.

panta otro daļu). Informācijas pieprasīšana un saņemšana

ir priekšnoteikums tālāku uzraudzības pasākumu veikšanai,

konsultāciju vai ieteikumu sniegšanai.

Otrkārt, likums paredz vairākus pašvaldības darbības

pēckontroles veidus. Ministrs ir tiesīgs pieprasīt, lai

pašvaldība atceļ prettiesiskus normatīvos aktus, un apturēt šādu

aktu darbību (sk. likuma "Par pašvaldībām" 49.

panta pirmo daļu), tiesīgs pieprasīt, lai tiek sasaukta

domes ārkārtas sēde (sk. likuma "Par pašvaldībām"

28. panta pirmās daļas 3. punktu), noteikt šādas sēdes

darba kārtību un ierosināt lēmuma projektu (sk. likuma

"Par pašvaldībām" 28. panta otro daļu),

tiesīgs pieprasīt domes priekšsēdētāja atbrīvošanu no amata un

atstādināt viņu no amata pienākumu pildīšanas (sk. likuma

"Par pašvaldībām" 65. panta otro daļu un 93.

pantu). Ministrija ir tiesīga veikt pašvaldības ārkārtas

finanšu revīziju (sk. likuma "Par pašvaldībām"

71. panta otro daļu), celt tiesā prasību par

pašvaldībai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, ja to nedara pati

pašvaldība (sk. likuma "Par pašvaldībām" 77.

panta septīto daļu). Visbeidzot - ultima ratio

pasākums - Saeima var atlaist pašvaldības domi un iecelt pagaidu

administrāciju (sk. likuma "Par pašvaldībām" 91. un

92. pantu). Uzraugošajai iestādei ir iespēja

izvēlēties konkrētajam gadījumam visatbilstošāko pēckontroles

līdzekli.

15. Izskatāmajā lietā aplūkojama tāda situācija, ka

ministrs pieprasījis, lai pašvaldība atceļ savu lēmumu, un

apturējis tā darbību. Tādēļ Satversmes tiesai ir jānoskaidro,

kādu tiesību aktu darbību ministrs atbilstoši likuma "Par

pašvaldībām" 49. pantam var apturēt.

Likuma "Par pašvaldībām" 49. panta pirmās daļas

pirmais teikums noteic, ka nelikumīgu domes izdoto saistošo

noteikumu vai citu normatīvo aktu vai to atsevišķu punktu

darbību, izņemot šā likuma 47. panta kārtībā pieņemto lēmumu

darbību, ar motivētu rīkojumu aptur vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministrs.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka likuma "Par

pašvaldībām" 49. panta pirmās daļas pirmajā teikumā

lietotais jēdziens "saistošie noteikumi vai citi normatīvie

akti" aptver tikai divu veidu normatīvos aktus - ārējos un

iekšējos normatīvos aktus.

Pieaicinātā persona K. Jaunzeme atzīst, ka ministram uz likuma

"Par pašvaldībām" 5. panta piektās daļas un 49. panta

pirmās daļas pamata esot ne tikai tiesības, bet pat pienākums

apturēt pašvaldības domes lēmuma par pastāvīgo komiteju

izveidošanu darbību, ja šis lēmums ir nelikumīgs, skar būtiskas

sabiedrības intereses un nav administratīvais akts.

Lai noskaidrotu, kādu tiesību aktu darbību ministrs var

apturēt, vispirms jānoskaidro, kādas ir pašvaldības kā valsts

pārvaldes iestādes rīcības formas.

Pašvaldība kā valsts pārvaldes iestāde izmanto dažādas rīcības

formas. To formalizētās izpausmes norādītas likuma "Par

pašvaldībām" 41. pantā, kas noteic, ka pašvaldības dome

pieņem šādus lēmumus:

1) ārējos normatīvos aktus (saistošie noteikumi);

2) iekšējos normatīvos aktus (noteikumi, nolikumi,

instrukcijas);

3) individuālos aktus (administratīvie akti un citi pārvaldes

lēmumi);

4) citus lēmumus.

Kā norāda jau paša panta teksts, šo rīcības formu uzskaitījums

nav noslēgts.

Pašvaldības dome kā demokrātiski tieši leģitimēts pašvaldības

orgāns savas kompetences ietvaros uz likuma pamata kā ārēju

normatīvo aktu var izdot vienīgi saistošos noteikumus. Saistošie

noteikumi ir pašvaldības domes izpildu varas instruments, ar kura

palīdzību dome var organizēt pašvaldības autonomo funkciju

izpildi un noregulēt citus jautājumus, ja likums vai Ministru

kabineta noteikumi ir pašvaldību tam pilnvarojuši. Pašvaldības

dome un tās izveidotās iestādes savas iekšējās darbības

organizēšanai var izdot iekšējus normatīvus aktus, kas ir

saistoši vienīgi pašai iestādei, bet nav saistoši

privātpersonai.

Normatīvs akts ir tiesību akts, kas satur tiesību normas -

abstraktus vispārēji saistošus uzvedības priekšrakstus, kas nav

domāti atsevišķiem vienreizējiem gadījumiem. Iekšējos normatīvos

aktus publisko tiesību subjekts izdod, lai noteiktu savas vai sev

padotas institūcijas iekšējās darbības kārtību vai izskaidrotu

kāda ārēja normatīva akta piemērošanas kārtību, un šādi akti ir

saistoši tikai pašam izdevējam, tā struktūrvienībām un

darbiniekiem. Turpretim ārējie normatīvie akti ir saistoši

abstraktam personu lokam, ar tiem tiek regulētas tiesiskās

attiecības starp publisko tiesību subjektu no vienas puses un

indivīdu vai citiem tiesību subjektiem no otras puses [sk.

Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr.

04-03(99) secinājumu daļas 3. punktu].

Administratīvā akta definīcija sniegta Administratīvā procesa

likuma 1. panta trešajā daļā. Saskaņā ar to administratīvais akts

ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību

jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām,

nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās

attiecības vai konstatējot faktisko situāciju. Administratīvā

akta izdošana ir visbiežāk izmantotā valsts pārvaldes rīcības

forma iepretim individuāli noteiktai privātpersonai konkrētā

faktiskā situācijā. Atsevišķos gadījumos iestāde var izdot arī

tādus administratīvos aktus, kuri ir vērsti uz individuāli

nenoteiktu, bet tādu personu loku, kuras atrodas konkrētos un

identificējamos apstākļos, jeb vispārīgos administratīvos aktus.

Tie var būt vērsti uz personām un var arī noteikt lietu publiski

tiesisko raksturu vai lietošanas noteikumus.

Pašvaldības dome un pašvaldības iestādes var izdot arī citus

pārvaldes lēmumus. Tie ir individuāli tiesību akti, ko iestāde

var izdot gan publisko, gan privāto tiesību jomā un kas vērsti uz

iestādei piederīgu individuāli noteiktu personu vai personām.

Pašvaldība var izdot arī politiskus lēmumus, kuru izpausmes

formas piemērveidā norādītas Administratīvā procesa likuma 1.

panta trešās daļas 4. apakšpunktā: politisks paziņojums,

deklarācija, aicinājums, paziņojums par amatpersonu ievēlēšanu u.

tml.

Satversmes tiesa secina, ka aplūkotās pašvaldības rīcības

formas atklāj: pašvaldība var rīkoties publisko tiesību jomā un

radīt tiesiskas sekas, izdodot gan vispārēja rakstura uzvedības

noteikumus nenoteiktam personu lokam, gan konkrētus uzvedības

priekšrakstus individuālām personām, kas var tiklab būt

iesaistītas valsts pārvaldē, kā arī atrasties ārpus tās. Tāpat

pašvaldība var izdot arī politiskus lēmumus.

16. Interpretējot likuma "Par pašvaldībām"

49. panta pirmās daļas pirmā teikuma tekstu, Satversmes tiesa

secina, ka ministrs var apturēt tādu pašvaldības domes lēmumu

darbību, ar kuriem pašvaldība izdod vispārsaistošas ārējas vai

iekšējas tiesību normas jeb normatīvos aktus - ārējos normatīvos

aktus un iekšējos normatīvos aktus. Saskaņā ar likuma "Par

pašvaldībām" 49. panta pirmās daļas pirmo teikumu ministra

uzraudzībai nav pakļauti pašvaldības domes administratīvie akti,

tostarp vispārējie administratīvie akti. Saskaņā ar likuma

"Par pašvaldībām" 47. pantu un Administratīvā procesa

likuma 103. panta pirmo daļu kontroli pār iestādes rīcību

administratīvā akta vai faktiskās rīcības formā veic

administratīvā tiesa. Pašvaldības domes lēmumi - administratīvie

akti - ir pakļauti administratīvās tiesas kontrolei pēc

attiecīgās individuālās personas pieteikuma. Tas atbilst

privātpersonas gribas autonomijai, proti, personai pašai jāizrāda

griba aizstāvēt savas tiesības, bet valsts pamatā neiejaucas

personas brīvības sfērā.

Pašvaldības politisks lēmums ir tās orgāna (domes) politiska

izšķiršanās; uz to neattiecas formālie noteikumi par juridiska

lēmuma pamatojumu. Šāda izšķiršanās, piemēram, var izrietēt no

attiecīgā politiskā spēka programmas. Politisks lēmums var būt

atkarīgs no politiski definētiem mērķiem, bet tie dažādiem

politiskajiem spēkiem var būt ļoti atšķirīgi un var mainīties.

Tikpat atšķirīga un mainīga var būt arī sabiedrības attieksme

pret tiem. Tā kā ministrs arī īsteno noteiktu politiku,

pašvaldības domes un ministra politiskie mērķi var atšķirties.

Tādēļ ministram nav tiesību apturēt pašvaldības politiskus

lēmumus, taču tad, ja pašvaldība ar savu politisko lēmumu vai tā

pieņemšanas procesā rīkojas pretēji likumam un tiesībām, ministra

rīcībā ir citi tiesiskuma pēckontroles līdzekļi līdz pat tiesībām

ierosināt pašvaldības domes atlaišanu.

Tādējādi ministram ir tiesības

apturēt pašvaldības saistošo noteikumu un iekšējo normatīvo aktu

normas, taču nav tiesību apturēt individuālus tiesību aktus -

administratīvos aktus un individuālus pārvaldes lēmumus -, kā arī

pašvaldības politiskus lēmumus.

17. Pieaicinātā persona J. Priekulis norāda, ka no

Satversmes tiesas likuma 16. panta 5. punktā lietotā jēdziena

"pašvaldības domes lēmumi" varētu atvasināt ministra

tiesības apturēt arī domes iekšējus lēmumus un politiskus

lēmumus, ciktāl tie ir prettiesiski, jo tiesiskā valstī nevarot

tikt pieļauta tāda situācija, ka nav mehānisma, ko varētu

izmantot prettiesisku valsts pārvaldes lēmumu, tostarp arī

prettiesisku pašvaldības domes lēmumu, atcelšanai. Citādi nebūtu

nodrošināta visaptveroša tiesību virsvadība un pastāvētu

"pelēkā zona", kurā tiesiskums netiktu nodrošināts.

Pašvaldības tiesības attiecībā uz valsts pēckontroles

līdzekļiem tiek aizsargātas. Pašvaldība var nepiekrist ministra

rīkojumam. Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 49.

panta trešo daļu pašvaldība var iesniegt Satversmes tiesā

pieteikumu par ministra rīkojuma atcelšanu, ja tā neseko ministra

rīkojumā norādītajam.

Satversmes 85. pants paredz, ka Satversmes tiesa likumā

noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu

atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē

nodotās lietas. Satversmes tiesas likuma 16. panta 5. punkts

šobrīd spēkā esošajā redakcijā noteic, ka Satversmes tiesa

izskata lietas par tāda rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru

Ministru kabineta pilnvarotais ministrs ir apturējis pašvaldības

domes pieņemto lēmumu. Ar Ministru kabineta 2011. gada 29. marta

noteikumu Nr. 233 "Vides aizsardzības un reģionālās

attīstības ministrijas nolikums" 9.9. apakšpunktu Ministru

kabinets ir pilnvarojis vides aizsardzības un reģionālās

attīstības ministru pildīt Ministru kabineta pilnvarotā ministra

funkcijas saskaņā ar likumu "Par pašvaldībām".

Satversmes tiesas likuma 16. panta 5. punkts un likuma "Par

pašvaldībām" 49. pants ir sistēmiski saistīti. Tātad

gadījumā, kad vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministrs ar rīkojumu ir apturējis kādu no pašvaldības domes

lēmumiem, Satversmes tiesa ir tiesīga pēc pašvaldības pieteikuma

izskatīt lietu par šāda rīkojuma atbilstību likumam. To, vai

ministrs bija tiesīgs apturēt konkrēto domes lēmumu, Satversmes

tiesa izvērtē, skatot lietu pēc būtības.

Satversmes tiesas likuma 16. panta 8. punkts (likuma

redakcijā, kas bija spēkā no 1996. gada 28. jūnija līdz 1997.

gada 7. oktobrim) noteica, ka tiesa izskata lietas par tāda

rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru ar likumu uz to pilnvarots

ministrs atcēlis pašvaldības domes (padomes) izdotos saistošos

noteikumus. Savukārt likuma "Par pašvaldībām" 49. panta

pirmās daļas pirmais teikums noteica, ka ministrs ar rīkojumu

aptur nelikumīgu domes (padomes) lēmumu vai tā atsevišķu punktu

darbību, izņemot šā likuma 47. pantā noteiktajā kārtībā pieņemtu

lēmumu. Lai saskaņotu abu likumu redakcijas, 6. Saeimas Valsts

pārvaldes un pašvaldības komisijā vienlaikus ar likumprojektu

"Grozījumi likumā "Par pašvaldībām"" tika

sagatavots arī likumprojekts "Grozījumi Satversmes tiesas

likumā", kas 1997. gada 13. martā tika iesniegts

izskatīšanai Saeimā. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas

sagatavotais likumprojekts, kas paredzēja grozījumus Satversmes

tiesas likumā, netika atbalstīts, bet tā vietā Juridiskā komisija

izstrādāja un Saeimai iesniedza jaunu likumprojektu (sk.

6. Saeimas pavasara sesijas ceturtās sēdes 1997.

gada 24. aprīlī stenogrammu). Likumprojekts par

grozījumiem Satversmes tiesas likumā tika pieņemts agrāk nekā

likumprojekts par grozījumiem likumā "Par pašvaldībām".

Ar 1997. gada 11. septembra likuma "Grozījumi Satversmes

tiesas likumā" 2. punktu tika grozīts Satversmes tiesas

likuma 16. pants un noteikts, ka tiesa izskata lietas par tāda

rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru Ministru kabineta

pilnvarotais ministrs ir apturējis pašvaldības domes (padomes)

pieņemto lēmumu. Norma bija saskaņota ar tobrīd spēkā esošo

likuma "Par pašvaldībām" 49. panta redakciju. Savukārt

likumprojekts "Grozījumi likumā "Par

pašvaldībām"" galīgajā lasījumā tika pieņemts 1997.

gada 30. oktobrī, un likuma "Par pašvaldībām" 49. pants

bija saskaņots ar tādu Satversmes tiesas likuma 16. panta 8.

punkta redakciju, kāda bija spēkā pirms 1997. gada 11. septembra

grozījumiem.

No likumprojektu sagatavošanas materiāliem nav gūstams

apstiprinājums tam, ka Saeima, izdarot grozījumus Satversmes

tiesas likuma 16. panta 8. punktā, būtu vēlējusies paplašināt

ministra kompetenci. Ja likumdevēja mērķis būtu bijis tāds, tad

atbilstoši likumdošanas tehnikai ministra kompetence būtu

regulējama tieši likuma "Par pašvaldībām" 49.

pantā.

Satversmes tiesas likuma 16. panta 5. punkts atspoguļo

Satversmes tiesas kompetenci, jo vienīgi Satversmes tiesa ir

kompetenta noteikt, vai ar rīkojumu apturētais pašvaldības domes

lēmums ir tāds lēmums, kuru ministrs bija tiesīgs apturēt.

Tādējādi no Satversmes tiesas likuma

16. panta 5. punkta nevar atvasināt ministra tiesības apturēt

pašvaldības domes iekšējus lēmumus un politiskus lēmumus.

18. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai, lai atbildētu

uz jautājumu, vai ministram bija tiesības apturēt domes lēmumu,

ir jānoskaidro šā lēmuma tiesiskā daba.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka lēmums par pašvaldības

domes pastāvīgo komiteju izveidošanu un to sastāva noteikšanu

(deputātu iecelšanu komitejas locekļu amatā) ir nevis normatīvais

akts, bet gan politisks lēmums, tādēļ ministram neesot tiesību

šādu domes lēmumu apturēt. Savukārt ministrs uzskata, ka domes

lēmumam ir normatīvs raksturs. Pieaicinātā persona J. Priekulis

norāda, ka apturētais domes lēmums varētu būt iekšējs vai

politisks lēmums. Pieaicinātā persona Latvijas Pašvaldību

savienība atzīst, ka apturētais domes lēmums ir politisks

lēmums.

Lai noteiktu, kāda veida akts ir lēmums par pašvaldības domes

pastāvīgo komiteju izveidošanu un to sastāva noteikšanu,

Satversmes tiesa visupirms noskaidros pašvaldības deputāta

tiesisko statusu, domes un tās komiteju izveidošanas kārtību.

19. Pašvaldības domes deputāta tiesisko statusu noteic

Satversmes 101. panta otrā daļa, likums "Par

pašvaldībām", Republikas pilsētas domes un novada domes

deputāta statusa likums un Republikas pilsētas domes un novada

domes vēlēšanu likums. Likuma "Par pašvaldībām" 3.

panta pirmā daļa paredz, ka vietējās pašvaldības pārvaldi īsteno

ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības - domes - un tās izveidoto

institūciju un iestāžu starpniecību, ievērojot valsts un

attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses.

Saskaņā ar Satversmes 101. panta otro daļu un Republikas pilsētas

domes un novada domes vēlēšanu likuma 5. pantu pašvaldības ievēlē

un tiesības vēlēt pašvaldības domi ir pilntiesīgiem Latvijas

pilsoņiem un Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri pastāvīgi uzturas

Latvijā un kuri vismaz 90 dienas pirms vēlēšanu dienas ir

reģistrēti dzīvesvietā attiecīgās pašvaldības administratīvajā

teritorijā, vai personām, kurām attiecīgās pašvaldības

administratīvajā teritorijā pieder likumā noteiktajā kārtībā

reģistrēts nekustamais īpašums. Republikas pilsētas domes un

novada domes deputāta statusa likuma 5. panta pirmā daļa noteic

deputāta darbības principus, bet 9. panta otrā daļa noteic, ka

deputāts savas tiesības īsteno bez īpaša pilnvarojuma, t. i.,

izmantojot vienīgi vēlēšanu rezultātā iegūtās deputāta

tiesības.

Atbilstoši šo likumu normām pašvaldības domes deputāts ir

konkrētās pašvaldības teritorijas iedzīvotāju priekšstāvis.

Pašvaldības domes deputāts pārstāv attiecīgās teritorijas

iedzīvotājus kā kopumu, nevis atsevišķu iedzīvotāju individuālās

intereses. No pienākuma pārstāvēt pašvaldības iedzīvotāju

intereses izriet tas, ka deputātam ir pārstāvības mandāts.

Pārstāvības mandāta tiesiskās sekas atklājas likuma "Par

pašvaldībām" 42. panta otrajā daļā, no kuras izriet, ka

pašvaldības deputāts nav personiski atbildīgs par domes lēmumiem,

kas pieņemti balsošanas rezultātā, kaut arī viņš ir piedalījies

balsošanā. Deputāts nav padots nedz savai partijai, nedz citām

organizācijām, bet tikai savai paša apziņai par pašvaldības

iedzīvotāju interesēm. Deputāta tiesību izmantošana pēc savas

apziņas nav pārbaudāma ar juridiskiem līdzekļiem, taču deputāta

apziņa aizsargā tikai mandāta izmantošanas brīvību un neatbrīvo

deputātu no pienākuma lēmumu pieņemšanā ievērot tiesības. Brīvā

pārstāvības mandāta princips rada priekšnoteikumus tam, lai

deputāts pēc labākās sirdsapziņas pieņemtu lēmumus pašvaldības

iedzīvotāju interesēs, vienojoties ar citiem deputātiem par

lēmumu saturu, un tādējādi arī dome pildītu savas funkcijas

pašvaldības mērķu sasniegšanas labad.

Vienlaikus pašvaldības deputāta amats ir publiski tiesisks

amats. Deputāta amata pienākumu izpilde un tiesību izmantošana ir

publiskās varas izmantošana sabiedrības labā. Taču atbilstoši

brīvā pārstāvības mandāta principam deputāts neatrodas dienesta

attiecībās ar pašvaldību un nav īpaši pakļauts pašvaldībai.

Deputāta īpašo tiesisko statusu noteic no deputāta brīvā

pārstāvības mandāta principa izrietošās tiesības un

pienākumi.

Līdz ar to deputāta tiesisko statusu

noteic deputāta brīvā pārstāvības mandāta princips.

20. No pašvaldības iedzīvotāju interešu pārstāvības

pienākuma izriet pašvaldības domes pienākums nodrošināt visiem

deputātiem vienlīdzīgas tiesības līdzdarboties domes darbā.

Līdzdarbības tiesības sevī ietver katra deputāta tiesības

piedalīties domes sēdēs un domes lēmumu pieņemšanā (sk.

Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma

5. panta pirmo daļu un likuma "Par pašvaldībām" 26.

panta pirmo daļu). Taču domes darbs notiek ne tikai sēdēs,

bet arī pastāvīgajās komitejās (sk. likuma "Par

pašvaldībām" 22. pantu). Lielākā daļa pašvaldības

domes darbības jautājumu pirms galīgā lēmuma pieņemšanas vispirms

tiek sagatavoti domes pastāvīgajās komitejās. Saskaņā ar likuma

"Par pašvaldībām" 50. pantu pastāvīgo komiteju

galvenais uzdevums ir sagatavot jautājumus izskatīšanai domes

sēdēs un pārraudzīt pašvaldības iestāžu darbību. Kā norāda

pieaicinātā persona K. Jaunzeme, domes pastāvīgās komitejas ir

nozīmīga pašvaldības darba organizācijas forma, caur kuru

pašvaldības deputāts īsteno savas tiesības un pienākumus. Darbs

pastāvīgajās komitejās gan nodrošinot sagatavošanos lēmumu

pieņemšanai pašvaldības domē, gan arī ir pašvaldības

izpildinstitūciju pārraudzības instruments.

Tādēļ Satversmes tiesa secina, ka deputāta līdzdarbības

tiesības, kaut arī nav absolūtas un nedod konkrētam deputātam

tiesības ieņemt noteiktu amatu, tomēr nozīmē katra deputāta

tiesības uz vienlīdzības pamatiem darboties domes pastāvīgajās

komitejās (sk. likuma "Par pašvaldībām" 55. panta

pirmo daļu), piedalīties šo komiteju sēdēs un lēmumu

pieņemšanā.

Pašvaldības deputāta tiesības līdzdarboties domes un tās

pastāvīgo komiteju darbā ir deputāta tiesiskā statusa juridiskās

sekas. Tās izpaužas ne tikai kā deputāta tiesības būt domes un

tās pastāvīgo komiteju sastāvā, bet arī kā deputāta balsstiesības

un iniciatīvas tiesības, tiesības izteikties sēdēs, tiesības

iegūt informāciju un uzdot jautājumus, kā arī kopīgi ar citiem

deputātiem izmantojamās pašorganizācijas tiesības (piemēram,

tiesības apvienoties frakcijā). Tās ir katra deputāta subjektīvās

publiskās tiesības, kuru izmantošanas veidu un kārtību

detalizētāk noteic likuma "Par pašvaldībām" normas,

Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma

normas, kā arī katras pašvaldības nolikuma normas.

Pašvaldības domes komiteju organizēšanu regulē likuma

"Par pašvaldībām" 23. un 24. pants. Proti, 23. pants

noteic, ka pilsētas domes (pagasta padomes) darba organizāciju

nosaka attiecīgās pašvaldības nolikums, savukārt 24. panta otrās

daļas 3. punkts paredz, ka pašvaldības nolikumā citstarp jānosaka

pilsētas domes (pagasta padomes) komitejas, to skaitliskais

sastāvs, izveidošanas kārtība, tiesības un pienākumi.

Tādējādi no deputāta līdzdarbības

tiesībām izriet konkrētas subjektīvās publiskās tiesības, tostarp

tiesības piedalīties pašvaldības komiteju darbībā - sēdēs un

lēmumu pieņemšanā.

21. Likuma "Par pašvaldībām" 54. panta pirmā

daļa noteic, ka katras politiskās partijas vai vēlētāju

apvienības pārstāvju skaitu komitejā nosaka iespēju robežās

proporcionāli no katras politiskās partijas vai vēlētāju

apvienības ievēlēto deputātu skaitam.

Šī prasība izriet no pašvaldību vēlēšanu pamatprincipa -

proporcionālām vēlēšanām. Saskaņā ar Satversmes 101. panta otro

daļu pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas

Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā. Republikas

pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma 1. panta pirmais

teikums noteic, ka republikas pilsētas domi un novada domi ievēlē

vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. No

pašvaldības principa izriet tas, ka pašvaldības dome

institucionālajā aspektā ir tieši demokrātiski leģitimēts valsts

varas orgāns. Pašvaldības dome izlemj visus svarīgākos

pašvaldības jautājumus, bet tās izveidošana vēlēšanu ceļā atbilst

pārstāvnieciskās (reprezentatīvās) demokrātijas modelim. Tādējādi

pašvaldības domes vēlēšanām ir jābūt vienlīdzīgām un

proporcionālām. Atbilstoši Republikas pilsētas domes un novada

domes vēlēšanu likuma 29. panta pirmajai daļai vēlētājam ir

tiesības izdarīt izvēli starp vairākiem politisko organizāciju

(partiju) sarakstiem un izraudzītā saraksta ietvaros izdarīt

izvēli starp vairākiem pieteiktajiem deputātu kandidātiem. Tā

paša likuma 41. panta trešā daļa noteic domes deputātu vietu

sadalījuma mehānismu, kas atspoguļo proporcionalitāti starp

derīgo par katru kandidātu sarakstu nodoto vēlēšanu zīmju skaitu

un iegūto deputāta vietu skaitu.

Likuma "Par pašvaldībām" 54. panta pirmajā daļā

noteiktais pienākums ievērot proporcionalitātes principu komiteju

sastāva veidošanā jau bija ietverts sākotnējā šā likuma projektā,

kas Saeimai tika iesniegts 1994. gada 13. janvārī. Likumprojekta

59. panta pirmā daļa paredzēja: "Katras vēlētāju apvienības

vai politiskās organizācijas pārstāvju skaitu komitejā nosaka

proporcionāli vēlēšanu rezultātiem" (sk. lietas materiālu

1. sēj. 148. lp.). 5. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības

komisijas 1994. gada 16. marta sēdē, sagatavojot likumprojektu

izskatīšanai Saeimā otrajā lasījumā, tika apspriesta kārtība,

kādā nodrošināma minētajā pantā prasītā proporcionalitāte

attiecībā uz pārstāvju skaitu komitejās. Komisijas sēdē tika

secināts, ka ne vienmēr būs iespējams ievērot matemātiski striktu

proporcionalitāti, taču pantā ietvertais nosacījums nav jāgroza

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 83.-86. lp.). Valsts

pārvaldes un pašvaldības komisija pirms likumprojekta otrā

lasījuma iesniegusi Saeimai priekšlikumu likumprojekta 59. pantu

izteikt kā 54. pantu un precizēt tā redakciju, proti, šā panta

pirmo daļu izteikt šādā redakcijā: "Katras politiskās

organizācijas vai vēlētāju apvienības pārstāvju skaitu komitejā

iespēju robežās nosaka proporcionāli no katras politiskās

organizācijas vai vēlētāju apvienības ievēlēto deputātu

skaitam" (sk. lietas materiālu 2. sēj. 11.-27. lp.).

Tādējādi, paredzot likuma "Par pašvaldībām" 54. panta

pirmajā daļā pienākumu nodrošināt komitejas sastāva

proporcionalitāti, likumdevēja mērķis ir bijis noteikt to kā

imperatīvu prasību tiktāl, ciktāl to ir objektīvi iespējams

ievērot.

Pieaicinātā persona Latvijas Pašvaldību savienība uzskata, ka

likuma "Par pašvaldībām" 54. pants esot dispozitīva

norma, jo uz to norādot tajā ietvertie vārdi "iespēju

robežās", un ka proporcionalitātes prasības neievērošana

tiekot novērsta ar to, ka opozīcijas deputāti var piedalīties

pastāvīgo komiteju darbībā arī padomdevēja statusā. Taču tam

nevar piekrist, jo likuma 54. panta prasība ir proporcionalitātes

principa izpausme un šis princips ir vispārējs tiesību princips,

proti, imperatīva publisko tiesību norma.

Proporcionalitātes princips regulē ne tikai pašvaldības

vēlēšanu rezultātu aprēķināšanu. Pašvaldības domei ir pienākums

ievērot proporcionalitātes principu arī turpmāk, lai ikviens

deputāts tiktu pilnvērtīgi iesaistīts tās darbībā. Tā kā

pašvaldības dome darbojas arī ar savu pastāvīgo komiteju

starpniecību, proporcionalitātes princips ir jāievēro arī

organizējot domes darbu komitejās un komisijās. To sauc arī par

šā principa "spoguļattēlu" (sal. sk. Vācijas

Federālās konstitucionālās tiesas 1989. gada 13.

jūnija spriedumu lietā Nr. 2 BvE 1/88, publicēts

BVerfGE 80, 188).

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka likuma

"Par pašvaldībām" 54. panta pirmajā daļā ietvertā

proporcionalitātes principa mērķis ir paredzēt pienākumu

pašvaldības domes pastāvīgo komiteju izveidošanā un darbībā

ievērot proporcionalitāti, ciktāl tas ir objektīvi iespējams.

Atkāpes no proporcionalitātes nevar tikt attaisnotas, atsaucoties

uz politisku izšķiršanos.

Saskaņā ar proporcionalitātes

principu izveidotais pašvaldības iedzīvotāju pārstāvības modelis

ir jāievēro arī pašvaldības domes pastāvīgo komiteju veidošanā un

darbībā.

22. Izskatāmajā lietā ministrs ir norādījis, ka domes

lēmums ir normatīvs akts, kas pārkāpj proporcionalitātes

principu. Ņemot vērā to, ka ministrs saskaņā ar likuma "Par

pašvaldībām" 49. panta pirmās daļas pirmo teikumu var

apturēt vienīgi normatīvos aktus, Satversmes tiesai visupirms ir

jāpārbauda, kāda rakstura akts ir domes lēmums.

Salaspils novada pašvaldības nolikuma 4.1. apakšpunkts

noteica: "lai nodrošinātu domes darbību un izstrādātu domes

lēmumu projektus, pašvaldības dome no pašvaldības deputātiem

ievēlē šādas pastāvīgās komitejas:

4.1.1. Finanšu komiteja - 7 deputātu sastāvā;

4.1.2. Sociālās aizsardzības un veselības aprūpes komiteja - 7

deputātu sastāvā;

4.1.3. Izglītības, kultūras, sporta un jaunatnes lietu

komiteja - 7 deputātu sastāvā;

4.1.4. Ekonomiskās un teritoriālās attīstības komiteja - 7

deputātu sastāvā;

4.1.5. izslēgts;

4.1.6. Dzīvokļu saimniecības komiteja - 7 deputātu

sastāvā."

Tātad nolikuma 4.1. apakšpunkts noteica Salaspils novada domes

komitejas - Finanšu komiteju; Sociālās aizsardzības un veselības

aprūpes komiteju; Izglītības, kultūras, sporta un jaunatnes lietu

komiteju; Ekonomiskās un teritoriālās attīstības komiteju un

Dzīvokļu saimniecības komiteju -, to skaitlisko sastāvu - katrā

pa septiņiem deputātiem -, kā arī komiteju izveidošanas kārtību,

paredzot, ka komitejas ievēlē pašvaldības dome no pašvaldības

deputātiem.

Salaspils novada pašvaldības nolikuma normas par pastāvīgajām

komitejām pašas par sevi nerada tiešas tiesiskas sekas nevienam

no Salaspils novada domes deputātiem.

Domes lēmums ir pieņemts, piemērojot likuma "Par

pašvaldībām" 20. panta pirmo daļu, 21. panta pirmās daļas

10. punktu, 50. pantu, kā arī Salaspils novada pašvaldības

nolikuma 4.1. apakšpunktu. Tātad domes lēmums ir tiesību normas

piemērojošs tiesību akts, nevis tiesību normas radošs akts.

Domes lēmums noteic, ka no tajā minētajiem deputātiem tiek

izveidoti noteiktu komiteju sastāvi. Tātad domes lēmums rada

katram tajā minētajam deputātam noteiktas subjektīvas tiesības

piedalīties konkrētu domes komiteju darbā: piedalīties komiteju

sēdēs, runāt tajās, iesniegt iesniegumus un iniciatīvas, komiteju

sēdēs balsot, uzdot jautājumus. Tātad domes lēmums ir individuāls

tiesību akts.

Tādējādi domes lēmums nav

normatīvais akts un ministrs, to apturot, nav ievērojis likuma

"Par pašvaldībām" 49. panta pirmās daļas pirmo

teikumu.

23. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētais

rīkojums neatbilst Satversmes 1. pantā ietvertajam demokrātiskas

iekārtas principam, jo ministrs, šo rīkojumu izdodot, nav

ievērojis likuma "Par pašvaldībām" 49. panta pirmās

daļas pirmā teikuma prasības.

Satversmes tiesa jau konstatēja, ka ministrs nav ievērojis

likuma "Par pašvaldībām" 49. panta pirmās daļas pirmo

teikumu, un secināja, ka apstrīdētais rīkojums ir atzīstams par

spēkā neesošu.

Konstatējot apstrīdētā rīkojuma neatbilstību likuma "Par

pašvaldībām" 49. panta pirmās daļas pirmajam teikumam,

Satversmes tiesai nav nepieciešams papildus vērtēt tā atbilstību

Satversmes 1. pantam.

24. Taču tas, ka domes lēmums nav atzīstams par

normatīvo aktu, vēl nenozīmē, ka nebūtu pārbaudāms šā lēmuma

tiesiskums, citstarp tā satversmība.

Pieaicinātā persona K. Jaunzeme norāda, ka, liedzot

pašvaldības deputātiem iespēju piedalīties pastāvīgo komiteju

darbā un iekļaujot viņus pastāvīgo komiteju sastāvā pretēji

likuma "Par pašvaldībām" 54. pantā noteiktajam

proporcionalitātes principam, ne tikai viņiem tiekot liegtas

tiesības pildīt pašvaldības deputāta pienākumus, bet faktiski

tiekot mainīts arī deputātiem vietējo pilsoņu dotais mandāts

darboties viņu interesēs.

No tiesiskas valsts principa izriet prasība pēc efektīvas

aizskarto tiesību aizsardzības. Kā Satversmes tiesa jau atzinusi,

tiesiskas valsts princips noteic, ka ārpus tiesu varas kontroles

nevar palikt neviena no tiesību normām vai izpildvaras darbībām,

ja tās aizskar kādas personas tiesības [sal.: Satversmes

tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03(99)

secinājumu daļas 1. punkts]. Arī no Satversmes 101.

pantā ietvertajām tiesībām atbilstoši tautvaldības principam

efektīvi piedalīties pašvaldību darbībā izriet valsts pienākums

nodrošināt efektīvu šo tiesību aizsardzības mehānismu. Līdz ar to

arī deputāta tiesību aizskāruma gadījumā tiesiskas valsts

princips un Satversmes 101. pants pieprasa ne tikai to, lai

deputāts varētu praktiski īstenot savas tiesības, bet arī to, lai

šajā pantā garantētās tiesības to aizskāruma gadījumā tiktu

efektīvi aizsargātas.

Ministrs par deputāta subjektīvo tiesību aizsardzības

mehānismu uzskatījis savas tiesības apturēt pašvaldības domes

lēmumu, kas aizskar deputāta tiesības. Taču, kā jau tika norādīts

iepriekš, likuma "Par pašvaldībām" 49. panta pirmās

daļas pirmais teikums ministram piešķir tiesības apturēt vienīgi

pašvaldības normatīvo aktu, bet ne individuālu lēmumu darbību.

Tātad gadījumā, kad deputāta tiesības ir ierobežotas ar tiesību

normu, piemēram, pašvaldības nolikumu, ministrs ir tiesīgs šādas

tiesību normas darbību apturēt. Taču deputāta tiesības var tikt

aizskartas arī ar pašvaldības vai tās orgānu individuālu lēmumu

pat tad, ja pašvaldības izdotās tiesību normas atbilst augstāka

juridiska spēka tiesību normām.

Tātad gadījumā, kad pašvaldība vai

tās orgāni savā darbībā pārkāpj deputāta subjektīvās publiskās

tiesības, tiesiskas valsts princips un Satversmes 101. pants

pieprasa aizskarto deputāta tiesību aizsardzības mehānismu.

25. Saskaņā ar Satversmes 92. panta pirmo teikumu

ikvienam ir tiesības aizstāvēt savas aizskartās subjektīvās

tiesības tiesā. Tiesu sistēmas organizāciju noteic Satversmes 82.

un 85. pants. Savukārt atbilstoši Satversmes 86. pantam

likumdevējs ir tiesīgs noteikt gan to, kādas lietas ir katras

tiesas kompetencē, gan arī procedūru, kādā strīds izskatāms.

Pašvaldības deputāta tiesiskās attiecības ar pašvaldības domi

ir individuālas un publiski tiesiskas, jo tās pamatojas uz

publisko tiesību normām un gan pašvaldības dome, gan deputāts

pilda publiski tiesiskas funkcijas. No individuālām publiski

tiesiskām attiecībām (izņemot krimināltiesiskas attiecības)

izrietošu strīdu izskatīšanu likumdevējs ir uzticējis Satversmes

tiesai vai administratīvajai tiesai.

25.1. Satversmes tiesa pamatā izskata strīdus par

tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām.

Taču saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 16. panta 4. punktu un

17. panta otro daļu pēc Valsts prezidenta, Saeimas, Saeimas

deputātu, Ministru kabineta vai Tieslietu padomes pieteikuma

Satversmes tiesa izskata lietas par Saeimas, Ministru kabineta,

Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta

aktu, izņemot administratīvos aktus, atbilstību likumam.

Ievērojot Satversmes tiesas kā īpaša konstitucionāla valsts varas

orgāna tiesisko statusu un nozīmi tiesiskā valstī, tās kompetencē

ar likumu nodota individuālu strīdu izšķiršana starp

konstitucionāliem valsts varas orgāniem vai to daļām. Šādi strīdi

ir konstitucionāla rakstura (nozīmes) strīdi. Turpretim

pašvaldība nav konstitucionāls valsts varas orgāns, un Satversmes

tiesas likums neparedz to, ka tiesa izskatītu strīdus starp

pašvaldību un tās deputātiem.

Satversmes tiesa izskata lietas par

pašvaldības izdoto tiesību normu atbilstību augstāka juridiska

spēka tiesību normām, bet neizskata lietas par citu pašvaldības

aktu atbilstību likumam.

25.2. Administratīvās tiesas kompetenci noteic likuma

"Par tiesu varu" 7. panta pirmā daļa un Administratīvā

procesa likums. No atsevišķām normām - likuma "Par tiesu

varu" 7. panta pirmās daļas, Administratīvā procesa likuma

121. panta pirmās daļas un 103. panta pirmās daļas - izriet tas,

ka administratīvajai tiesai pamatā ir pakļauti strīdi, kas izriet

no konkrētas valsts pārvaldes darbības administratīvā akta vai

faktiskās rīcības formā, kā arī privātpersonas publiski tiesisko

pienākumu vai tiesību noskaidrošana un no publisko tiesību līguma

izrietošo strīdu izskatīšana. Likumos nav sniegts konkrēts un

noslēgts administratīvajai tiesai piekritīgo lietu veidu

formalizēts uzskaitījums. Ievērojot valsts pārvaldes rīcības

formu daudzveidību, tāds stāvoklis, ka atsevišķas valsts

pārvaldes rīcības formas izmantošanas tiesiskums nevarētu tikt

kontrolēts tiesā, būtu pretējs Administratīvā procesa likuma 2.

pantā formulētajiem šā likuma mērķiem. Administratīvā procesa

likuma 2. pants noteic, ka šā likuma mērķi ir citstarp panākt

visaptverošu administratīvās tiesas kontroli pār visām

izpildvaras darbībām un nodrošināt tiesību normu tiesisku,

precīzu un efektīvu piemērošanu publiski tiesiskajās attiecībās

(sk.: Levits E. 2. pants. Likuma pamatmērķi. Grām.: Briede J.

(zin. red.) Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa.

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 101., 105.-106. lpp.).

Tiesību zinātnē ir atzīts, ka vispār vienas publiskās personas

organizatoriski strīdi ir risināmi hierarhiskā kārtībā augstākā

iestādē. Taču atbilstoši kontinentālās Eiropas tiesību loka

tiesību sistēmai, kurā iekļaujas arī Latvija, publisko tiesību

subjekti var vērsties tiesā kā pieteicēji izņēmuma gadījumos, kad

tiek aizskartas to tiesības vai tiesiskās intereses (sk.:

Aperāne K., Bērtaite I. Personas tiesiskā spēja vērsties

administratīvajā tiesā. Grām.: Briede J. (zin. red.)

Administratīvais process tiesā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2008,

252. lpp.). Pašvaldības dome tiek tieši leģitimēta vēlēšanās,

bet pašvaldības deputātiem ir brīvais pārstāvības mandāts, tādēļ

pašvaldības domes un deputātu savstarpējie strīdi nav risināmi

hierarhiski augstākā iestādē. Satversmes tiesa jau iepriekš

secināja, ka no deputāta brīvā pārstāvības mandāta principa

izriet tas, ka deputāts neatrodas dienesta attiecībās ar

pašvaldību un nav īpaši pakļauts pašvaldībai. Deputāts, pildot

amata pienākumus, savas tiesības neīsteno arī kā privātpersona,

jo deputāta statuss un tam piederīgais tiesību un pienākumu

kopums ir publiski tiesisks, tādēļ pašvaldības domes un tās

institūciju pieņemtie individuālie lēmumi, kas skar deputāta

subjektīvo publisko tiesību īstenošanu, nav nedz administratīvie

akti, nedz faktiskā rīcība. Tomēr pašvaldības deputāta strīds ar

pašvaldības domi vai tās orgānu ir publiski tiesisks strīds par

konkrēta deputāta subjektīvo publisko tiesību izmantošanu un

izriet no pašvaldības domes vai tās orgāna rīcības izpildu varas

sfērā. Lai arī pašvaldības deputāts pilda publiski tiesisku

amatu, deputāta subjektīvo tiesību aizsardzības labad viņa

tiesiskais statuss administratīvajā procesā tiesā ir pielīdzināms

privātpersonas statusam.

Ņemot vērā minēto, kā arī atbilstoši demokrātiskas tiesiskas

valsts principam un Administratīvā procesa likuma 2. pantam

strīds par pašvaldības deputāta subjektīvo publisko tiesību

izmantošanu vai to satura un apjoma noskaidrošanu šobrīd ir

pakļauts administratīvās tiesas kontrolei.

Administratīvā tiesa šāda rakstura jautājumos ir efektīvs

tiesību aizsardzības līdzeklis, jo administratīvā procesa

principi un tiesas darbības noteikumi ļauj pienācīgā veidā

noskaidrot strīda būtību un gadījumā, ja deputāta tiesības ir

pārkāptas, tās atjaunot.

Pašvaldības domes deputāta

subjektīvo publisko tiesību aizskāruma pārbaudi uz deputāta

pieteikuma pamata veic administratīvā tiesa.

26. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību akts, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu likumam, uzskatāms par spēkā neesošu no Satversmes

tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav

noteikusi citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta

11. punktu Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru

apstrīdētais tiesību akts zaudē spēku.

Likumdevējs Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības

brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāds apstrīdētais akts,

kas atzīts par neatbilstošu likumam. Taču, lai atzītu apstrīdēto

aktu par spēkā neesošu nevis no sprieduma publicēšanas dienas,

bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs viedoklis ir jāpamato

(sal.: Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2014-13-01 22. punkts).

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētais rīkojums, ko ministrs

izdevis, neievērojot viņam likuma "Par pašvaldībām" 49.

panta pirmās daļas pirmajā teikumā noteikto kompetenci apturēt

pašvaldības saistošo noteikumu un iekšējo normatīvo aktu normas

jeb ultra vires, ir atzīstams par prettiesisku un spēkā

neesošu no tā izdošanas brīža (sal.: Satversmes tiesas

2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 18. punkts

un 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-11-03 18.

punkts). Attiecībā uz šādiem gadījumiem prezumējams, ka

antikonstitucionāls tiesību akts nekad nav bijis spēkā, jo nav

izdots pienācīgā kārtībā un tāpēc arī nevar radīt tiesiskas sekas

(sal.: Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā

Nr. 2015-11-03 25. punkts).

Atkāpes no prezumpcijas, ka ultra vires pieņemti

tiesību akti atzīstami par spēkā neesošiem no izdošanas brīža, ir

pieļaujamas tikai izņēmuma gadījumos. Šādos gadījumos Satversmes

tiesai būtu jākonstatē būtiski apstākļi, kas pamatotu minētā

izņēmuma noteikšanu (sal.: Satversmes tiesas 2018. gada

21. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-11-03 18. punkts).

Satversmes tiesa šajā lietā nekonstatē tādus būtiskus

apstākļus, kas varētu pamatot izņēmumu no prezumpcijas par

ultra vires tiesību akta spēkā neesību un nepieciešamību

ministra rīkojumu atzīt par spēkā neesošu no kāda cita, nevis no

izdošanas brīža.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministra 2017. gada 1. augusta rīkojumu Nr.

1-13/6038 "Par Salaspils novada domes 2017. gada 16. jūnija

lēmuma "Par novada pastāvīgo komiteju izveidošanu un locekļu

ievēlēšanu" (protokols Nr. 12, 4. §) 1., 3., 4. un 5. punkta

darbības apturēšanu" par neatbilstošu likuma "Par

pašvaldībām" 49. panta pirmās daļas pirmajam teikumam un

spēkā neesošu no rīkojuma izdošanas brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele