11. pants

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1.

panta tvērumā ietilpst pašvaldības princips (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr.

2016-23-03 15.1. punktu). Arī Satversmes 101. pants ietver

pašvaldības principu un rada tiesisku pamatu pašvaldību

institucionālai pastāvēšanai un funkcionālai darbībai.

Funkcionālajā aspektā valsts pārvalde atbilstoši demokrātijas

principam un pašvaldību principam ir organizējama subsidiāri,

proti, nozīmīgu vietēja rakstura vajadzību un interešu

pārvaldīšana nododama pēc iespējas tuvāk pašiem iedzīvotājiem,

viņu organizētai pašvaldībai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

3. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-16-01 19.2. punktu). Lai

gan pašvaldības dome ir demokrātiski ievēlēts pašvaldības

pārstāvniecības orgāns, tomēr valstij ir piešķirti tiesiski

instrumenti pašvaldības domes pārraudzībai, lai nodrošinātu to,

ka pašvaldības domes rīcība atbilst likumam un iedzīvotāju

interesēm (sk. Satversmes tiesas 2025. gada 20. maija

sprieduma lietā Nr. 2024-20-01 18.3. punktu).

Hartas 4. panta ceturtā daļa noteic, ka vietējām valsts varas

institūcijām piešķirtās pilnvaras parasti ir pilnīgas un

ekskluzīvas; cita centrālā vai reģionālā valsts varas institūcija

tās var samazināt vai ierobežot vienīgi likumā noteiktajos

gadījumos. Hartas paskaidrojošā ziņojumā skaidrots: "Šajā

punktā aplūkota atbildības pārklāšanās problēma. Skaidrības labad

un lai izvairītos no jebkādas pakāpeniskas atbildības vājināšanas

tendences, pilnvarām parasti jābūt pilnīgām un ekskluzīvām. Tomēr

noteiktās jomās ir nepieciešama papildinoša dažādu līmeņu iestāžu

rīcība un ir svarīgi, lai šajos gadījumos centrālo vai reģionālo

iestāžu iejaukšanās notiktu saskaņā ar skaidriem tiesību aktu

noteikumiem" (sk.: Explanatory Report to the European

Charter of Local Self-Government. Pieejams: rm.coe.int).

Saskaņā ar Hartas 8. panta pirmo un otro daļu jebkuru

administratīvo uzraudzību pār vietējo valsts varas institūciju

darbību var veikt tikai konstitūcijā vai likumā noteiktajā

kārtībā un gadījumos. Šī uzraudzība parasti tiek vērsta uz to,

lai nodrošinātu vietējo varas iestāžu darbības atbilstību likumam

un konstitucionālajiem principiem.

Saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 12. panta

pirmo daļu pašvaldība izstrādā un apstiprina pašvaldības

attīstības stratēģiju, attīstības programmu, teritorijas

plānojumu, lokālplānojumus, detālplānojumus un tematiskos

plānojumus. Savukārt saskaņā ar šā likuma 9. panta 4. punktu par

teritorijas attīstības plānošanu atbildīgā ministrija izvērtē

vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu un lokālplānojumu

atbilstību normatīvajiem aktiem, ja tas nepieciešams šā likuma

26. un 27. pantā minēto darbību veikšanai.

Atbilstoši Teritorijas attīstības plānošanas likuma 26. un 27.

pantam par teritorijas attīstības plānošanu atbildīgās

ministrijas ministrs var apturēt saistošos noteikumus, ar kuriem

apstiprināts teritorijas plānojums vai lokālplānojums, vai šo

saistošo noteikumu daļu. Saskaņā ar Ministru kabineta 2024. gada

3. septembra noteikumu Nr. 586 "Viedās administrācijas un

reģionālās attīstības ministrijas nolikums" 5.3. apakšpunktu

par teritorijas attīstības plānošanu atbildīgā ministrija ir

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija.

Tātad saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 27.

pantu viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs ir

tiesīgs izdot rīkojumu apturēt saistošos noteikumus, ar kuriem

apstiprināts pašvaldības teritorijas plānojums vai

lokālplānojums, vai šo saistošo noteikumu daļu, ja konstatēti

pašvaldības teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma izstrādes

procedūras pārkāpumi vai neatbilstība normatīvo aktu

prasībām.

Tas, ka Ministru kabineta pilnvarotais ministrs var apturēt

prettiesisku pašvaldības saistošo noteikumu darbību, nodrošinot

pašvaldības domes darbības atbilstību likumam, vispār ir

pieļaujams pašvaldības darbības ierobežošanas līdzeklis.

Pašvaldības darbību tiesiskuma kontrole teritorijas plānošanas

jomā nenozīmē to, ka valsts pārņem savā pilnīgā vai pat tikai

daļējā kompetencē pašvaldības teritorijas plānošanu. Tā gan

procesuāli, gan arī pēc būtības ir un arī paliek pašvaldības

kompetencē. Ar apstrīdēto rīkojumu netiek īstenota Hartas 4.

panta ceturtajā daļā minēto kompetenču pārņemšana, samazināšana

vai ierobežošana.

Tādējādi apstrīdētā rīkojuma

izdošana ietilpst Teritorijas attīstības plānošanas likumā

skaidri noteiktā un pieļaujamā kompetencē, kuras ietvaros valsts

īsteno administratīvo uzraudzību pār pašvaldības darbību savas

teritorijas plānošanā.