17. pants

Apstrīdētā rīkojuma 11.1. apakšpunktā norādīts, ka

Lokālplānojuma apbūves noteikumu 10. punkts, kas noteic, ka

plānotās dzīvojamās ēkas nodrošina ar lokālo ūdensapgādi

(dziļurbumu), neatbilst ilgtspējas principam, kā arī negarantē

to, ka ilgtermiņā tiks izpildītas normatīvo aktu prasības par

dzeramā ūdens kvalitāti.

Pieteikuma iesniedzēja norāda: ņemot vērā to, ka notekūdeņu

sistēmas šobrīd nemaz nepieļauj centralizēto ūdensapgādes tīklu

izbūvi Sužu ciemā, par vides tiesību principiem atbilstošu

pagaidu risinājumu ir uzskatāma dziļurbumu ierīkošana, un šāds

risinājums pieņemts, līdzsvarojot dažādas intereses.

Satversmes 115. pantā ietvertais ilgtspējas princips ir viens

no konstitucionālajiem principiem, kas vērsti uz Satversmē

ietverto mērķu un vērtību aizsardzību, kā arī to īstenošanu

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2016-24-03 11. punktu). Ilgtspējīga attīstība ir

sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas integrēta un

līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās

sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides

aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu

vajadzību apmierināšanas iespējas, kā arī nodrošina bioloģiskās

daudzveidības saglabāšanu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

24. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-48-03 6.1. punktu).

Turklāt Satversmes 115. pants aizsargā ne vien atsevišķu indivīdu

tiesības, bet gan visas sabiedrības tiesības uz labvēlīgu vidi

(sk. Satversmes tiesas 2024. gada 8. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2023-01-03 17.1. punktu).

Ilgtspējība teritorijas plānošanā nozīmē sabiedrības

labklājības, vides un ekonomikas integrētu un līdzsvarotu

attīstību, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās sociālās un

ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides aizsardzības prasību

ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas apmierināt to

vajadzības, kā arī nodrošina bioloģiskās daudzveidības

saglabāšanu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 15. punktu). Šis princips

neprasa, lai teritorijas plānošanā vides intereses tiktu paceltas

pāri ekonomiskajām un sociālajām interesēm, taču prasa, lai visas

šīs intereses tiktu vērtētas kā vienlīdz svarīgas (sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr.

2008-03-03 17.2. punktu). Lai attīstības risinājums būtu

atbilstošs ilgtspējas principam, tam jābūt rūpīgi izvērtētam un

pamatotam. Proti, tikai tāds risinājums, kura izstrādes procesā

ir iesaistītas ieinteresētās personas, ir apsvērti to izteiktie

viedokļi un kura izvēle ir pamatota, ir uzskatāms par ilgtspējīgu

(sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2013-19-03 15.1. punktu).

Tātad ilgtspējas princips pats par sevi neliedz pašvaldībai

izvēlēties tādu attīstības modeli, kas paredz decentralizētas

inženierkomunikācijas ieviešanu lokālplānojumā, ciktāl saglabājas

saprātīgs līdzsvars starp vides, ekonomiskajām un sociālajām

interesēm.

Šā sprieduma 15. punktā Satversmes tiesa jau secināja, ka

Lokālplānojumā paredzētais jaunas apbūves teritorijas attīstības

plānojums neseko Stratēģijā izvirzītajai vadlīnijai - šādu

teritoriju attīstīt vienlaikus ar inženiertehnisko infrastruktūru

un paplašināt centralizētas ūdensapgādes sistēmas - un tātad

neatbilst arī Teritorijas attīstības plānošanas likuma 24. panta

otrajai daļai.

Turklāt konstatējams, ka lokāla ūdensapgāde (dziļurbums) katrā

zemesgabalā, atšķirībā no Lokālplānojumā paredzētā kanalizācijas

risinājuma, ir noteikta nevis kā pagaidu, bet gan kā pastāvīgs

risinājums. Proti, šādu risinājumu pašvaldība pieļauj uz visu

iespējamo Lokālplānojuma īstenošanas laiku - 20 gadiem (sk.

Lokālplānojuma paskaidrojuma raksta 40. lp. Pieejams:

geolatvija.lv). Līdz ar to Lokālplānojuma apbūves noteikumu

10. punktā paredzētais risinājums ir pretējs tam, kas noteikts

Garkalnes teritorijas plānojuma apbūves noteikumu 350.2.

apakšpunktā.

Lokālplānojumā noteiktais ūdensapgādes risinājums attieksies

uz 191 zemes vienību un tādējādi skars plašu personu loku -

nekustamo īpašumu īpašniekus, kuri būs īstenojuši būvniecības

ieceri kādā no Lokālplānojumā ietvertajām zemes vienībām, kā arī

viņu ģimenes.

Ūdens apsaimniekošanas likuma 2. pantā ir noteikts šā likuma

mērķis - veicināt ilgtspējīgu un racionālu ūdens resursu

lietošanu, nodrošinot to ilgtermiņa aizsardzību un iedzīvotāju

pietiekamu apgādi ar labas kvalitātes virszemes un pazemes ūdeni.

Savukārt pasākumi, kas nodrošina pilnvērtīgu un tīru dzeramo

ūdeni, balstās uz piesardzības principu un nekādos apstākļos ne

tieši, ne netieši nepieļauj dzeramā ūdens pasliktināšanos vai

piesārņojuma palielināšanos ūdeņos, ko izmanto dzeramā ūdens

ražošanai (sk. Ministru kabineta 2023. gada 26. septembra

noteikumu Nr. 547 "Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un

kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība" 11.

punktu).

Tiesības uz ūdeni nozīmē ikviena cilvēka iespēju saņemt

pietiekamu, drošu, pieņemamu, fiziski, kā arī cenas ziņā pieejamu

ūdeni personīgām un mājsaimniecības vajadzībām. Pietiekams

daudzums droša ūdens ir nepieciešams, lai novērstu dehidratācijas

un citus veselības riskus, kā arī nodrošinātu patēriņu, ēdiena

gatavošanu, personīgās un mājsaimniecības higiēnas prasību

ievērošanu. Tātad piekļuve kvalitatīvam ūdenim ir ne tikai

sociāla vai saimnieciska ērtība, bet pat konstitucionāli

aizsargājama nepieciešamība.

Kā norādīts Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijās par

dzeramā ūdens kvalitāti, mājsaimniecību pārvaldītie ūdensapgādes

tīkli bieži vien tiek pat atbrīvoti no normatīvajām prasībām

mājsaimniecībām radītā tehniskā un finansiālā sloga, uzraudzības

un patērējamo resursu dēļ. Turklāt mājsaimniecībām parasti trūkst

tehnisko zināšanu, nav piekļuves informācijai, testēšanas

iekārtām, kā arī pietiekamu finanšu līdzekļu atbilstošas

ūdensapgādes pārvaldes nodrošināšanai un ūdens attīrīšanai

(sk.: Guidelines for Drinking-Water Quality: Small Water

Supplies. World Health Organization, 2022, p. 27. Pieejams:

www.who.int). Tāpat jāņem vērā, ka nepienācīgas vai

neatbilstošas krājtvertņu uzraudzības gadījumā apkārtējās vides

piesārņojums var nokļūt ne tikai dabā, piemēram, gruntsūdeņos un

augsnē, bet arī ūdensapgādes urbumos. Turklāt, kā Valsts vides

dienests norādījis savā viedoklī, tas Lokālplānojuma teritorijā

jau ir konstatējis piesārņotu būvgružu izvietošanas rezultātā

radušos piesārņojumu ar smagajiem metāliem un poliaromātiskajiem

ogļūdeņražiem. Līdz ar to nav izslēdzama iespēja, ka daļa no

piesārņojuma jau varētu būt nonākusi gruntsūdenī un tādējādi

decentralizētās ūdensapgādes risinājums varētu apdraudēt cilvēku

veselību.

Ūdensobjekti - upes, ezeri un pazemes ūdeņi - ir ne tikai

dabas sastāvdaļas, bet arī tiesiski aizsargājami resursi, no kuru

kvalitātes un pieejamības ir tieši atkarīga sabiedrības

labklājība. Viss iepriekš minētais norāda uz augstu risku, ka

attiecīgajiem iedzīvotājiem netiks nodrošināts kvalitatīvs

dzeramais ūdens, tādējādi apgrūtinot viņu iespējas apmierināt

savas pamatvajadzības, no kuru ievērošanas ir atkarīga cilvēka

veselība un attīstība. Līdz ar to Lokālplānojuma apbūves

noteikumu 10. punkts neatbilst ne tikai Teritorijas attīstības

plānošanas likuma 24. panta otrajai daļai, bet arī ilgtspējas

principam.

Tādējādi apstrīdētā rīkojuma 11.1.

apakšpunkts atbilst Teritorijas attīstības plānošanas likuma 27.

panta trešajai daļai.