19. pants

Apstrīdētā rīkojuma 11.3. apakšpunkta pirmajā daļā

norādīts, ka Lokālplānojuma apbūves noteikumu 18.-23., 56. punkts

un 6. nodaļa "Teritorijas plānojuma īstenošanas

kārtība" ir savstarpēji pretrunīgas normas, jo vienlaicīgi

ar meliorācijas sistēmas projektēšanu ir iespējams izdot

būvatļaujas ēku būvniecībai, lai gan pirms apbūves būtu veicama

meliorācijas sistēmu pārbūve. Ar meliorācijas sistēmu saistītie

jautājumi būtu risināmi pirms jebkādu citu turpmāko būvniecības

ieceru īstenošanas, jo efektīvas meliorācijas sistēmas neesības

gadījumā būvniecība var nodarīt kaitējumu videi.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Lokālplānojuma apbūves

noteikumu 18.-23. punkts ir vispārīgi noteikumi, savukārt 6.

nodaļā aprakstīta kārtība, kādā attiecīgie mērķi tiks sasniegti,

noteikts, kādas darbības var veikt paralēli un kad uzsākama ēku

projektēšana, veicama būvniecība un ēkas nododamas ekspluatācijā.

Vienlaicīga būvniecības atļauju izdošana un meliorācijas pasākumu

veikšana ir vērsta uz laika ekonomiju, kā arī saistīta ar

pretimnākšanu personām, kuras vēlēsies īstenot būvniecības

ieceres. Turklāt, kā norādījis valsts sabiedrības ar ierobežotu

atbildību "Meliorprojekts" sertificēts speciālists,

meliorācijas sistēmas izpēte būtu veicama un plānotie risinājumi

ieviešami, izstrādājot lokālplānojumu vai detālplānojumu.

Lokālplānojuma apbūves noteikumu 18. punkts noteic, ka pirms

Lokālplānojuma teritorijā paredzētās apbūves veicama meliorācijas

sistēmu pārbūve. Šo noteikumu 56. punkts paredz, ka

Lokālplānojuma teritorijā plānoto ēku nodošanu ekspluatācijā var

veikt pēc meliorācijas sistēmas pārbūves vai pārkārtošanas,

atbilstoši meliorācijas sistēmas izpētei un būvprojektam, kā arī

pēc teritorijas inženiertehniskās sagatavošanas, inženiertīklu un

ielu izbūves un nodošanas ekspluatācijā. Savukārt Lokālplānojuma

apbūves noteikumu 62. punkts noteic, ka vienlaicīgi ar ielu,

inženiertīklu un meliorācijas sistēmas projektēšanu var izdot

būvatļaujas ēku būvniecībai. Ēku būvdarbi var tikt uzsākti

vienlaicīgi ar ielu, inženiertīklu un meliorācijas sistēmas

būvdarbiem. Ēku nodošana ekspluatācijā var tikt veikta pēc ielu,

inženiertīklu (elektroapgādes, ārējā apgaismojuma, gāzes apgādes,

ārējās ugunsdzēsības tīklu, lokālās ūdensapgādes un

kanalizācijas) un meliorācijas sistēmas pārbūves nodošanas

ekspluatācijā.

Meliorācijas sistēmu izbūves un ekspluatācijas prasības ir

noteiktas Meliorācijas likumā un uz tā pamata izdotajos tiesību

aktos. Atbilstoši Meliorācijas likuma 1. panta 1. punktam

meliorācija ir zemes uzlabošanas pasākumu kopums, kas mazina

klimatisko apstākļu nelabvēlīgo ietekmi un konkrētā teritorijā

maina grunts hidroloģiskos apstākļus, kā arī nodrošina

infrastruktūras un teritoriju aizsardzību pret applūšanu.

Savukārt saskaņā ar minētā likuma 5. pantu būvju un inženiertīklu

būvniecība, pārbūve vai atjaunošana meliorētās zemes robežās vai

ārpus tām vai ekspluatācijas aizsargjoslās ap meliorācijas būvēm

un ierīcēm nedrīkst pasliktināt zemes ūdens režīmu un

meliorācijas sistēmu darbību. Lai arī primāri meliorācijas

labvēlīgā ietekme kalpo sadzīves un saimnieciskām interesēm,

meliorācijas sistēmas funkcionēšana rada iespējas arī ilgtspējīgi

izmantot dabas resursus (sk. Senāta 2018. gada 20. marta

sprieduma lietā Nr. SKA-134/2018 13. punktu).

Teritorijas plānošanas attīstības likuma 3. panta 2. punktā

ietverts pēctecības princips, kas paredz tādu jaunu teritorijas

plānošanas dokumentu izstrādi, kuras ietvaros tiek vērtēti spēkā

esošie attīstības plānošanas dokumenti. Minētais princips pēc

būtības prasa, lai jaunā teritorijas attīstības plānošana

iekļautos loģiskā, pakāpeniskā un ilgtspējīgā konkrētās

teritorijas attīstības procesā. Tādējādi tiek saglabāta un

respektēta teritorijas identitāte, ņemot vērā gan tās vēsturisko,

gan telpisko kontekstu. Tāds plānošanas process, kurā tiek ņemti

vērā spēkā esošie attīstības plānošanas dokumenti, nodrošina ne

tikai efektīvāku resursu izmantošanu un vides aizsardzību

konkrētajā teritorijā, bet arī harmonisku kopienas attīstību.

"TIN11" teritorijas noteiktas Amatniekos, Sužos un

Berģos kā teritorijas, kurās prioritāri veicama meliorācijas

sistēmu izpēte un izstrādājams komplekss meliorācijas

rekonstrukcijas vai pārkārtošanas projekts, kā arī veicama

teritorijas inženiertehniskā sagatavošana. Tā ietvaros Sužos ir

nepieciešams izstrādāt aizsargdambja projektu aizsardzībai pret

ūdenslīmeņa celšanos Ķīšezerā. Savukārt ieplānotajās apbūves

teritorijās ēku būvniecību var uzsākt tikai pēc minēto pasākumu

īstenošanas (sk. Garkalnes teritorijas plānojuma apbūves

noteikumu 8.1. apakšnodaļas 343., 344.3. un 345. punktu.

Pieejams: geolatvija.lv).

No Lokālplānojuma teritorijas funkcionālā zonējuma izriet, ka

visa apbūvējamā teritorija ir noteikta kā "TIN11"

teritorija, proti, teritorija ar īpašiem noteikumiem (sk.

Noteikumu Nr. 240 1.1 pielikuma 2. grafiku un

Lokālplānojuma teritorijas funkcionālo zonējumu. Pieejams:

geolatvija.lv).

Pieteikuma iesniedzēja Lokālplānojuma attīstības plānošanas

dokumentos ir atspoguļojusi un risinājusi ar vidi saistītos

riskus, kas raksturīgi Sužu ciema teritorijai. Piemēram,

Lokālplānojuma paskaidrojuma rakstā norādīts, ka Sužu ciema

teritorijai ir nepieciešama pastiprināta aizsardzība pret plūdu

risku, tādēļ ir jāizstrādā aizsargdambja projekts Ķīšezerā

(sk. Lokālplānojuma paskaidrojuma raksta 33. lp. Pieejams:

geolatvija.lv). Tomēr, pat identificējot vides riskus, kā tas

ir Lokālplānojuma gadījumā, nebūtu pieļaujams tas, ka zemāka

līmeņa teritorijas attīstības plānošanas dokuments sašaurinātu

vai pilnībā atceltu tās vides aizsardzībai noteiktās prasības,

kuras iepriekšējā teritorijas attīstības plānošanas dokumentā ir

pamatotas ar būtiskām vides, sociālajām vai citām interesēm.

Teritorijas plānojums ir viens no svarīgākajiem instrumentiem,

ar kuru palīdzību konkrēto teritoriju var ne tikai izmantot, bet

arī aizsargāt (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta

sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 5.1. punktu).

Teritorijas attīstība neprasa sasteigtu, bet gan plānveidīgu un

racionālu plānošanu, ņemot vērā visas ietekmētās intereses,

tostarp dabas aizsardzību. Proti, tā nedrīkst paaugstināt vides

riskus, tiecoties tikai pēc ekonomiskiem mērķiem un tādējādi

pasliktinot vides stāvokli, bet gan prasa saglabāt un respektēt

dabas vērtības un, vēl jo vairāk, veicināt to pozitīvu

attīstību.

Tātad, jo reālāka ir teritorijas plānojumā noteiktā interese

aizsargāt gruntsūdeņus no jebkādas negatīvas ar būvniecību

saistītas ietekmes, jo neapšaubāmāka ir tās nozīme interešu

līdzsvarošanā.

Turklāt, kā izriet no lietas materiāliem, vēl pirms

Lokālplānojuma pieņemšanas valsts sabiedrības ar ierobežotu

atbildību "Meliorprojekts" sertificēts speciālists

informēja Pieteikuma iesniedzēju par to, ka meliorācijas sistēmu

izpēti un projekta izstrādi ir lietderīgi veikt vienlaicīgi ar

apbūves risinājumu, izstrādājot lokālplānojumu un detālplānojumu.

Pretēji Pieteikuma iesniedzējas apgalvojumam minētais

sertificētais speciālists meliorācijas sistēmas izpēti un

plānojamo risinājumu pamatotību neattiecināja tikai uz

lokālplānojumu, bet arī uz detālplānojumu. Konkrētajā situācijā

Pieteikuma iesniedzēja ir izstrādājusi tikai Lokālplānojumu, bet

ne detālplānojumu.

Tādējādi apstrīdētā rīkojuma 11.3.

apakšpunkta pirmā daļa atbilst Teritorijas attīstības plānošanas

likuma 27. panta trešajai daļai.