21. pants

Apstrīdētā rīkojuma 10.2.1. apakšpunkta trešajā

daļā norādīts, ka Lokālplānojuma risinājumi ir pretrunā ar

tiesiskās vienlīdzības principu attiecībā uz tām personām, kuras

Lokālplānojuma teritorijā īstenos būvniecības ieceres, sākot ar

otro kārtu jeb pēc piecdesmitās dzīvojamās mājas būvniecības.

Proti, personām, kuras vēlēsies īstenot būvniecības ieceres

otrajā un trešajā kārtā, izvirzītās prasības būs stingrākas un

nenoteiktākas, jo šīm personām var tikt liegta iespēja īstenot

būvniecības ieceres atbilstoši Lokālplānojumā atļautajam zemes

izmantošanas veidam.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apbūves iespējas visiem

savrupmāju apbūves teritorijā esošo nekustamo īpašumu īpašniekiem

ir vienādas. Lokālplānojuma īstenošana kārtās ir saistīta ar

plānveidīgu, racionālu un finansējumam atbilstošu inženiertīklu

ierīkošanu. Turklāt Noteikumu Nr. 628 37.4. apakšpunkts pieļauj

to, ka teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos tiek

ietvertas prasības un aprobežojumi atbilstoši plānojamās

teritorijas īpatnībām.

Ministra argumentācija par Lokālplānojuma neatbilstību

tiesiskās vienlīdzības principam ir saistīta galvenokārt ar to,

ka personām, kuras vēlēsies īstenot būvniecības ieceres, sākot ar

otro vai trešo kārtu, var tikt liegts saņemt būvatļauju. Proti,

ja nekustamo īpašumu īpašnieki, kuri būvniecības ieceri īstenos

pirmajā kārtā, nebūs izpildījuši Lokālplānojuma apbūves

noteikumos ietvertās prasības attiecībā uz sadzīves kanalizācijas

sistēmu, turpmāko būvatļauju saņemšana var nebūt iespējama.

Var piekrist ministra argumentam, ka nekustamo īpašumu

īpašniekiem, kuri vēlēsies īstenot būvniecības ieceres

Lokālplānojuma otrajā un trešajā kārtā, būtu pienākums

pielāgoties citādām prasībām nekā tās, kas paredzētas attiecībā

uz pirmās kārtas būvniecības iecerēm. Tomēr pašvaldībai

teritorijas plānošanas jomā ir noteikta rīcības brīvība, tostarp

tiesības paredzēt tās teritorijā esošo nekustamo īpašumu

izmantošanas ierobežojumus. Normatīvie akti neliedz pašvaldībai

plānot teritorijas attīstību, paredzot to, ka lokālplānojuma

attīstība īstenosies kārtās. Piemēram, zemes ierīcības projekta

izstrādes nosacījumos ir norādāma projekta īstenošanas secība, ja

ierosinātājs iesniegumā lūdz projektu īstenot pa posmiem (sk.

Ministru kabineta 2016. gada 2. augusta noteikumu Nr. 505

"Zemes ierīcības projekta izstrādes noteikumi" 12.3.

apakšpunktu kopsakarā ar 13.2. apakšpunktu).

Tāpat arī pašvaldības teritorijas izmantošanas un apbūves

noteikumos ir nosakāmas prasības, aprobežojumi un nosacījumi

atkarībā no katras plānojamās teritorijas īpatnības un

specifikas, kā arī prasības īstenošanai (sk. Noteikumu Nr. 628

37.4. apakšpunktu). Tādējādi pašvaldība tās teritorijas

izmantošanas un apbūves noteikumos var ietvert lokālplānojuma

īstenošanas kārtību, piemēram, plānojot to kārtās vai nosakot

ielu un inženiertīklu būvniecības secību. Tādā veidā tiek

nodrošināts tas, lai pašvaldības teritorija tiktu attīstīta

plānveidīgi un izsekojami un jo īpaši tiktu novērsts risks, ka

izstrādātais plānošanas dokuments dabā ilgstoši netiek realizēts

(sk. Ministru kabineta 2024. gada 16. janvāra noteikumu

"Grozījumi Ministru kabineta 2014. gada 14. oktobra

noteikumos Nr. 628 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas

attīstības plānošanas dokumentiem"" anotāciju.

Pieejama: tapportals.mk.gov.lv).

Tāpat normatīvie akti neliedz pašvaldībai teritorijas

attīstības plānošanas dokumentos noteikt kārtību, kādā personas,

kuras vēlēsies īstenot savrupmāju būvniecību, saņems būvatļaujas.

Zemes ierīcības projekta izstrādes un apstiprināšanas procesā

vietējā pašvaldība izdod administratīvo aktu vai nu par projekta

apstiprināšanu, vai tā noraidīšanu (sk. Ministru kabineta

2016. gada 2. augusta noteikumu Nr. 505 "Zemes ierīcības

projekta izstrādes noteikumi" 11.6. apakšpunktu).

Tādējādi tas vien, ka normatīvie akti paredz kārtību, kādā

persona var saņemt atļauju zemes ierīcības projekta izstrādes

īstenošanai, pats par sevi nenozīmē to, ka pašvaldība nevarētu

tās teritorijā, pamatojoties uz pieņemto plānošanas dokumentu,

aizliegt konkrētu zemes ierīcības projektu īstenošanu.

Tas apstāklis, ka Lokālplānojuma attīstība ir plānota kārtās,

pats par sevi nenozīmē, ka Lokālplānojums paredzētu nepamatoti

nevienlīdzīgu attieksmi.

Līdz ar to apstrīdētā rīkojuma

10.2.1. apakšpunkta trešā daļa neatbilst Teritorijas attīstības

plānošanas likuma 27. panta trešajai daļai.