3. pants

Amatpersona, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

ministrs - norāda, ka apstrīdētais rīkojums atbilst

Satversmes 1. pantam, Hartas 4. panta ceturtajai daļai un 8.

pantam, Pašvaldību likuma 66. panta pirmajai daļai un Teritorijas

attīstības plānošanas likuma 27. panta trešajai daļai.

Ministrs, apturot Lokālplānojuma darbību, rīkojās tiesiski, jo

Lokālplānojumā tika konstatēti vairāki pārkāpumi attiecībā uz

ilgtspējas principu, Stratēģijā noteikto, kā arī publiskās

apspriešanas procedūru. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējas

apgalvojums, ka Lokālplānojums ir tiesisks, nav pamatots. Turklāt

ministram nebija pienākuma prasīt pašvaldības paskaidrojumus

pirms apstrīdētā rīkojuma izdošanas.

Pieteikuma iesniedzēja nav ievērojusi Lokālplānojuma

pieņemšanas kārtību. Pirmkārt, sabiedrības iesaistīšana

Lokālplānojuma apspriešanā bija formāla, jo iedzīvotāju izteiktie

iebildumi tika noraidīti bez izvērsta pamatojuma. Otrkārt,

lokālplānojuma precizēšana ir pieļaujama tikai tad, ja tiek

labotas vienīgi redakcionālas vai tehniskas nepilnības.

Lokālplānojuma apbūves noteikumu 21. punktā veiktais labojums,

kurš paredz augstuma atzīmes izmaiņas no diviem metriem uz 2,4

metriem Latvijas augstumu sistēmā no zemes virsmas, pēc būtības

ir saistīts ar teritorijas applūšanas risku novēršanu. Tādējādi

tas ietekmē Lokālplānojumā ietvertos risinājumus un var radīt

personas tiesību aizskārumu, kā arī ietekmēt blakus

teritorijas.

Stratēģijas risinājumi ir attiecināmi uz visu pašvaldības

administratīvo teritoriju, nevis tikai uz konkrētām tās daļām.

Minētā attīstības plānošanas dokumenta atšķirīga interpretācija

par labu konkrētai attīstības iecerei ne vien neatbilst

Stratēģijas būtībai un plānošanas principiem, bet arī var radīt

precedentu tajā nostiprināto principu un sasniedzamo mērķu

apzinātai ignorēšanai konkrētu personu interesēs.

Lokālplānojums paredz blīvu apbūvi, proti, 191 savrupmājas

būvniecību, kas pēc būtības ir jauns ciems. Tādējādi zemes

vienību sadali nav iespējams veikt ar zemes ierīcības projektu,

jo šādas apjomīgas apbūves īstenošanai būtu nepieciešams

izstrādāt detālplānojumu. Taču, pat ja Lokālplānojuma īstenošana

kārtās būtu pieļaujama ar zemes ierīcības projektu, tad attiecībā

uz otro un trešo kārtu būtu nepieciešama detālplānojuma izstrāde.

No šāda aspekta netiktu ievērots tiesiskās vienlīdzības princips

attiecībā uz personām, kuras iecerētu savrupmāju būvniecību.

Proti, attiecībā uz otro un trešo kārtu izvirzītās prasības būs

ne vien stingrākas, bet arī nenoteiktākas, jo šīm personām tiks

liegta iespēja īstenot būvniecības ieceres atbilstoši

Lokālplānojumā atļautajam zemes izmantošanas veidam -

funkcionālajam zonējumam "Savrupmāju apbūves teritorija

(DzS9)". Nav iespējams prognozēt arī to, kā pašvaldība

kontrolēs Lokālplānojuma īstenošanu.

Meliorācijas sistēmas jautājumi, jo īpaši plānotajā apbūves

teritorijā - Sužu ciemā -, ir risināmi pirms jebkādu turpmāku

būvniecības ieceru īstenošanas. Pretējā gadījumā, nepastāvot

funkcionējošai meliorācijas sistēmai, turpmāko attīstības ieceru

īstenošana var nodarīt būtisku kaitējumu videi, piemēram, ja vidē

nonāks ķīmiskās vielas no būvniecības materiāliem vai neattīrīti

notekūdeņi.

Saistībā ar būvniecības ieceri, Lokālplānojumā paplašinot

ciema apbūves teritoriju ar jaunām lokālām kanalizācijas

notekūdeņu savākšanas tvertnēm, netika ņemti vērā Sužu ciemā jau

vēsturiski izveidojušies būvniecībai nelabvēlīgie apstākļi

inženierkomunikāciju un ūdenssaimniecības jomā. Proti,

Lokālplānojums ne vien neparedz ilgtspējīgus risinājumus, bet arī

pieļauj vēsturiski apbūvētajā teritorijā jau esošā vides

piesārņojuma paplašināšanos pa visu ciema teritoriju. Tādējādi

nav gūstama pārliecība, ka, īstenojot būvniecības ieceri, tiks

nodrošināta pienācīga kanalizācijas notekūdeņu apsaimniekošanas

uzraudzība un vides aizsardzības prasību ievērošana.

Lokālplānojuma risinājums, kas pieļauj lokālās kanalizācijas

sistēmas pirmajām plānotajām 50 savrupmājām, ne tikai ir pretrunā

ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. pantā nostiprināto

ilgtspējas principu, bet arī negarantē nākamo paaudžu tiesības uz

labvēlīgu vidi. Šā risinājuma dēļ būs jārēķinās ar nesamērīgām

asenizācijas pakalpojuma izmaksām un, ņemot vērā apbūvei

paredzēto zemes gabalu platību, jāsecina, ka var tikt radīts ne

tikai augsnes, bet arī seklāko ūdensapgādes urbumu piesārņojums.

Neraugoties uz to, ka normatīvie akti neparedz pienākumu noteikt

subjektu, kurš būtu atbildīgs par centralizēto kanalizācijas

tīklu izbūvi, šāda subjekta neesība nemaina secinājumu, ka

Lokālplānojums ir prettiesisks.