9. pants

Pieaicinātā persona - Dr. sc. ing. Tālis

Juhna - uzskata, ka Lokālplānojuma nepilnības ir pietiekami

būtiskas, lai pamatotu tā darbības apturēšanu.

Hermētiski noslēgtu krājtvertņu un bioloģisko attīrīšanas

iekārtu būvniecība neliela apjoma attīstības posmā var tikt

uzskatīta par pagaidu risinājumu, ja tiek nodrošināta to regulāra

uzturēšana, ekspluatācijas kontrole un nākotnē paredzēta

integrācija ar centralizēto tīklu. Tomēr šādi risinājumi bieži

vien nav ilgtspējīgi un var pakļaut riskiem vēlākas pieslēgšanās

iespējamību, piemēram, tad, ja izbūvētie tīkli nav tehniski

pielāgoti turpmākai paplašināšanai. Tāpat ir iespējamas tādas

situācijas, kad lietotāji atliek pieslēgšanos centralizētajai

sistēmai, piemēram, ekonomisku iemeslu dēļ.

Iemesli, kuru dēļ centralizētās sistēmas ir uzskatāmas par

atbilstošāku risinājumu, ir, piemēram, vienota atbildība un

uzraudzība par vides drošību, labāka piemērotība tehnoloģiski

attīstītām attīrīšanas metodēm, gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu

piesārņojuma riska mazināšana, kā arī efektīvākas pārvaldības

izmaksas uz vienu lietotāju ilgtermiņā. Turpretim Lokālplānojumā

paredzētie decentralizētie risinājumi bez vienotas pārvaldības

sistēmas un ilgtermiņa investīciju mehānismiem var pakļaut

nopietnam riskam gan apkārtējo vidi, gan sabiedrības veselību.

Piemēram, var pastāvēt ilgstošs piesārņojuma risks, ko lietotāji

var nepamanīt, jo noplūdes gadījumā piesārņojums nonāk pazemē un

nav acīmredzams. Šāda piesārņojuma apjoms var būt diezgan liels

un apdraudēt gan gruntsūdeņus, gan tuvumā esošo Ķīšezeru. Līdz ar

to, ņemot vērā teritorijas hidroģeoloģiskos apstākļus un

potenciālo notekūdeņu ieplūšanu vidē, secināms, ka šāda ietekme

var novest pie ūdens kvalitātes pasliktināšanās, eitrofikācijas

un mikrobioloģiskā piesārņojuma, kas savukārt ietekmē gan

ekosistēmas, gan sabiedrības veselību.

Samazinot apbūves apjomu Lokālplānojuma pirmajā attīstības

kārtā, būtu iespējams būtiski mazināt slodzi uz decentralizētajām

kanalizācijas sistēmām, jo mazāks notekūdeņu daudzums atvieglotu

šādu sistēmu darbības uzraudzību, ikdienas uzturēšanu un ļautu

panākt atbilstību kvalitātes prasībām. Šāda pieeja būtu izdevīga

gan no vides drošības viedokļa, jo ļautu samazināt iespējamo

piesārņojuma risku, gan arī no pārvaldības viedokļa, jo ļautu,

piemēram, efektīvāk organizēt decentralizēto sistēmu

apsaimniekošanu. Tomēr jāņem vērā, ka arī mazāka apjoma apbūves

gadījumā, proti, tad, ja māju nav daudz, saglabājas būtiskas

problēmas, kas raksturīgas decentralizētajiem risinājumiem,

piemēram, pieslēgumu kvalitātes atšķirības, grūtības sadalīt

atbildību par apsaimniekošanu, dažādas tehnoloģiskās pieejas un

varbūtība, ka vienota sistēmas darbība netiks nodrošināta.

Decentralizēta ūdensapgāde, kuras ietvaros katrai no 191

dzīvojamās mājas tiek izbūvēts atsevišķs dziļurbums, var radīt

būtisku vides apdraudējumu, kā arī ilgtermiņā nelabvēlīgi

ietekmēt cilvēku, jo īpaši bērnu un citu īpaši aizsargājamo

sabiedrības grupu veselību. Turklāt tas, ka teritorijā ir liels

skaits urbumu, var novest pie lokālas ūdens līmeņa pazemināšanās,

īpaši sausajos periodos, un ietekmēt hidroloģisko līdzsvaru,

tostarp tuvumā esošos mitrājus, ezerus vai kaimiņu urbumus.

Decentralizēts ūdensapgādes risinājums neparedz tehnisku

iespēju nodrošināt ugunsdzēsībai nepieciešamā ūdens pieejamību,

tādējādi būtiski ierobežojot civilās aizsardzības spējas un

palielinot riskus ārkārtas situācijās, piemēram, ugunsgrēka

gadījumā. Attiecībā uz tādu apbūvi, kas paredz 191 savrupmāju,

par ilgtspējīgu un videi drošu risinājumu būtu uzskatāma

centralizēta ūdensapgāde, kas ļauj nodrošināt ūdens kvalitātes

kontroli, stabilu piegādi un atbilstību nacionālajam un Eiropas

Savienības regulējumam, nevis daudzu decentralizētu dziļurbumu

izveide nelielā teritorijā.

Secinājumu

daļa