Vairogs3. pants
Nodokļa maksātāji
(1) Nodokļa maksātājs ir persona, kura patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisko darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta.
(2) Nodokļa maksātājus iedala šādi:
1) iekšzemes nodokļa maksātāji:
a) reģistrēti nodokļa maksātāji — nodokļa maksātāji, kuri reģistrēti Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā,
b) nereģistrēti nodokļa maksātāji — nodokļa maksātāji, kuri, izmantojot šajā likumā noteiktās tiesības, nav reģistrējušies Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā;
2) citas dalībvalsts nodokļa maksātāji:
a) citas dalībvalsts reģistrēti nodokļa maksātāji — nodokļa maksātāji, kuri nodokļa maksāšanas vajadzībām ir reģistrēti citas dalībvalsts nodokļa maksātāju reģistrā,
b) citas dalībvalsts nereģistrēti nodokļa maksātāji — nodokļa maksātāji, kuri nav reģistrēti citas dalībvalsts nodokļa maksātāju reģistrā un kuru juridiskā adrese vai dzīvesvieta ir citā dalībvalstī;
3) trešo valstu vai trešo teritoriju nodokļa maksātāji:
a) trešo valstu vai trešo teritoriju reģistrēti nodokļa maksātāji — nodokļa maksātāji, kuriem ir piešķirts nodokļa maksātāja identifikācijas numurs vai tam līdzvērtīgs numurs, kas nodokļa piemērošanas vajadzībām ļauj identificēt nodokļa maksātāju un ko piešķīrusi valsts, kurā nodokļa maksātājs veic saimniecisko darbību,
b) trešo valstu vai trešo teritoriju nereģistrēti nodokļa maksātāji — nodokļa maksātāji, kuriem nav piešķirts nodokļa maksātāja identifikācijas numurs vai tam līdzvērtīgs numurs, kas nodokļa piemērošanas vajadzībām ļauj identificēt nodokļa maksātāju un ko piešķir valsts, kurā nodokļa maksātājs veic saimniecisko darbību.
(3) Par reģistrētu nodokļa maksātāju uzskata arī fiskālo pārstāvi un PVN grupu.
(4) Par nodokļa maksātāju attiecībā uz jauna transportlīdzekļa piegādi uzskata arī jebkuru personu, kura neregulāri piegādā jaunu transportlīdzekli, ko piegādātājs, saņēmējs vai trešā persona piegādātāja vai saņēmēja vārdā no iekšzemes nosūta vai transportē saņēmējam uz galamērķi ārpus iekšzemes, bet Eiropas Savienības teritorijā.
(5) Personu, kas nav nodokļa maksātājs, uzskata par reģistrētu nodokļa maksātāju pakalpojumu sniegšanas vietas noteikšanai, ja Valsts ieņēmumu dienests tai ir piešķīris numuru Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā.
(6) Pakalpojumu sniegšanas vietas noteikšanai pakalpojumu saņēmēju var uzskatīt par nodokļa maksātāju atbilstoši Padomes 2011.gada 15.marta Īstenošanas regulas (ES) Nr. 282/2011, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (pārstrādātā versija), 18.pantam.
(7) Par nodokļa maksātāju attiecībā uz būvniecības pakalpojumu saņemšanu šā likuma 142.pantā noteiktajā kārtībā uzskata arī valsts vai pašvaldības iestādi vai pašvaldību.
(8) Publiskas personas, kā arī privātpersonas, kuras saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu pilda tām deleģētus vai ar pilnvarojumu nodotus valsts pārvaldes uzdevumus, neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās valsts pārvaldes funkciju vai uzdevumu pildīšanā.
(9) Šā panta astotajā daļā minētās personas uzskata par nodokļa maksātājiem konkrētos gadījumos, kad, uzskatot tās par personām, kas nav nodokļa maksātāji, tiktu būtiski ietekmēta konkurējošas darbības vai darījumus veicošo tirgus dalībnieku (esošo vai potenciālo) situācija konkurences jomā un tādējādi tiktu radīti nozīmīgi konkurences izkropļojumi.
(10) Jebkurā gadījumā publisku personu attiecībā uz šādiem darījumiem uzskata par nodokļa maksātāju, ja tā:
1) sniedz elektronisko sakaru pakalpojumus;
2) piegādā preces, tai skaitā ūdeni, gāzi, elektroenerģiju;
3) sniedz preču transporta pakalpojumus;
4) sniedz ostu vai lidostu pakalpojumus;
5) sniedz pasažieru pārvadājumu pakalpojumus;
6) veic lauksaimniecības intervences darījumus, pildot regulu nosacījumus par lauksaimniecības ražojumu tirgus kopējo organizāciju;
7) organizē gadatirgus un tirdzniecības izstādes;
8) sniedz noliktavu pakalpojumus;
9) sniedz komerciāla rakstura reklāmas pakalpojumus;
10) sniedz tūrisma pakalpojumus;
11) sniedz komerciāla rakstura televīzijas un radio pakalpojumus;
12) sniedz ēdināšanas pakalpojumus (ievērojot šā likuma 52.panta pirmajā daļā minētos atbrīvojumus);
13) sniedz nomas pakalpojumus.
(11) Juridisko personu, kas nav nodokļa maksātājs, uzskata par nodokļa maksātāju, ja tā veic preču iegādi Eiropas Savienības teritorijā vai saņem pakalpojumus, kuru sniegšanas vietu nosaka saskaņā ar šā likuma 19.panta pirmo daļu.
(12) Par nodokļa maksātāju neuzskata personu tiktāl, ciktāl to ar darba devēju saista darba līgums vai jebkādas citas attiecības, kuras rada darba devēja un darbinieka tiesiskās attiecības saistībā ar darba apstākļiem, atalgojumu un darba devēja atbildību.
4