4. pants

Augļu un dārzeņu ražošana.

Prioritārajām nozarēm ir paredzēts lielāks valsts atbalsts.

Taču tas nenozīmē, ka citas nozares tiek pilnībā izslēgtas no

valsts atbalsta sistēmas.

Valsts atbalsta politikas īstenošanā lauku attīstībā tiek

izmantoti šādi pamatinstrumenti:

Valsts subsīdiju programma lauksaimniecības attīstībai, kura

ietver:

- līdzfinansējumu;

- kreditēšanas veicināšanu;

- citus tiešos maksājumus.

Ārējā tirgus politika, kura ietver:

- atvērtākas un liberālākas ārējās tirdzniecības nosacījumu

radīšanu;

- iekšējo tirgu regulējošo tiesību aktu tuvināšanu atbilstoši

ES prasībām un Pasaules tirdzniecības organizācijai;

- integrāciju Eiropas Savienībā;

- līdzdalību Pasaules tirdzniecības organizācijā.

Finansu politika, kura ietver:

- kredītresursu pieejamības un investīciju piesaistes

veicināšanu.

Konkrētie Latvijas lauku un lauksaimniecības vidēja termiņa

attīstības pasākumi ir definēti Latvijas lauku attīstības

plānā.

Svarīgākie lauksaimniecības tiesiskās vides pilnveidošanas

pasākumi ir saistīti ar Latvijas likumdošanas harmonizāciju ar

ES. Atbilstoši Latvijas valdības apņemšanās līdz 2003. gada 1.

janvārim nepieciešams izstrādāt likumdošanas bāzi ES

lauksaimniecības produktu Koptirgus organizācijas mehānismu

ieviešanai Latvijā.

No 2000. gada lauksaimniecības politikas izstrādes un

realizācijas funkcijas ir nodalītas. Zemkopības ministrija ir

atbildīga par lauksaimniecības politikas un likumdošanas

izstrādi, bet Lauku atbalsta dienests ir atbildīgs par

lauksaimniecības un lauku atbalsta politikas realizāciju valstī.

Lauku atbalsta dienests administrē valsts atbalstu un Eiropas

Savienības atbalstu laukiem, lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un

zivsaimniecībai.

Lauku atbalsta dienests administrēs programmu "Eiropas

Savienības pirmsiestāšanās pasākumiem lauksaimniecības un lauku

attīstībai" (SAPARD), kā arī ir paredzams, ka Lauku atbalsta

dienests, iestājoties Eiropas Savienībā, darbosies kā maksājumu

aģentūra un administrēs Kopējās lauksaimniecības politikas

atbalsta shēmas.

Lauksaimniecības tirgus intervences aģentūra, ieviešot

Koptirgus organizācijas mehānismu Latvijā, veiks intervences

pasākumus lauksaimniecības produktu tirgū.

4.6. Citas reformas

4.6.1. Pensiju reforma

Pašreizējā situācija un politika

Pensiju reformas mērķis bija izveidot finansiāli stabilu,

drošu (risku diversificētu), uz apdrošinātās personas iemaksām

balstītu pensiju sistēmu, kura ietvertu gan paaudžu solidaritātes

pensiju komponentu, gan pensiju kapitāla reālas uzkrāšanas

komponentu, tādējādi iedzīvotāju straujas demogrāfiskās

novecošanās apstākļos nodrošinot pensionāriem ilgtermiņā stabilu

un pietiekamu darba ienākumu atvietojumu.

Saskaņā ar pensiju reformas koncepciju, jaunā pensiju sistēma

sastāv no trīs līmeņiem:

1. līmenis - valsts obligātā nefondēto pensiju shēma

(paaudžu solidaritātes princips);

2. līmenis - valsts fondēto pensiju shēma;

3. līmenis - privātā brīvprātīgā pensiju shēma.

1995. gadā uzsāktā pensiju sistēmas reforma likumdošanas

jomā ir pabeigta - Saeima ir pieņēmusi likumus, uz kuru pamata

tiek nodrošināta pensiju sistēmas darbība Latvijā. Valsts

obligātās nefondēto pensiju shēmas (1. līmeņa pensiju shēma)

darbību nosaka likums "Par valsts pensijām" (pieņemts

Saeimā 1995. gada 2. novembrī, stājās spēkā

1996. gada 1. janvārī), Valsts fondēto pensiju shēmas

(2. līmeņa) darbību nosaka "Valsts fondēto pensiju

likums" (pieņemts Saeimā 2000. gada 17. februārī,

stājas spēkā 2001. gada 1. jūlijā), Privāto brīvprātīgo

pensiju shēmas (3. līmenis) darbību nosaka likums "Par

privātajiem pensiju fondiem" (pieņemts Saeimā

1997. gada 5. jūnijā, stājās spēkā 1998. gada

1. jūlijā).

1. līmeņa reformas mērķi bija sekojoši:

- nodrošināt uz paaudžu solidaritātes principiem balstītas

valsts pensiju sistēmas ilgtermiņa finansu stabilitāti

iedzīvotāju demogrāfiskās novecošanās apstākļos;

- uzlabot taisnīgumu, pensijas apmēru saistot ar personas

darba mūžā veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām;

- uzlabot sistēmas "caurskatāmību".

Jaunā pensiju shēma izmaksā mazāk nekā iepriekšējā, uz

pārdales principiem balstītā pensiju sistēma, un tās ieviešanai

nebija nepieciešams palielināt sociālās apdrošināšanas iemaksu

likmi. Tā kā pensijas apmērs pirmā līmeņa shēmā ir pilnībā

atkarīgs no iemaksām un pensionēšanās vecuma, šāda shēma

ilgtermiņā ir pašfinansējoša un stabila, neatkarīgi no

ekonomiskās situācijas izmaiņām, iedzīvotāju dabiskā pieauguma un

pensijas vecuma dinamikas. Aizejot pensijā 60 gadu vecumā, no

pirmā līmeņa shēmas tiek nodrošināts darba ienākumu atvietojums

40%-50% līmenī.

Latvijas pensiju reformas veiksmīga attīstība atkarīga no

nākamo līmeņu - fondēto pensiju shēmu - sekmīgas

attīstības. Saskaņā ar Valsts fondēto pensiju likumu ar

2001. gada 1. jūliju darbību uzsāks 2. līmeņa

pensiju shēma. Tā būs pilnībā fondēta shēma, kurā daļa no

sociālās apdrošināšanas iemaksām vecuma pensijām tiks nodota

valsts fondēto pensiju shēmas pārvaldītājiem, kuri saskaņā ar

tiesiskiem aktiem tos ieguldīs dažādos finansu instrumentos, ar

mērķi gūt peļņu un tādējādi papildus palielināt apdrošinātās

personas pensijas kapitālu.

2. līmeņa pensiju shēmas mērķi ir sekojoši:

- nepalielinot kopējo sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi

valsts vecuma pensijām, iegūt pensijas kapitāla un līdz ar to

pensijas palielinājumu, daļu iemaksu investējot;

- efektīvi un lietderīgi izmantot 1. līmeņa rezerves.

Pakārtoti mērķi:

- sekmēt valsts ekonomisko attīstību veicinošu uzkrājumu

veidošanos kā garantiju attīstītai sociālās drošības sistēmai

Latvijā;

- veicināt finansu un kapitāla tirgus attīstību.

Tā kā dalība 2. līmeņa shēmā ir obligāta visām sociāli

apdrošinātajām personām, kuras likuma spēkā stāšanās dienā bija

jaunākas par 30 gadiem un brīvprātīga personām vecumā no 30 līdz

49 gadiem, paredzams, ka shēmas uzkrājumi būs būtisks naudas

līdzekļu resurss valsts ekonomikas attīstībai. Pēc Pasaules

Bankas ekspertu vērtējuma valsts fondēto pensiju shēmas uzkrājumi

ap 2030.-2040. g. varētu sasniegt 20-40 procentus no

IKP.

Saskaņā ar Pensiju reformas koncepciju, līdzās valsts pensiju

shēmām (1. un 2. līmeņi) ir izveidota arī privātā pensiju

shēma (3. līmenis). Patreiz darbojas viens slēgtais pensiju

fonds (Lattelekom), kas aptver divas trešdaļas no visiem

3. līmeņa pensiju shēmas dalībniekiem, un trīs atklātie

privātie pensiju fondi. Privātie pensiju fondi nodrošina iespēju

iedzīvotājiem veidot privātus uzkrājumus, kas vecumdienās

nodrošinātu papildus ienākumus. Bez tam, privātie pensiju fondi

var veicināt finansu un kapitāla tirgus aktivizēšanos.

Veidojot jauno ekonomiku, tāpat kā citas Austrumeiropas

valstis, arī Latvija sastopas ar problēmām, kas skar iedzīvotāju

labklājību, tai skaitā pensiju reformu:

- Nepietiekami straujā ekonomikas attīstība nespēj nodrošināt

iedzīvotājiem augstus darba ienākumus, līdz ar to arī pensiju

apmērs valstī ir zems.

- Nepietiekamas reģionālās attīstības rezultātā daudzos

Latvijas lauku rajonos ir augsts bezdarba līmenis, īpaši

pirmspensijas vecuma iedzīvotāju grupā. Tas ir kavēklis pensiju

reformas galamērķu īstenošanā - priekšlaicīgās pensionēšanās

pārtraukšanai un pensijas vecuma būtiskai paaugstināšanai.

Politikas virzieni

Pensiju reformas pirmais (likumdošanas) posms ir noslēdzies.

Tālākie uzdevumi ir:

- Valsts fondēto pensiju shēmas ieviešana un efektīva

pārvaldīšana un uzraudzība.

- Nepieciešama ar 1. līmeņa pensiju shēmas darbību

saistīto tiesisko normu pārskatīšana, tuvinot tās sākotnējiem

1. līmeņa shēmas darbības principiem, t.i., maksimāli

nodrošinot shēmas taisnīgumu un caurskatāmību.

- Pakāpeniski jānoslēdz arī pārejas periods uz likumā noteikto

pensijas vecumu, pārtraucot priekšlaicīgo pensionēšanos.

Nevilcinot 2. līmeņa pensiju shēmas uzsākšanu, Latvija

iegūst laiku pensiju uzkrājumu veidošanai un nākotnes pensionāru

paaudžu nodrošināšanai.

4.6.2. Veselības aizsardzība

Pašreizējā situācija un politika

Kopš 1993. gada valstī tika uzsākta veselības aprūpes

finansēšanas reforma, kuras mērķis bija pāreja no iestāžu tāmes

finansēšanas uz samaksu par padarīto darbu, sākuma periodā

decentralizējot finansējumu ar mērķa dotāciju un "iezīmētās

naudas" principu. Lai nodrošinātu reformas gaitu,

1993. gadā tika izveidota Centrālā Norēķinu kase ( vēlāk

Valsts slimokase). Pašvaldību teritorijās izveidoja 33

teritoriālās norēķinu kases (vēlāk Rajonu slimokases).

Viens no svarīgākajiem pasākumiem, kas sāka darboties

1997. gada sākumā, bija finansu līdzekļu centralizācija,

tātad nodefinēta obligātās veselības apdrošināšanas bāze no

iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas un valsts pamatbudžeta

dotācijas. Finansu centralizācijas galvenais uzdevums bija

nodrošināt stabilu un vienādu finansējumu uz vienu iedzīvotāju

visās pašvaldību teritorijās, nodrošinot noteiktu veselības

aprūpes bāzes līmeni visiem iedzīvotājiem.

Sākot ar 1997. gadu, tika izmainīta pakalpojumu minimumā

ietilpstošo ārstniecisko pakalpojumu samaksas kārtība. Ne mazāk

kā 80% no ārstnieciskā pakalpojuma vērtības pakalpojumu

sniedzējiem apmaksā teritoriālās slimokases, bet pārējo daļu

jāsedz pašam pakalpojuma saņēmējam, maksājot pakalpojuma

sniedzējam pacienta iemaksu un līdzdalības maksājumu. Visā valsts

teritorijā tika apstiprināts vienots cenrādis, kurš noteica

vienotu no pacienta ņemamo samaksu.

1997. gadā nogalē tika pieņemti divi jauni veselības

aprūpes reformai svarīgi Ministru kabineta noteikumi par

slimokasu izveidi un finansēšanas kārtību. Svarīgākie faktori,

kas noteica nepieciešamību veidot (reģionālās) slimokases, bija

finansu struktūras sadrumstalotība un nepieciešamība nodalīt

veselības obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļus no

brīvprātīgās veselības apdrošināšanas līdzekļiem. Līdz ar to

valstī tika veidotas jaunās (reģionālās) slimokases, kuru

izveides nosacījumi ir vienota teritorija, minimums 200000

iedzīvotāji un pašvaldību līdzdalība slimokases darbā.

1998. gada janvārī patstāvīgi jau sāka darboties 6 jaunās

slimokases un 2 norēķinu kases (teritorijās, kurās pašvaldības

nevienojās par slimokases izveidi ).

No 1998. gada sāka darboties jaunie veselības aprūpes

finansēšanas noteikumi, kuru nepieciešamību noteica sarežģītā

pacientu maksājumu sistēma un nenoteikts pakalpojuma apjoms -

"grozs". Būtiskās izmaiņas:

- Samazināts pacienta maksājumu skaits, atsakoties no

līdzdalības maksājuma.

- Veselības aprūpes pakalpojumu "grozs" ir noteikts,

izmantojot metodi, kas izslēdz tos pakalpojumus, kurus nesedz no

valsts obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļiem.

- Pacients var saņemt jebkurus pakalpojumu veidus jebkurā

apjomā par saviem vai trešās personas līdzekļiem, bet tiek

regulēta tikai pakalpojumu saņemšanas kārtība par veselības

obligātās apdrošināšanas līdzekļiem.

- Paredzētas iespējas pacientam saņemt neierobežota apjomā

augstās medicīniskās tehnoloģijas un servisa pakalpojumus

līdztekus veselības obligātās apdrošināšanas līdzekļiem,

piemaksājot radušos starpību.

Politikas virzieni

Turpinot veselības aprūpes reformu un iedzīvotāju veselības

aprūpes uzlabošanu, kā arī cenšoties panākt šim mērķim paredzēto

līdzekļu racionālu izmantošanu, sadarbībā ar Pasaules Banku ir

uzsākts ilgtermiņa attīstības projektu "Latvijas veselības

aprūpes sistēmas reforma". Projekta mērķis ir vērsts uz

iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanu, uzlabojot Latvijas veselības

aprūpes sistēmas efektivitāti, kvalitāti un veselības aprūpes

pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem. Saskaņā ar veselības

aprūpes reformas projektā plānotajām aktivitātēm tuvāko piecu

gadu laikā būs īstenoti šādi pasākumi:

- Izveidots primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju

tīkls visā Latvijā, kas nodrošinās nepieciešamo veselības aprūpes

pakalpojumu pieejamību un vienlīdzības principu visiem

iedzīvotājiem:

- izveidot pacientu vajadzībām un objektīvai nepieciešamībai

atbilstoša medikamentu par diferencētu samaksu un bezmaksas

medikamentu iegādes sistēmu;

- nodrošināta veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība un

vienlīdzības princips, līdz ar ko tiks mazināta sociālā spriedze

iedzīvotāju vidū.

- Optimizēta un nostiprināta sekundārās veselības aprūpes

pakalpojumu sniedzēju infrastruktūra saskaņā ar izstrādātiem

reģionu veselības aprūpes attīstības plāniem (masterplāniem).

Minēto plānu ietvaros tiks realizēti konkrēti sekundārās

veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju infrastruktūras

attīstības pilotprojekti.

- Ieviesta universāla, efektīva un vienota veselības aprūpes

finansēšanas sistēma, kas ļaus sabalansēti un racionāli izmantot

veselības aprūpei piešķirtos finansu resursus.

- Noteikti pakalpojumu "groza" veidošanas

principi.

- Izveidota veselības aprūpes reformas stratēģijai atbilstoša

valsts investīciju politika, kas ļaus piesaistīt papildus finansu

līdzekļus veselības aprūpes infrastruktūras attīstībai, sekmēt

medicīnisko tehnoloģiju attīstību, tādējādi nodrošinot atbilstošu

veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti.

- Izveidota atbilstoša iedzīvotāju veselības veicināšanas

sistēma, kas sekmēs iedzīvotāju un pacientu dzīves kvalitātes

uzlabošanos, izglītojot iedzīvotājus jautājumos, kas saistīti ar

veselības aprūpi, slimību prevenciju un riska faktoriem

(smēķēšana, alkoholisms, narkomānija), un tādējādi samazinot

iedzīvotāju saslimstību un mirstību no prioritārajām

saslimšanām.

- Sakārtota un pilnveidota normatīvā bāze atbilstoši

uzsāktajai integrācijai Eiropas Savienībā.

4.6.3. Transports un sakari

4.6.3.1. Transports

Pašreizējā situācija un politika

Transports ir viena no visnozīmīgākajām un dinamiskākajām

tautsaimniecības nozarēm valstī, ko lielā mērā nosaka labvēlīgie

apstākļi tranzītam. Transporta un sakaru nozarē strādājošie veido

8,5% (1999. gadā) no valsts kopējā strādājošo skaita, bet

transporta un sakaru daļa valsts iekšzemes kopproduktā tai pat

laikā bija 16,3% (1991. gadā attiecīgi 7,7% strādājošo un 7%

iekšzemes kopprodukta).

Transporta attīstības ekonomiskā politika un tās īstenošanai

nepieciešamie galvenie pasākumu kompleksi tiek veidoti,

balstoties uz "Transporta attīstības nacionālo programmu

(1996. g.-2010. g.)". Šī programma ir izstrādāta

atbilstoši ilgtspējīgās attīstības principiem un tā tiek regulāri

koriģēta ar nolūku aktualizēt un precizēt tajā paredzētos

pasākumus. Latvijai kā Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstij

jāīsteno arī ES transporta politika, lai veicinātu ātrāku

Latvijas iestāšanos ES. Svarīgi ir arī tas, ka transporta

attīstības jautājumu risināšanā Satiksmes ministrija aktīvi

sadarbojas ne vien ar starptautiskajām institūcijām un

organizācijām, bet arī ar Latvijas pašvaldībām, profesionālajām

asociācijām un sabiedriskajām organizācijām.

Lai gan Latvijā ir optimāls transporta infrastruktūras

(autoceļu, dzelzceļa, ostu, lidostu, maģistrālo cauruļvadu)

izvietojums, tomēr daudzviet tās zemā kvalitāte ietekmē

transporta pakalpojumu kvalitāti un efektivitāti.

1994. gadā tika nodibināts Valsts autoceļu fonds

(VAF), kas tiek finansēts no akcīzes nodokļa par naftas

produktiem atskaitījumiem un transportlīdzekļu nodevas.

Pieaugot automobīļu skaitam, ar katru gadu pieaug arī

satiksmes intensitāte, īpaši Rīgas reģionā. Daudz problēmu ir

satiksmes drošības jomā, kuru ietekmē ne tikai sliktais ceļu

stāvoklis, bet arī nepietiekamas kvalitātes satiksmes

organizācijas tehniskie līdzekļi. Patlaban tiek īstenota

2000. gada 25. janvārī Ministru kabinetā akceptētā

"Ceļu satiksmes drošības nacionālā programma (2000.-

2006. g.)".

Iekļaujoties Eiropas transporta sistēmas ceļu tīklā, arvien

aktuālāks kļūst jautājums par Latvijas galveno autoceļu parametru

atbilstību ES standartiem un normatīviem. Tālāko nozares

attīstību galvenokārt kavē nepietiekamais autoceļu uzturēšanas un

attīstības finansējums, kas lielā mērā atkarīgs no finansu

mehānisma nestabilitātes.

Autotransports pilnībā nodrošina kravu pārvadājumus

iekšzemē. Latvijas autopārvadātāji sekmīgi darbojas arī

starptautiskajos pārvadājumos.

Ir iespējas kāpināt pārvadājumu apjomus. Prasības pieejai

autopārvadājumu tirgum pakāpeniski tiek harmonizētas, saskaņā ar

ES direktīvu prasībām, ar mērķi sasniegt atbilstību līdz

2003. gadam. Nākošais mērķis - 2 līdz 5 gadu laikā likvidēt

starpību pieejai tirgum starp iekšzemes un starptautiskajiem

pārvadājumiem.

Galvenās tehniskās, ekoloģiskās un drošības prasības

autotransportam Latvijā jau tagad atbilst starptautiskajām

normām. Latvija pievienojusies arī galvenajām starptautiskajām

konvencijām autopārvadājumu jomā.

Dzelzceļa transportā tiek īstenota Ministru kabinetā

akceptētā dzelzceļa restrukturizācijas programma, kas paredz, ka

dzelzceļa operators- valsts akciju sabiedrība "Latvijas

dzelzceļš" tiks pārveidota par koncernu. Šī koncerna mātes

sabiedrība turpinās pildīt valsts publiskās lietošanas dzelzceļa

infrastruktūras pārvaldītāja funkcijas. Savukārt meitas

sabiedrības juridiski patstāvīgu personu statusā darbosies katra

savā tirgus sektorā. Tādējādi tiks radīta iespēja dzelzceļa

nozares uzņēmumu privatizācijai un reālai konkurencei nozarē.

2000. gada 21. decembrī Saeimā tika pieņemts Dzelzceļa

pārvadājumu likums, kas juridiski formulē attiecības starp

dzelzceļa pārvadātājiem un klientiem. Šis likums kopā ar

1998. gadā pieņemto Dzelzceļa likumu veido likumdošanas bāzi

dzelzceļa nozarē. Pamazām sāk uzlaboties dzelzceļa tehniskais

stāvoklis, tomēr tas nav apmierinošs.

Dzelzceļa transporta attīstības stratēģiskie virzieni:

- Radīt stabilu, tirgus ekonomikas apstākļos konkurētspējīgu

valsts dzelzceļa transporta sistēmu;

- Izveidot modernu, drošu un ES prasībām atbilstošu dzelzceļa

infrastruktūru, nodrošinot valsts un piesaistīto līdzekļu

efektīvu izlietošanu;

- Nodrošināt sociāli nepieciešamos iekšzemes dzelzceļa

pasažieru pārvadājumus.

Lai Latvijas autoceļu un dzelzceļa tīkli varētu integrēties

Trans- Eiropas transporta tīklā, nepieciešams tos sakārtot

atbilstoši ES standartiem. Šeit ir svarīgas investīcijas TINA

(Transport Infrastructure Needs Assessments) procesā identificētā

Trans- Eiropas transporta tīkla nākotnes elementos- Latvijas

autoceļu un dzelzceļu tīklā. Latviju šķērso I Eiropas transporta

koridors (Via Baltica un Via Hanseatica). Ļoti svarīga ir

Ventspils, Rīgas un Liepājas jūras ostu sasaiste ar I, II un IX

Eiropas transporta koridoru.

Latvijā sekmīgi darbojas trīs lielās jūras ostas -

Ventspils, Rīga, Liepāja, kā arī septiņas mazās ostas. Katrai

ostai ir sava specializācija. Lielās ostas galvenokārt apkalpo

tranzīta kravu plūsmu austrumu- rietumu virzienā. Mazās ostas

veic kokmateriālu eksportu, zvejas kuģu un jahtu apkalpošanu un

tām ir svarīga nozīme piekrastes reģionu attīstībā.

Latvijas ostās tiek pārkrauti apmēram 50 milj. t

kravu gadā (2000. g. - 52 milj. t), kas ir

viens no augstākajiem rādītājiem, salīdzinot ar citām Baltijas

jūras reģiona valstīm.

Fakts, ka Ventspils un Rīgas ostas ir brīvostas, bet Liepājas

osta ir Liepājas speciālās ekonomiskās zonas daļa, dod iespēju

ostu teritorijā attīstīt jaunu dažāda veida ražošanas un

pakalpojumu sfēru (būvēt rūpnīcas, veidot kravu sadales un

loģistikas centrus) pievienotās vērtības radīšanai, kas stimulē

un rada labvēlīgus apstākļus investīciju piesaistei ostu

teritorijās, palielina ostu konkurētspēju Baltijas jūras reģionā,

rada apstākļus jaunu darbavietu radīšanai un jaunu nozaru

integrācijai ostu saimniecībā.

Latvijas ostas saskaras ar aizvien pieaugošu citu ostu

konkurenci. Ostās nepieciešamas investīcijas infrastruktūras

attīstībai, kā arī jau esošās uzlabošanai.

Latvijas ostās līdz šim nav pilnībā izmantotas pasažieru

apkalpošanas iespējas.

Mazajās ostās arī jāveic ostu infrastruktūras rekonstrukcija

un ostu padziļināšana, kas veicinātu kravu apstrādi ostās un

jahtu tūrisma attīstību. Tādējādi aktivizētos saimnieciskā

darbība ostās un veidotos jaunas darbavietas, kas ir svarīgi

piekrastes reģionu attīstībai.

Pašlaik notiek valsts akciju sabiedrības "Latvijas

kuģniecība" privatizācijas process. Valstī tiks ieviesta

jauna kuģošanas politika, veidojot atbilstošu likumdošanas un

nodokļu vidi.

Gaisa transporta nozares struktūras galvenie elementi,

kas nodrošina gaisa pārvadājumu veikšanu, ir valsts akciju

sabiedrība starptautiskā lidosta "Rīga", valsts akciju

sabiedrība gaisa satiksmes vadības uzņēmums "Latvijas gaisa

satiksme" (LGS) un gaisa pārvadātāji (aviokompānijas).

Latvijā darbojas arī otra starptautiskā lidosta

"Liepāja" un pašlaik tiek veikti priekšdarbi Ventspils

lidlauka darbības atjaunošanai.

Gaisa transporta attīstība pašlaik un tuvākajos gados, ņemot

vērā pieprasījumu, balstīsies galvenokārt uz starptautiskajiem

gaisa pārvadājumiem. Tā būs tieši saistīta ar mūsu likumdošanas

bāzes atbilstību ES tiesību aktiem un ar infrastruktūras objektu

LGS, lidostas "Rīga", kā arī aviokompāniju spēju

konkurēt starptautisko gaisa pārvadājumu tirgū.

Pašlaik gaisa pārvadātāju attīstību kavē mazais tirgus apjoms

(Latvijas iedzīvotāju nelielais skaits), kā arī zemais

pieprasījums, kas izriet no iedzīvotāju pirktspējas. Pārvadātāju

attīstība un veikto pārvadājumu apjoma pieaugums būs saistīts ar

Latvijas aviokompāniju spēju paplašināt savu tirgus daļu. Tas var

notikt pēc Latvijas iestāšanās ES vai Eiropas vienotās

aviācijas telpas līguma noslēgšanas, kas dos iespēju Latvijas

kompānijām brīvi piekļūt ES gaisa pārvadājumu tirgum.

Gaisa transporta sektorpolitikā, ko 1999. gada

25. maijā akceptēja Ministru kabinets, paredzēts turpināt

iesākto darbu virzībai uz ES. Tajā ir noteikti uzdevumi nozares

vadības, infrastruktūras, pārvadātāju, vispārējās aviācijas

attīstības jomā, divpusējo starpvaldību nolīgumu sistēmas

pilnveidošanā, integrācijā Eiropas gaisa transporta sistēmā,

aviācijas drošības, vides aizsardzības un profesionālās

izglītības jomā.

Ņemot vērā Eiropas valstu pieredzi, Latvijā aviācijas nozarē

valsts pārvaldes funkcijas ir nodalītas no uzraudzības funkcijām.

Veiksmīgi rit darbs tiesību aktu saskaņošanas jomā. Par

panākumiem šajā jomā liecina jau 1998. gada beigās

parakstītais divpusējais protokols ar Eiropas Komisiju par tālāko

darbību, kas jāveic, lai ar Latvijas Republiku tiktu noslēgts

līgums par pievienošanos vienotajai Eiropas vienotajai aviācijas

telpai, pirms Latvijas uzņemšanas ES. Saskaņā ar šo protokolu par

horizontālo ES tiesību aktu adaptāciju Latvijas Republika ir

apņēmusies arī pārejas periodā aviācijas jomā piemērot Eiropas

Padomes un Eiropas Komisijas noteikumus saskaņā ar Eiropas

vienotās aviācijas telpas līguma projekta attiecīgo pielikumu. Tā

ietvaros, apzinoties, cik būtiska nozarei ir ES direktīvas

94/56 par aviācijas nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas

pamatprincipu noteikšanu ieviešana, Satiksmes ministrija

2000. gadā izveidoja neatkarīgu Aviācijas nelaimes

gadījumu un incidentu izmeklēšanas nodaļu.

Naftas un naftas produktu transportēšanas apjomi pa

maģistrālajiem cauruļvadiem pēdējo gadu laikā ir nedaudz

pieauguši. Tā kā pēc Ventspils ostas padziļināšanas un

rekonstrukcijas naftas un naftas produktu pārkraušanas jaudas

Ventspils ostā palielinājušās līdz 50 milj. t gadā,

tad, lai palielinātu visa tranzīta koridora caurlaides spēju,

paredzēta jauna naftas vada ar jaudu 18 milj. t gadā

būve (projekts "Rietumu cauruļvadu sistēma"). Bez tam,

tiek veikts arī esošo maģistrālo cauruļvadu remonts un naftas un

naftas produktu pārsūknēšanas staciju rekonstrukcija un

modernizācija.

Latvijā īpaša uzmanība tiek veltīta tranzīta

pārvadājumu attīstībai. Lielākie kravu pārvadājumu apjomi

caur Latviju notiek austrumu- rietumu virzienā, t.i., no NVS

valstīm pa dzelzceļu, maģistrālajiem cauruļvadiem, autoceļiem uz

Latvijas jūras ostām un tālāk pa jūru uz Rietumeiropas valstīm.

90% no tranzītkravu apjoma tiek transportēti caur ostām.

Lai attīstītu tranzīta pārvadājumus, tiek īstenoti šādi

galvenie pasākumu kompleksi:

- integrācija Trans- Eiropas transporta tīklā, TINA autoceļu

un dzelzceļa tīkla attīstība;

- autotransporta un dzelzceļa transporta koridoru

attīstība;

- naftas un naftas produktu maģistrālo cauruļvadu jaudas

palielināšana;

- kombinētā transporta attīstība;

- jūras ostu attīstība un rūpnīcu būvniecība, kravu sadales un

loģistikas centru veidošana ostu teritorijās, kas paredzēti

pievienotās vērtības radīšanai.

Ļoti svarīga ir politisko, ekonomisko un juridisko aktivitāšu

efektivitātes palielināšana, lai veicinātu tranzīta un transporta

koridoru attīstību un integrēšanos Eiropas transporta

sistēmā.

Viens no galvenajiem uzdevumiem ir nodrošināt augstu ceļu,

dzelzceļa, jūras un gaisa satiksmes drošības līmeni.

Jāveic videi draudzīgas transporta sistēmas veidošana,

atbilstoši attīstot transporta infrastruktūru, samazinot kaitīgo

vielu un trokšņu emisiju, kā arī pilnveidojot un regulējot

pārvadāšanas procesu, īpaši, bīstamo kravu pārvadāšanas

laikā.

Lai īstenotu transporta attīstības plānus, ir izveidots un

tiek pilnveidots attiecīgs finansēšanas mehānisms, kurā

tiek kombinēti dažādi finansu avoti. Tie ir valsts budžets un

speciālie budžeti (valsts autoceļu fonds, ostu attīstības fonds,

lidostas izlidošanas nodeva). Ļoti nozīmīgs finansu avots ir arī

kredīti, kurus izsniedz starptautiskās finansu institūcijas -

Pasaules banka, Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības

banka, Eiropas Investīciju banka un komercbankas.

Transporta sfēras finansēšanai tiek piesaistīti arī ES un

divpusējo palīdzību programmu līdzekļi, kā arī pašu uzņēmumu un

privātais kapitāls. Latvijai kā ES kandidātvalstij papildus PHARE

programmas atbalstam, sākot ar 2000. gadu, ir iespēja saņemt

palīdzību arī no pirmspievienošanās strukturālā fonda ISPA.

Nepieciešams pilnveidot sabiedriskā transporta sistēmu,

ieviešot vienotu valsts un pašvaldību pasūtījumu dažādiem

iekšzemes pasažieru pārvadājumu veidiem, izveidojot vienotu

dotāciju mehānismu un pilnveidojot pasažieru pārvadājumu

pārvaldi.

Transporta infrastruktūrai, transporta līdzekļiem un

pārvadāšanas procesam ir jāatbilst attīstītajās pasaules valstīs

pieņemtajiem kvalitātes un komforta standartiem, citādi Latvijai

būs grūtības iekļauties Eiropas un pasaules transporta sistēmā.

Eiropā, it sevišķi Baltijas reģionā, ir saasinājusies konkurence

transporta, īpaši tranzītpārvadājumu tirgū.

Latvijas Republika pilnībā atzīst ES mērķus un darbības

principus transporta jomā un pilnībā ir gatava ieviest acquis

communitaire transporta jomā, izņemot autopārvadājumu jomu,

kur atsevišķu ES prasību ieviešanai ir nepieciešami pārejas

periods vai arī - atsevišķu prasību izpilde uzskatāma par

problēmjautājumu, kura risināšanā ir svarīga ES pozīcija.

Attiecībā uz iekšējo ūdeņu transportu, Latvija apņemas neveikt

nekādus pasākumus, kas jebkādā veidā tās teritorijā varētu

diskriminēt citu ES dalībvalstu piešķirtās atbilstošās tiesības

tās pilsoņiem un juridiskajām personām.

Svarīgākās jomas integrācijas ES procesa ietvaros ir Latvijas

ostu infrastruktūras attīstība un konkurētspējas paaugstināšana,

austrumu-rietumu virziena dzelzceļa un autoceļu koridora

modernizācija, naftas produktu cauruļvadu sistēmas attīstība,

lauku ceļu saglabāšana un attīstība, harmoniskas transporta

sistēmas attīstības veicināšana kravu un pasažieru pārvadāšanai

iekšzemes un starptautiskajā satiksmē.

Politikas virzieni

Latvijas transporta attīstības politikas ilgtermiņa mērķis ir

izveidot efektīvu, drošu, konkurētspējīgu, ilgtspējīgu, videi

draudzīgu, sabalansētu un multimodālu transporta sistēmu, kas

integrēta Eiropas transporta sistēmā, nodrošinātu cilvēku

ekonomiskās un sociālās vajadzības pēc kvantitatīviem un

kvalitatīviem pārvadājumiem iekšzemes un starptautiskajā

satiksmē, palielinātu izvēles iespējas un elastību pasažieru un

kravu pārvadājumos, veicinātu reģionālo attīstību un dotu

iespējas Latvijas biznesam konkurēt Eiropas un visas pasaules

tirgū.

Transporta attīstības ilgtermiņa mērķa sasniegšanas galvenie

stratēģiskie virzieni:

- Uzturēt un attīstīt transporta infrastruktūru.

- Veicināt pakalpojumu ar augstu pievienoto vērtību un

rūpnieciskās ražošanas (rūpnīcu, kombinētā transporta terminālu,

kravu sadales un loģistikas centru) attīstību ostās un citos

transporta mezglos.

- Uzlabot un uzturēt augstu satiksmes drošības līmeni.

- Nodrošināt videi draudzīgas transporta sistēmas veidošanu un

paaugstināt bīstamo kravu pārvadāšanas drošību.

- Izveidot valstī efektīvu sabiedriskā transporta sistēmu.

- Atbalstīt un veicināt ilgtspējīgu, harmonisku un kompleksu

transporta sistēmas attīstību kravu un pasažieru pārvadāšanai

iekšzemes un starptautiskajā satiksmē.

- Nodrošināt Latvijas transporta sistēmas integrāciju un

konkurētspējīgu darbību Eiropas transporta sistēmā.

4.6.3.2. Sakari

Pašreizējā situācija un politika

Telekomunikāciju sektorā aktīvi darbojas publiskā

fiksētā telekomunikāciju tīkla operators SIA

"Lattelekom" un divi publiskā mobilā

radiotelekomunikāciju tīkla operatori - LMT un Baltcom GSM. Tiek

plānota arī trešā mobilā operatora darbība.

Telekomunikāciju sektors pēdējā gada laikā ir strauji

attīstījies gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi. 2001. gada

janvāra pirmajā pusē fiksētā tīkla pamatlīniju skaits ir

sasniedzis 734693 un gaidītāju rinda ir samazinājusies līdz

19000, kas ir divreiz mazāk, nekā pirms gada. Tika ieviesti jauni

telekomunikāciju pakalpojumi, piemēram, DSL (datu pārraide pa

telefonlīnijām).

2000. gadā konkurences rezultātā, kas norisinās starp

abiem mobilajiem operatoriem, ir strauji palielinājies mobilo

sakaru lietotāju skaits un mobilo sakaru pārklājums. Pašreiz LMT

ir 271000 lietotāju un Baltcom GSM aptuveni 131000 lietotāju GSM

sistēmā.

Telekomunikāciju sektors tiks pakāpeniski atvērts un valsts

loma nākotnē aprobežosies ar sektorpolitikas noteikšanu un tirgus

regulēšanu tādā mērā, lai nodrošinātu klientu aizsardzību un

konkurējoša tirgus attīstību.

Telekomunikāciju tirgus attīstība saskaņā ar ES dalībvalstu

pieredzi paredz sektora liberalizēšanu un tarifu izlīdzināšanu,

kas nodrošinās brīvu konkurenci telekomunikāciju tirgū un līdz ar

to arī tarifu samazināšanos patērētājiem. Ir izstrādāts

Telekomunikāciju likumprojekts, kas pilnībā ievieš ES galveno

direktīvu prasības, tādējādi radot juridiski atbilstošu tiesisko

regulējumu telekomunikāciju jomā.

Pašlaik BO VAS "Latvijas pasts" ir vienīgā

uzņēmējsabiedrība valstī, kas sniedz pilnu pasta

pakalpojumu kompleksu caur visplašāko pasta nodaļu tīklu visā

valstī par nediferencētām cenām.

Latvijas pastam konkurējošās firmas - DHL, UPS, TNT, akciju

sabiedrības "Diena" preses izplatīšanas centrs, SIA

"SM-pasts" u.c. sniedz tikai atsevišķus ekonomiski

izdevīgākos pakalpojumu veidus, turklāt šie pakalpojumi tiek

sniegti tikai Rīgā, atsevišķos gadījumos arī lielākajās pilsētās,

kur izmaksas salīdzinājumā ar vidējām izmaksām valstī ir

ievērojami zemākas. No 2003. gada 1. janvāra tiks

likvidēti ierobežojumi uzņēmējdarbības un pasta pamatpakalpojumu

konkurēšanai pasta pakalpojumu tirgū Latvijā, saglabājot BO VAS

"Latvijas pasts" monopoltiesības uz Latvijas Republikas

pastmarku un citu pasta apmaksas zīmju izgatavošanu un laišanu

apgrozībā un to izņemšanu no apgrozības, kā arī uz iekšzemes

vēstuļu korespondences sūtījumu savākšanu, šķirošanu,

transportēšanu un piegādi.

Politikas virzieni

Sakaru sektora turpmākās politikas galvenie mērķi ir tirgus

liberalizācija, tarifu sabalansēšana un integrācija ES.

Lai liberalizētu telekomunikāciju tirgu, tiks veikti

šādi pasākumi.

- Tiks atcelti aizliegumi ienākšanai tirgū un konkurencei

telekomunikāciju sektorā, izņemot tos noteikumus, ko nosaka

vispārējie normatīvie akti par konkurenci, licencēšanu, kā arī

ierobežojumi, piemēram, radio frekvenču spektra nepietiekamība un

numerācijas telpas ierobežotība.

- Tiks izveidots fonds to Universālo pakalpojumu

nodrošināšanai, kas nepieciešams, lai telekomunikāciju

pamatpakalpojumu minimumu varētu sniegt praktiski visiem valsts

iedzīvotājiem, un kuru nodrošināšana nav komerciāli izdevīga

operatoriem.

- Tiks izveidots sektora regulēšanas režīms, kas konsekventi

un aktīvi atbalstīs licencētos pakalpojumu sniedzējus un

operatorus, konkurenci un investīciju ieplūšanu sektorā, kā arī

nodrošinās vienlīdzīgu attieksmi pret konkurējošiem operatoriem

un pakalpojumu sniedzējiem.

Lai īstenotu valsts un sektora attīstības politiku, tiks

apsvērta "Lattelekom" un citu telekomunikāciju uzņēmumu

valsts kapitāla daļu privatizācija, respektējot pašreizējās

īpašumtiesības un izdarītos ieguldījumus.

Lai liberalizētu pasta sakaru tirgu, valsts veiks šādus

pasākumus:

- Izveidos sektora regulēšanas režīmu, kas konsekventi un

aktīvi atbalstīs licencētos pasta pakalpojumu sniedzējus un

operatorus, konkurenci un investīciju ieplūšanu sektorā, kā arī

nodrošinās vienlīdzīgu attieksmi pret konkurējošiem operatoriem

un pasta pakalpojumu sniedzējiem.

- Izveidos Vispārējo pasta pakalpojumu kompensācijas fondu to

vispārējo pasta pakalpojumu nodrošināšanai, kas nepieciešami, lai

pasta pamatpakalpojumu minimumu varētu sniegt visiem valsts

iedzīvotājiem, un kuru nodrošināšana nav komerciāli izdevīga

atsevišķiem operatoriem.

4.6.3.3. Informātika

Pašreizējā situācija un politika

Koordinētas valsts informātikas politikas realizācija Latvijā

ir uzsākta kopš 1997. gada, galvenokārt pievēršot uzmanību

valsts funkciju realizācijai Latvijas iedzīvotāju

informacionālajā apgādē. Valsts nozīmes informācijas apgāde

ietver informācijas pakalpojumus, kas nepieciešami valsts un tās

atsevišķu reģionu pārvaldei, tautsaimniecības, finansu,

izglītības un sociālās dzīves attīstībai, vispārējā Latvijas tēla

veidošanai.

1999. gadā tika apstiprināta nacionālā programma

"Informātika", kas ir kompleksa mērķprogramma

1999.-2005. gadam. Kopējais šobrīd apzinātais programmas

"Informātika" projektu skaits 1999.-2005. gadiem

ir vairāk nekā 120, un visas programmas izpildei nepieciešamais

finansējums ir aptuveni 250 milj. LVL.

Investīciju programmā galvenokārt tiek atbalstīti stratēģiskas

nozīmes projekti, kuru ieviešana ļaus risināt nozīmīgas valsts

ekonomiskās, finansiālās un sociālās problēmas.

2000. gadā tika apstiprināta sociāli ekonomiskās

programmas eLatvija konceptuālās pamatnostādnes. eLatvija ir

programma, kuras mērķis ir, intensificējot prioritāro uzdevumu

izpildi nacionālās informācijas infrastruktūras izveidei,

palielināt Latvijas tautsaimniecības efektivitāti un

konkurētspēju pasaules tirgū, paātrināt visas sabiedrības un

ikviena indivīda labklājības līmeņa augšanu un tādejādi sekmēt

Latvijas ilgtspējīgu attīstību.

2000. gada beigās Internets bija pieejams 24 Latvijas

rajonu centros, Interneta tīklam bija pieslēgti 19,6 tūkstoši

informācijas serveru, un patlaban Interneta lietotāju skaits ir

aptuveni 150 tūkstoši. Vairāk nekā 30 Latvijas pilsētās ir

izveidoti nevalstisko organizāciju atbalsta centri, kuros ir

Interneta pieslēgums un kur to var izmantot bez maksas. Aptuveni

viena trešdaļa Latvijas uzņēmumu lieto Internetu, bet lielo

uzņēmumu grupā lietotāju skaits pārsniedz 75%. Vairums Latvijas

komercbanku ir ieviesušas Interneta bankas pakalpojumus. Pavisam

2001. gada sākumā bija reģistrēti aptuveni 5000 vārdu ar

domēnu . lv . Latvijā ir ap 40 Interneta pakalpojumu

sniedzēju, un 2000. gadā Latvijā tika nodibināta IPS

(interneta pakalpojumu sniedzēji) asociācija.

Attiecībā uz informātiku, Latvija ir apņēmusies nodrošināt

tālāku Latvijas integrāciju informatīvajā sabiedrībā, veicināt un

uzlabot vispārēju Interneta pieejamību, kā arī paplašināt

informācijas pakalpojumu un pielietojumu jomu. 2000. gadā

tika pieņemts Personu datu aizsardzības likums. Atbilstoši minētā

likuma prasībām 2001. gada 1. janvārī darbu uzsāka Datu

Valsts inspekcija, kas ir tiesīga pieņemt lēmumus un

rekomendācijas, izskatīt sūdzības par personu datu

aizsardzību.

Politikas virzieni

Pašreizējā valsts politika informātikas nozarē ir vērsta uz

to, lai līdz 2002. gadam tiktu veikti Acquis

communautaire ieviešanas pasākumi, kā arī lai 2004. gadā

Latvijā būtu ieviesta vispārējā Interneta pieejamība un veicināta

gan Interneta izmantošana, gan arī vispārējā informācijas pratība

un pieejamība.

Galvenie politikas realizēšanas mērķi ir:

- nodrošināt, lai informātika, informācijas un komunikāciju

tehnoloģijas, pakalpojumu un pielietojumu attīstības līmenis

valstī kļūst par visu sabiedrības attīstības un ekonomisko

procesu pamatu;

- nodrošināt kvalitatīvu un ātru informācijas apriti, veicot

visu valsts bibliotēku, skolu, pašvaldību pieslēgšanu Internetam,

publiski pieejamo Interneta terminālu instalāciju un pilnībā

liberalizējot informācijas un telekomunikāciju tirgu saskaņā ar

ES principiem;

- nodrošināt vispārēju informācijas pratību un pieejamību,

iesaistot skolas un bibliotēkas, katru uzņēmumu un iedzīvotāju

zināšanu pārvaldības procesā, veicot visu Latvijas mācību iestāžu

informatizāciju un pilnveidojot augstskolu studiju

programmas;

- nodrošināt lokālās un globālās visa veida informācijas

satura pieejamību ikvienam valsts iedzīvotājam, novēršot valodas

problēmas, radot informācijas sistēmas un pakalpojumus latviešu

valodā;

- pieņemt normatīvos dokumentus un veikt citus nepieciešamos

pasākumus vispārējai elektronisko dokumentu ieviešanai apritē,

paātrinot integrētās valsts nozīmes informācijas sistēmas

veidošanu un elektronisko dokumentu apmaiņu starp valsts

pārvaldes iestādēm;

- veikt reģionu datorizāciju un informatizāciju, paaugstinot

to konkurētspēju un izaugsmes iespējas;

- paaugstināt vispārējo informācijas zināšanu līmeni valstī,

pilnveidojot mācību metodiku un iespējas;

- izveidot elektroniskās komercijas un elektroniskās

pārvaldības pastāvēšanai un darbībai nepieciešamo vidi.

Pašreizējā situācija un politika

Latvijas reģionālās attīstības politikas koncepcija tika

akceptēta Ministru kabinetā 1996. gadā. Šī dokumenta mērķis

bija noteikt Latvijas reģionālās attīstības politikas

pamatnostādnes, tās veidošanas un realizācijas pamatus, radīt

priekšnoteikumus uzņēmēju, nevalstisko organizāciju, pašvaldību

un valsts saskaņotai darbībai reģionālās attīstības jomā, kā arī

noteikt rīcības pamatvirzienus, galvenās metodes un līdzekļus

reģionu attīstībai, tādējādi veicinot ilgtspējīgu un līdzsvarotu

Latvijas reģionu attīstību.

Reģionālās attīstības jautājumi šobrīd ir vairāku ministriju

kompetencē. Par reģionālās attīstības politikas izstrādi un

īstenošanu dažādos aspektos ir atbildīgi: Vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministrija, Ekonomikas ministrija, tās

pakļautībā esošais Reģionālais fonds, kuru pārvalda BO VSIA

"Reģionu attīstība". Īpašu uzdevumu ministra sadarbībai

ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāts koordinē

pirsmsstrukturālo fondu ISPA, Phare, SAPARD programmēšanas

un ieviešanas uzraudzības procesu, ir atbildīgs par Nacionālā

attīstības plāna izstrādi, Pārrobežu sadarbības programmas

ieviešanu un Phare Nacionālās programmas Ekonomiskās un

sociālās kohēzijas komponentes sagatavošanu un ieviešanu. Īpašu

uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāts ir atbildīgs

par administratīvi teritoriālās reformas realizāciju un valsts

pārvaldes administrācijas darba modernizāciju. Nozaru ministrijas

realizē reģionālās attīstības politiku nozaru griezumā,

izstrādājot likumprojektus un nozaru attīstības plānus.

Reģionālās attīstības politikas koordinācijai valsts līmenī ir

izveidota Reģionālās attīstības padome.

Ministru kabinets 2000. gada 5. decembrī pieņēma

lēmumu izveidot valstī vienu institūciju nacionālajā līmenī, kas

strādātu ar reģionālās attīstības jautājumiem. Jauno institūciju

paredzēts izveidot uz Īpašo uzdevumu ministra sadarbībai ar

starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāta bāzes.

MK 2000. gada 4. aprīļa lēmums noteica, ka līdz

2001. gada 1. janvārim Latvijā ir izveidojami pieci

plānošanas reģioni: Kurzemes, Latgales, Rīgas, Vidzemes un

Zemgales. Attīstības plānošanas un investīciju vadības

nodrošināšanai šo piecu plānošanas reģionu padomes izveido

izpildinstitūcijas - reģiona attīstības aģentūras. Faktiski,

izmantojot likumdošanā dotās iespējas, šādi pieci lielie

plānošanas reģioni jau bija izveidojušies, taču to robežas un

nosaukumi pilnībā neatbilst vienotam modelim un vienotiem

kritērijiem. Saskaņā ar MK 2000. gada 4. aprīļa

protokollēmumu, līdz 2005. gadam pakāpeniski notiek

reģionālo pašvaldību izveide.

Saskaņā ar MK lēmumu visa Latvijas teritorija atbilst NUTS II

līmenim. NUTS III līmenī Latvijā ir izdalīti 5 reģioni

atbilstoši vēlēšanu apgabalu teritorijām, izņemot Rīgas rajonu un

Jūrmalas pilsētu, kas apvienoti kopā ar Rīgas pilsētu Rīgas

reģionā. Patreiz reģionālajai statistikai nepieciešamā

informācija tiek apkopota pa rajoniem un republikas pilsētām, pēc

tam to izmantojot apkopošanai pa NUTS II un NUTS III līmeņa

reģioniem. Izmantojot NUTS statistiku, jau tagad iespējams

salīdzināt esošās sociālekonomiskās atšķirības starp reģioniem

valstī, kā arī atšķirības starp Latvijas un ES kandidātvalstu un

dalībvalstu reģioniem.

Koordinēta teritorijas attīstības plānošana ir būtisks

priekšnosacījums valsts un katra tās reģiona attīstībai.

Teritorijas attīstības plānošana tiek veikta trīs līmeņos -

nacionālajā, reģionālajā un vietējā. Īpašo uzdevumu ministra

sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāta

vadībā tiek izstrādāts Nacionālais attīstības plāns - vidēja

termiņa stratēģiskās plānošanas dokuments, kas noteiks valsts un

reģionālās attīstības mērķus un prioritātes, kā arī atbalsta

pasākumus noteikto mērķu īstenošanai. 2001. gada sākumā Ministru

kabinetā tika akceptēts Nacionālā attīstības plāna Stratēģiskais

memorands, kas kalpos par pamatu turpmākajam darbam .

Lai veicinātu visā valstī integrētas attīstības politikas

izstrādi un īstenošanu, 2000. gadā tika izstrādāta Latvijas

pilsētvides attīstības koncepcija un sadarbībā ar Latgales

reģiona attīstības aģentūru tika izstrādāta Latgales reģiona

attīstības padomē apstiprināta Latgales reģiona pilsētu

attīstības stratēģija, kurā ir noteiktas Latgales reģiona pilsētu

attīstības prioritātes, un stratēģija to īstenošanai. Attīstības

stratēģija ir izstrādāta Rīgas un Zemgales plānošanas reģioniem.

Darbs pie attīstības stratēģijas ir uzsākts Vidzemes plānošanas

reģionā.

Tiek izstrādāts arī Latvijas nacionālais plānojums.

Latvija piedalās telpiskā plānošanā arī starptautiskā līmenī,

piedaloties Eiropas Padomes dokumenta "Vadlīnijas Eiropas

kontinenta ilgtspējīgai telpiskai attīstībai" sagatavošanā

un ES dokumenta "Eiropas Telpiskās attīstības

perspektīva" apspriešanā. Kopš 1992. gada Latvija

aktīvi piedalās Baltijas jūras reģiona telpiskās plānošanas

darbā. Šīs sadarbības rezultātā Latvija no 1999. gada

veiksmīgi piedalās nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī 13

transnacionālajos telpiskās plānošanas projektos Eiropas

Savienības INTERREG IIC iniciatīvas ietvaros.

Ņemot vērā teritorijas attīstības plānošanas nozīmi valsts,

katra tās reģiona un katras pašvaldības attīstībā, kā arī, lai

veicinātu šo procesu, kopš 1996. gada katru gadu tiek

paredzēta valsts mērķdotācija pašvaldību teritorijas attīstības

plānošanai. Līdz 2000. gada beigām šo finansējumu ir

saņēmušas vairāk nekā puse Latvijas pašvaldību (kopumā 412,

t.sk., visi 26 rajoni un 7 republikas pilsētas). Kopējā piešķirtā

finansējuma apjoms ir 3,5 miljoni latu.

1996. gadā tika uzsākta valsts atbalsta sistēmas

izveidošana vājāk attīstītajām teritorijām reģioniem.

1997. gadā Saeima pieņēma likumu "Par īpaši

atbalstāmajiem reģioniem" 1997. un 1998. gadā tika

apstiprināta ar likumu saistīto normatīvo aktu pakete. Lai

identificētu vājāk attīstītās teritorijas, Latvijas pašvaldības

tika salīdzinātas, izmantojot sociāli ekonomiskos rādītājus

reģionālo (rajonu) pašvaldību, pilsētu un pagastu grupās.

Ekonomiski vājākajām teritorijām un tām, kuru saimniecisko

darbību ierobežoja likumos un citos tiesību aktos ietvertie

noteikumi, tika piedāvāts iegūt īpaši atbalstāmā reģiona statusu,

ar nosacījumu, ja tiks izstrādāta teritorijas attīstības

programmas. Tām pašvaldībām, kuras izstrādāja un noteiktā laika

periodā iesniedza teritorijas attīstības programmas, saskaņā ar

Ministru kabineta lēmumu tika piešķirts īpaši atbalstāmā reģiona

statuss. 143 teritorijas, tai skaitā 5 Latgales rajoni, ir

identificētas kā potenciālās īpaši atbalstāmā reģiona statusa

ieguvējas. Kopumā uz šo statusu pretendē vairāk kā 250 vietējās

pašvaldības.

Viens no būtiskākajiem instrumentiem vājāk attīstīto

teritoriju attīstībai ir Reģionālais fonds. Reģionālā fonda

uzdevums ir veicināt uzņēmējdarbību teritorijās, kuras saskaņā ar

MK lēmumu atbilst īpaši atbalstāmā reģiona statusam, finansējot

uzņēmēju un pašvaldību projektus, kas rada papildus darba vietas,

veic tehnisku ražošanas pārkārtošanu, veido alternatīvās ražotnes

un arī pakalpojumu uzņēmumus lauku teritorijās.

Pašlaik no Reģionālā fonda finansējumu var saņemt šādu

atbalsta formu veidā:

- uzņēmēji - ieguldījumu statūtkapitālā,

- uzņēmēji un pašvaldības - daļēju samaksāto kredītprocentu

kompensāciju par veiksmīgi izlietotiem kredītiem, pašvaldības -

uzņēmējdarbības vidi veidojošas infrastruktūras projektu

kopfinansējumu (ne vairāk kā 50% no projekta izmaksām).

· Uzņēmējiem un pašvaldībām tiek organizēta informatīvi

izglītojoša programma, kurā tiek sniegta informācija par iespējām

saņemt uzņēmējdarbības atbalstu, jaunākajiem uzņēmējdarbības

attīstības virzieniem (sevišķi par alternatīvajiem

uzņēmējdarbības veidiem lauku reģionos), uzņēmēju sadarbības

iespējām u.c.

Daudzas īpaši atbalstāmā reģiona statusa pašvaldības ir

veiksmīgi izmantojušas valsts sniegto atbalstu, iesniegušas

projektus, un lielākā daļa uzsākusi projektu īstenošanu, kuros

ietvertas gan inovatīvas idejas, gan ražošanas paplašināšana,

bet, galvenais, jaunu darbavietu radīšana, kas spēj iedzīvotājus

nodrošināt ar ienākumiem. Tai pašā laikā pastāv pašvaldības,

kuras nav izmantojušas tām piešķirto statusu.

Reģionālā fonda darbības laikā ir ieguldīti 2,3 miljoni

latu. Uz 2001. gada janvāri Reģionālajam fondam par finansu

līdzekļu piešķiršanu ir līgumsaistības ar 525 juridiskajām

personām, no tiem 485 - ar uzņēmējiem un 40 - ar pašvaldībām.

Projektu ietvaros izveidotas 1800 jaunas pastāvīgas, 1600 sezonas

un saglabātas 3200 darba vietas. Uzņēmēji un pašvaldības šo

projektu realizācijā ir ieguldījuši vairāk par 50 miljoniem

latu. Projektu realizācijas gaitā valsts un pašvaldības budžetos

samaksāti 5,5 miljoni latu nodokļos, tajā skaitā

1,2 miljoni ienākuma nodokļa.

Līdzās līdzekļu piešķiršanas projektu realizācijai īpaši

atbalstāmajos reģionos no Reģionālā fonda, nozīmīgs ekonomiskās

politikas instruments šo teritoriju attīstībai ir atsevišķu

nodokļu daļējas atlaides.

Strukturālās un reģionālās politikas īstenošanai ir paredzēts

salīdzinoši ievērojams finansējuma apjoms no Eiropas Savienības.

Pirmspievienošanās procesā Latvijai kā vienai no ES

kandidātvalstīm ir pieejami pirmsstrukturālie finansu instrumenti

Phare, ISPA, SAPARD. Šis finansējums ir uzskatāms kā

papildus finansējums esošajiem valsts finansu līdzekļiem.

Politikas virzieni

Atbilstoši Ministru kabineta lēmumam iesaistīto institūciju

turpmākie darbības virzieni ir:

· likumdošanas pilnveidošana;

· institucionālo struktūru sakārtošana reģionālās attīstības

jomā.

Tiks veikti šādi pasākumi:

· 2001. gadā uzsākta esošo likumdošanas aktu

pilnveidošana un jaunu normatīvo aktu projektu izstrāde, tai

skaitā ir izstrādāts likums par Reģionālo attīstību, un tiks

pārskatīti normatīvie akti, kas nosaka Reģionālā fonda darbību un

īpaši atbalstāmā reģiona statusa piešķiršanu.

· Tiks veikta Latvijas Reģionālās attīstības politikas

koncepcijas aktualizēšana (jaunas redakcijas) atbilstoši tām

izmaiņām, kas notikušas pēdējos gados un saistībā ar Latvijas

integrāciju Eiropas savienībā. Tiks izveidota Nacionālā

reģionālās attīstības padome.

· Tiks sniegts metodisks atbalsts Kurzemes, Zemgales, Rīgas,

Vidzemes un Latgales plānošanas reģionu attīstības aģentūrām

teritorijas attīstības plānošanā.

· Perspektīvā tiks atrisināts jautājums par statistisko NUTS

III līmeņa reģionu robežu atbilstību Reģionālā administratīvi

teritoriālā iedalījuma reformas koncepcijai.

· Tiks turpināta Nacionālā plānojuma izstrādāšana. Pārskats

par valsts teritorijas izmantošanu tiks iesniegts MK

izskatīšanai. Tiks izstrādāts Nacionālā plānojuma dokuments -

Valsts teritorijas attīstības perspektīva, kas dos informāciju

par nākotnē sasniedzamo vēlamo visas valsts teritorijas

attīstības situāciju, ilglaicīgiem mērķiem un teritorijas

attīstības prioritātēm. Turpināsies darbs pie atsevišķu Nacionālā

līmeņa teritorijas attīstības plāna saistošo daļu sagatavošanas.

Tiks sagatavotas Nacionālā plānojuma vadlīnijas.

· Turpināsies darbs pie reģionālo un vietējo pašvaldību

teritorijas plānošanas kompetences nostiprināšanas. Vairāk

uzmanības tiks pievērsts teritorijas plānojumu kontrolei un

monitoringam pašvaldību līmenī. Jāizvērtē iespējas nodrošināt

pašvaldību budžetos nepieciešamos izdevumus teritorijas

attīstības plānošanai, valsts mērķdotācijas paredzot tikai īpašu

teritorijas attīstības projektu veicināšanai.

· Balstoties uz Nacionālā attīstības plāna Stratēģisko

memorandu, tiks izstrādāts Nacionālais attīstības plāns.

· BO VSIA "Teritorijas attīstības plānošanas centrs" nākotnē

jāstrādā, lai iesaistītos ES Telpiskās plānošanas novērošanas

tīklā ( ESPON) . Šajā nolūkā ir jānostiprina tā

pētnieciskā darbība un teritorijas attīstības plānošanas datu

bāzes uzturēšanas funkcija.

· Jāturpina sadarbība starptautiskajā teritorijas attīstības

plānošanā. Aktīvi jāpiedalās Eiropas Padomes un Eiropas

Savienības organizētajās aktivitātēs teritorijas plānošanas jomā.

2000. gada beigās Eiropas Komisijā apstiprināšanai tika

iesniegta jaunā Baltijas jūras reģiona (BJR) INTERREG IIIB

programma 2000.-2006. gadam, kas paredzēta transnacionālajai

sadarbībai telpiskajā attīstībā, iepriekšējās INTERREG IIC

vietā. Lai Phare programmu varētu izmantot par

līdzfinansēšanas avotu INTERREG projektiem un veicinātu

reģionu un arī citu institūciju gatavošanos darbam ar ES kopienas

iniciatīvas programmu INTERREG, tiek izstrādāts

2001.-2006. gada BJR Phare CBC Apvienotais

programmēšanas dokuments Baltijas valstīm un Polijai.

Ir plānots, ka Reģionālais fonds nākotnē varētu tikt izmantots

nacionālā līdzfinansējuma nodrošināšanai PHARE Ekonomiskās

un sociālās kohēzijas pasākumiem un papildus tam sniegt

finansiālu atbalstu aktivitātēm, kas netiek finansētas no minētās

programmas.

4.6.5. Vide

Pašreizējā situācija un politika

Galvenā vides politikas izstrādes un realizācijas institūcija

Latvijā ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija

(VARAM). VARAM strādā pie likumdošanas un politikas izstrādes

vides aizsardzības, reģionālās attīstības, būvniecības un tūrisma

jomās.

Minētās politikas realizāciju nodrošina VARAM pakļautībā,

pārziņā un pārraudzībā esošās institūcijas. To galvenajās

funkcijās ietilpst vides stāvokļa kontrole, datu ieguve un

informācijas apmaiņa, dabas aizsardzība (tai skaitā īpaši

aizsargājamo dabas un kultūrvēsturisko teritoriju pārvalde),

finansu koordinācija un investīciju piesaiste, projektu

koordinācija un realizācija, reģionālā attīstība, būvniecība un

tūrisms.

Vides politikas realizācija Latvijā notiek, balstoties uz

apstiprināto Vides aizsardzības politikas plānu Latvijai un tam

sekojošo Vides aizsardzības rīcības programmu. Balstoties uz šiem

dokumentiem, tiek izstrādātas stratēģijas un programmas dažādiem

vides sektoriem (sadzīves atkritumu apsaimniekošana,

ūdenssaimniecība, bīstamo atkritumu apsaimniekošana u.c.).

Būtisks darba virziens ir ES integrācijas procesa izvirzīto

prasību nodrošināšana vides jomā.

Vides infrastruktūra Latvijā ir samērā attīstīta, tomēr, lai

būtu iespējams sasniegt vēlamo un ES direktīvās prasīto līmeni

vēl ir nepieciešamas lielas investīcijas no valsts un pašvaldību

puses. Tās ir nepieciešamas gan ūdensapgādes un notekūdeņu

attīrīšanas uzlabošanai, gan atkritumu saimniecības

uzlabošanai.

Izmantojot Valsts investīciju programmas (VIP) atbalstu,

dāvinājumus, kredītus, pašu līdzekļus, Daugavpilī un Liepājā

notekūdeņu attīrīšanas iekārtas ir jau atjaunotas, Rīgā turpinās

būvniecības darbi. Lai atrisinātu ūdensapgādes un notekūdeņu

attīrīšanas problēmas Latvijas mazajās un vidējās pilsētās, tika

izstrādāta programma 800+ "Ūdensapgāde un notekūdeņu attīrīšana

Latvijas mazpilsētās", saskaņā ar kuru 2001. gadā VIP iekļauti 14

ūdenssaimniecības attīstības projekti, neskaitot Rīgu un

Daugavpili.

Būtisks atbalsts ūdenssaimniecības un atkritumu

apsaimniekošanas sakārtošanai ir ES ISPA fonda līdzekļi. ISPA

fonda vadība, atzīstot projektu atbilstību ISPA stratēģijai, jau

apstiprinājusi finansējumu Rīgas, Jelgavas un Ventspils

ūdenssaimniecības projektiem 37,69 milj. eiro apjomā.

Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija paredz Latvijā

izveidot 10-12 sadzīves atkritumu poligonus. Jau tiek realizēti

Rīgas, Ziemeļvidzemes, Liepājas un Ventspils reģionālo sadzīves

atkritumu poligonu izveides projekti un tiek sagatavoti Malienas,

Austrumlatgales un Dienvidlatgales projekti. Kā īpašu problēmu

jāpiemin bīstamo atkritumu pārstrāde, t.sk. sadedzināšana, kā arī

galīgā apglabāšana, kas prasa papildus infrastruktūru izveidi un

apsaimniekošanu.

Dabas aizsardzības jomā 2000. gadā MK apstiprināja Bioloģiskās

daudzveidības nacionālo programmu, kurā tiek noteikti

stratēģiskie mērķi:

· saglabāt un atjaunot ekosistēmu un to dabiskās struktūras

daudzveidību;

· saglabāt un veicināt vietējo savvaļas sugu daudzveidību;

· saglabāt savvaļas sugu, kā arī kultūraugu un mājdzīvnieku

šķirņu ģenētisko daudzveidību;

· veicināt tradicionālās ainavas struktūras saglabāšanos;

· nodrošināt dzīvās dabas līdzsvarotu un ilgtspējīgu

attīstību.

Politikas virzieni

Kā galvenās jomas, kas svarīgas vides kvalitātes saglabāšanai,

ES integrācijas procesa un starptautisko saistību izvirzīto

prasību nodrošināšanai minamas:

· gaisa piesārņojuma un tā pārrobežu pārneses

samazināšana;

· virszemes un pazemes ūdeņu piesārņošanas, t.sk. peldvietu

ūdeņu kvalitātes nodrošināšana, notekūdeņu attīrīšanas

uzlabošana, jūras un ūdeņu eitrofikācija un ūdens ekosistēmu

degradāciju samazināšana;

· saimnieciskās darbības izraisīto risku (rūpnieciskais,

avāriju, ķīmiskais, radiācijas, akumulētais piesārņojums un

piesārņojuma pārrobežu pārnese, ģenētiski modificētie organismi

u.c.) samazināšana;

· racionālu un vides aizsardzības prasībām atbilstošu

atkritumu apsaimniekošanas sistēmu ieviešana;

· kvalitatīva dzeramā ūdens un efektīvas notekūdeņu

attīrīšanas nodrošināšana, ūdenssaimniecības infrastruktūras un

darbības kvalitātes uzlabošana un attīstība;

· dabas resursu un vides objektu pārvaldības un

infrastruktūras optimizēšana, t.sk. reprezentatīva vides

monitoringa un informācijas sistēmas izveidošana;

· piesārņoto vietu attīrīšana un racionāla izmantošana;

· rūpniecības radītā piesārņojuma samazināšana.

Nacionālo likumdošanu plānots saskaņot ar acquis

communautaire prasībām, kā arī ieviest lielāko daļu direktīvu

prasību līdz 2003. gada 1. janvārim. Latvija

pieprasījusi pārejas periodus atsevišķu direktīvu prasību

ieviešanā, kā arī atrunas saistībā ar atsevišķu ES dabas

aizsardzības likumdošanas jomā minētu sugu un biotopu

aizsardzību. Tā kā ES komisija nav akceptējusi minētās atrunas,

tad nepieciešams sakārtot visu dabas aizsardzības likumdošanas

sistēmu līdz Latvijas iestāšanās brīdim ES.

Runājot par konkrētiem vides aizsardzības tiesiskās vides

uzlabošanas pasākumiem, tad ir plānots pieņemt šādus papildus

jumta likumus vides aizsardzības jomā: "Iepakojumu likums", "Par

ūdens resursu apsaimniekošanu", kā arī veikt grozījumus "Likumā

par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām".

Vidējā termiņā plānots pilnībā sakārtot bīstamo atkritumu

apsaimniekošanas saimniecību. Paredzams, ka līdz 2004. gadam

Latvijā būs ieviesti galvenie bīstamo atkritumu apsaimniekošanas

sistēmas elementi - sadedzināšanas iekārta un poligons. Bīstamo

atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ekonomiskās darbības

pamatprincipi būs "Piesārņotājs maksā", kas nodrošinās tās

darbību no līdzekļiem, kuri tiktu iekasēti no atkritumu

radītājiem par to pārstrādi, iznīcināšanu un galējo deponēšanu,

un sekmēs konsekventu bīstamo atkritumu daudzuma samazināšanu

attiecībā pret rūpnieciskās produkcijas vienību, jo stimulē

tīrāku tehnoloģiju ieviešanu ražošanā. Paredzams, ka ar bīstamo

atkritumu apsaimniekošanu nākotnē nodarbosies privātā biznesa

pārstāvji.

Dabas aizsardzības jomā šobrīd nepieciešams galvenokārt

risināt šādus jautājumus:

· Pilnveidot dabas aizsardzības institūciju tīklu.

· Palielināt pašvaldību atbildību par dabas aizsardzības

pasākumu ieviešanu. Stiprināt pašvaldību spēju risināt dabas

aizsardzības jautājumus.

· Sakārtot dabas aizsardzības likumdošanas sistēmu atbilstoši

ES prasībām

· Izstrādāt vadlīnijas ietekmes uz bioloģisko daudzveidību

novērtēšanai.

· Izstrādāt dabas aizsardzības plānus un individuālos

aizsardzības un izmantošanas noteikumus prioritāšu secībā.

Nodrošināt to ieviešanu un kontrolēt izpildi.

· Izskatīt iespēju par vairāku teritoriju iekļaušanu

starptautiski nozīmīgu teritoriju sarakstos (piemēram,

Starptautiskas nozīmes mitrāju sarakstā, starptautiskas nozīmes

ģeoloģisko pieminekļu sarakstā, NATURA 2000).

· Noslēgt starpvalstu līgumus par sadarbību pārrobežu

aizsargājamo dabas teritoriju, migrējošo sugu un pārrobežu ūdens

baseinu aizsardzībā.