5. pants
Valsts un reliģisko organizāciju attiecību pamati

(1) Latvijas Republikā valsts ir atdalīta no baznīcas. Valsts institūcijām ir laicīgs raksturs, un reliģiskās organizācijas valsts funkcijas veic tikai likumos paredzētajos gadījumos.

(2) Likumā paredzētās reliģisko organizāciju tiesības aizsargā valsts. Valstij un pašvaldībām un to institūcijām, kā arī sabiedriskajām un citām organizācijām nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā.

(3) Valsts atzīst vecāku un aizbildņu tiesības audzināt savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību.

(4) (Izslēgta ar 07.06.1996. likumu)

(5) Valsts un reliģisko organizāciju attiecības kārto Tieslietu ministrija, kas atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei nodrošina valsts politikas izstrādi, koordināciju un īstenošanu reliģijas lietās un pārzina ar valsts un reliģisko organizāciju attiecībām saistītos jautājumus. Tieslietu ministrijas izveidotā struktūrvienība, kura kārto reliģisko lietu jautājumus, pēc reliģisko organizāciju lūguma sniedz tām nepieciešamās konsultācijas un palīdzību.

(6) Reliģisko organizāciju darbības atbilstību normatīvajiem aktiem uzrauga tiesībaizsardzības iestādes un informē Tieslietu ministriju par konstatētajiem normatīvo aktu pārkāpumiem reliģisko organizāciju darbībā.

(7) Valsts un reliģisko savienību (baznīcu) attiecības var regulēt speciāli likumi.

(8) Garīgo lietu padome ir konsultatīva institūcija, kuras personālsastāvu nosaka un nolikumu apstiprina Ministru kabinets. Garīgo lietu padomes darbības mērķis ir veicināt un pilnveidot valsts un reliģisko organizāciju sadarbību.

6

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 07.06.1996., 15.06.2000., 12.09.2002., 18.12.2008., 29.10.2009. un 24.03.2022. likumu, kas stājas spēkā 21.04.2022.)

5.1 pants. Reliģisko lietu pārvalde

7

(Izslēgts ar 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 31.12.2008.)