5. pantsValsts un reliģisko organizāciju attiecību pamati
Valsts un reliģisko organizāciju attiecību pamati
1(1) Latvijas Republikā valsts ir atdalīta no baznīcas. Valsts institūcijām ir laicīgs raksturs, un reliģiskās organizācijas valsts funkcijas veic tikai likumos paredzētajos gadījumos.
2(2) Likumā paredzētās reliģisko organizāciju tiesības aizsargā valsts. Valstij un pašvaldībām un to institūcijām, kā arī sabiedriskajām un citām organizācijām nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā.
3(3) Valsts atzīst vecāku un aizbildņu tiesības audzināt savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību.
4(4) (Izslēgta ar 07.06.1996. likumu)
5(5) Valsts un reliģisko organizāciju attiecības kārto Tieslietu ministrija, kas atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei nodrošina valsts politikas izstrādi, koordināciju un īstenošanu reliģijas lietās un pārzina ar valsts un reliģisko organizāciju attiecībām saistītos jautājumus. Tieslietu ministrijas izveidotā struktūrvienība, kura kārto reliģisko lietu jautājumus, pēc reliģisko organizāciju lūguma sniedz tām nepieciešamās konsultācijas un palīdzību.
6(6) Reliģisko organizāciju darbības atbilstību normatīvajiem aktiem uzrauga tiesībaizsardzības iestādes un informē Tieslietu ministriju par konstatētajiem normatīvo aktu pārkāpumiem reliģisko organizāciju darbībā.
7(7) Valsts un reliģisko savienību (baznīcu) attiecības var regulēt speciāli likumi.
8(8) Garīgo lietu padome ir konsultatīva institūcija, kuras personālsastāvu nosaka un nolikumu apstiprina Ministru kabinets. Garīgo lietu padomes darbības mērķis ir veicināt un pilnveidot valsts un reliģisko organizāciju sadarbību.
Reliģiskās organizācijas un izglītība
1(1) Ikvienam ir tiesības apgūt ticības mācību gan individuāli, gan kopā ar citiem reliģisko organizāciju mācību iestādēs.
2(2) Valsts un pašvaldību skolās kristīgās ticības mācību var mācīt personām, kuras rakstveidā izteikušas vēlēšanos to apgūt. Nepilngadīgās personas iesniegumu par vēlēšanos apgūt kristīgās ticības mācību iesniedz ar vecāku vai aizbildņu rakstveida piekrišanu. Ja nepilngadīgā persona ir jaunāka par 14 gadiem, tās vietā iesniegumu iesniedz šīs personas vecāki vai aizbildņi.
3(3) Kristīgās ticības mācību māca pēc Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātas mācību programmas evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku un baptistu konfesiju pedagogi, ja skolā ir vismaz 10 skolēnu, kuri vēlas apgūt attiecīgās kristīgās konfesijas mācību. Pedagogus izvirza konfesijas vadība, un tos atestē Izglītības un zinātnes ministrija.
4(4) Valsts un pašvaldību pārziņā esošajās nacionālo minoritāšu skolās, ievērojot skolēnu un viņu vecāku vai aizbildņu vēlēšanos, Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktajā kārtībā var pasniegt arī attiecīgajai nacionālajai minoritātei raksturīgās ticības mācību.
5(5) Kristīgās ticības mācības un ētikas mācīšana tiek finansēta no valsts budžeta.
68
7(07.06.1996. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.02.1998. likumu, kas stājas spēkā 20.03.1998.)
Pārvērt atsauci iesniegumā vai termiņa pārbaudē
Iestāžu likumos svarīgākais parasti ir pareizais adresāts, datums, paziņošanas veids un pārsūdzības termiņš. Saglabā pantu kopā ar lēmumu vai vēstuli.
Jautājums par šo pantu? Apraksti savu situāciju.