3. pants

Lietas dalībnieku viedokļi ir ļoti atšķirīgi, tādēļ

šajā lietā principiāla nozīme bija jautājumam par apstrīdēto

normu saturu un no tām izrietošajiem personu un valsts pārvaldes

iestāžu pienākumiem un tiesībām.

3.1. Institūcijas, kas izdevušas apstrīdētos aktus, -

Saeima un Ministru kabinets - tiesas sēdē uzturēja viedokli, ka

bioloģiskā materiāla ņemšanu no aizdomās turētām personām

regulējot Kriminālprocesa likuma 207.-209. pants. Aizdomās turēto

personu pienākums izsniegt paraugus salīdzinošajai izpētei vai

ļaut, lai tie tiek iegūti, esot noteikts Kriminālprocesa likuma

67. panta pirmajā daļā. Noteikt ekspertīzi un ņemt tās veikšanai

nepieciešamos salīdzināmos paraugus drīkstot tikai tad, ja

procesa virzītājs vai izmeklēšanas grupas dalībnieks ir atzinis

par nepieciešamu noskaidrot kriminālprocesā nozīmīgus faktus un

apstākļus. Neviena no apstrīdētajām DNS likuma un Noteikumu Nr.

620 normām nevarot būt par bioloģiskā materiāla ņemšanas pamatu.

Tādējādi par aizdomās turētās personas bioloģiskā materiāla

ņemšanu DNS profila noteikšanai un glabāšanai DNS nacionālajā

datu bāzē katrā konkrētā gadījumā lēmumu pieņemot kriminālprocesu

virzošā amatpersona. Divu pieaicināto personu - Tieslietu

ministrijas un Tiesībsarga - sniegtie viedokļi par apstrīdēto

normu interpretāciju bija līdzīgi.

3.2. Savukārt pieaicinātās personas, kuru kompetencē

ietilpst apstrīdēto normu piemērošana, - Valsts policija un

Ģenerālprokuratūra - uzturēja viedokli, ka apstrīdētās normas

interpretējamas plašāk. Proti, normatīvie akti paredzot divus

patstāvīgus pamatus bioloģiskā materiāla ņemšanai no aizdomās

turētajām personām.

Pirmkārt, bioloģiskā materiāla ņemšanu no aizdomās turētajām

personām paredzot Kriminālprocesa likums. Ja krimināllietā

nepieciešams noskaidrot konkrētus apstākļus, procesa virzītājs,

pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 193.-209. pantu, esot

tiesīgs noteikt ekspertīzi un pieprasīt, lai aizdomās turētā

persona izsniedz bioloģiskā materiāla paraugus vai ļauj tos iegūt

salīdzinošajai izpētei un DNS profila noteikšanai, lai sasniegtu

Kriminālprocesa likumā noteiktos mērķus.

Otrkārt, bioloģiskais materiāls no aizdomās turētajām personām

tiekot ņemts arī ārpus Kriminālprocesa likuma regulējuma.

Pamatojoties uz DNS likumu un Noteikumiem Nr. 620, bioloģiskais

materiāls tiekot ņemts no visām aizdomās turētajām personām ar

mērķi iekļaut šo personu DNS profilus DNS nacionālajā datu bāzē

arī tad, ja ekspertīze konkrētajā lietā nav noteikta. DNS likuma

un Noteikumu Nr. 620 piemērošanas priekšnoteikums esot vienīgi

tas, ka attiecīgajai personai ir noteikts kriminālprocesuālais

statuss - aizdomās turētais. Pieaicinātā persona Aldis Lieljuksis

arī piekrita šādai apstrīdēto normu interpretācijai.

3.3. Satversmes tiesa Spriedumā, atsaucoties uz DNS

likuma 2. pantā definēto mērķi, par pamatotu atzina tādu

apstrīdēto normu interpretāciju, kas ļauj DNS likuma 13. pantā

noteiktajiem subjektiem ņemt DNS profila noteikšanai nepieciešamo

bioloģisko materiālu no visām personām, kurām noteikts

kriminālprocesuālais statuss - aizdomās turētais. Būtībā

Satversmes tiesa piekrita tiesību piemērotāju - Valsts policijas

un Ģenerālprokuratūras - sniegtajai apstrīdēto normu

interpretācijai.