4. pants

Atzīstot par pamatotu šādu interpretāciju,

Satversmes tiesa Spriedumā nav atspēkojusi vairākus Saeimas un

Ministru kabineta argumentus, kas attiecas uz apstrīdēto normu

saturu un tvērumu.

4.1. Tiesai spriedumā ir jāsniedz atbildes uz tiem

lietas dalībnieku argumentiem, kuriem ir nozīme lietas pareizā

izspriešanā (sk., piemēram, ECT Lielās palātas 2010. gada 16.

novembra sprieduma lietā "Taxquet v.

Belgium", pieteikums Nr. 926/05, 91. punktu).

Tikai nenozīmīgi argumenti var palikt bez atbildes (sk.:

Bārdiņš G. Dialoga loma tiesas spriešanā. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2016, 226., 275. lpp.). Konstitucionālajā tiesā,

izlemjot jautājumu par apstrīdēto normu tvērumu, būtiska nozīme

ir Saeimas kā likumdevēja un Ministru kabineta kā likumam

pakārtotā normatīvā akta izdevēja argumentiem, jo visupirms tieši

šīm institūcijām ir pienākums paskaidrot, kādas tiesiskās

attiecības tās vēlējušās noregulēt ar apstrīdētajām normām.

4.2. Gan Saeima, gan Ministru kabinets, skaidrojot

apstrīdēto normu saturu un tvērumu, citstarp atsaucās uz DNS

likuma izstrādes procesa dokumentiem.

Lai likumprojekta anotāciju varētu izmantot kā avotu, kas

atklāj normatīvā akta mērķi un likumdevēja gribu, ir nepieciešams

pārbaudīt, vai likumprojekts tā apspriešanas gaitā Saeimā nav

būtiski mainīts. Ja izmaiņu nav vai tās nav būtiskas, ir pamats

secinājumam, ka likumprojekta anotācijā norādītais mērķis atbilst

tam, ko vēlējies sasniegt likumdevējs. Salīdzinot apstrīdēto

normu formulējumus Saeimai sākotnēji 2004. gada 25. martā

iesniegtajā likumprojektā Nr. 736 "DNS nacionālās datu bāzes

izveidošanas un izmantošanas likums" (turpmāk - DNS likuma

projekts) ar DNS likumu, kas tika pieņemts 2004. gada 17. jūnijā,

ir redzams, ka apstrīdēto normu formulējumi nav mainīti. Līdz ar

to, noskaidrojot apstrīdēto normu tvērumu, ir ne vien iespējams,

bet pat nepieciešams ņemt vērā DNS likuma projekta anotācijā

ietverto informāciju.

4.3. Kā redzams no DNS likuma projekta anotācijas, tajā

visupirms ir raksturota situācija likumprojekta izstrādes laikā:

"Veicot bioloģiskās ekspertīzes, Valsts policijas Ekspertīžu

centrā 1999. gadā uzsāka izmantot dezoksiribonukleīnskābes (DNS)

metodi, lai varētu precīzi identificēt aizdomās turēto pēc

bioloģiska rakstura pēdām sakarā ar noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu. Minētā

ekspertīze tiek veikta, pamatojoties uz Latvijas Kriminālprocesa

kodeksa normām" (mans izcēlums). Tālāk anotācijā

skaidri definēts likuma mērķis: "Lai varētu efektīvi

izmantot bioloģiskajās ekspertīzēs ar DNS noteikšanas metodi

iegūtos rezultātus noziedzīgu nodarījumu atklāšanā un saskaņā ar

Eiropas Savienības prasību dalībvalstīm izveidot un atbilstoši

sakārtot DNS datu bāzi, ir nepieciešams Valsts policijas

Ekspertīžu centrā izveidot DNS datu bāzi, kurā iekļautu

bioloģiskās ekspertīzes

[kas veikta, pamatojoties uz kriminālprocesuālo regulējumu] laikā

iegūto informāciju" (mans izcēlums). Anotācijas

sadaļā "Normatīvā akta projekta būtība" ir norādīts:

"Normatīvais akts paredz, ka tiek izveidota DNS nacionālā

datu bāze, kā arī nosaka, kāda informācija par DNS profilu tiek

apkopota un glabāta minētajā datu bāzē; informācijas no DNS datu

bāzes izsniegšanas kārtību un informācijas glabāšanas termiņus.

"

No anotācijas teksta ir gūstams apstiprinājums tam, ka

likumdevējs, kā tas tika paskaidrots arī tiesas sēdē, bija

iecerējis veidot tāda apjoma DNS datu bāzi, kurā glabātos

bioloģisko ekspertīžu gaitā iegūtā informācija. Tāpat, ievērojot

norādi, ka bioloģiskā materiāla ņemšanas likumisko pamatu nosaka

kriminālprocesuālais regulējums, gūstams apstiprinājums arī tam,

ka likumdevējs nebija iecerējis DNS likumā paredzēt jaunus

bioloģiskā materiāla ņemšanas pamatus. Taisni tāpēc gan DNS

likuma projekta anotācijā, gan arī DNS likuma 4. pantā ir skaidri

norādīts vienīgi tas, ka DNS nacionālajā datu bāzē apkopo un glabā informāciju

par DNS profiliem un ziņas par personām, kuras turētas aizdomās

(mans izcēlums).

4.4. DNS likuma projekta anotācijā norādīts, ka šis

likumprojekts izstrādāts, pamatojoties uz Ministru kabineta 2002.

gada 27. augusta sēdē akceptēto koncepciju par nacionālās

dezoksiribonukleīnskābes (DNS) datu bāzes izveidošanu un

izmantošanu. Minētās koncepcijas II sadaļas "Tiesību akti,

kas saistīti ar attiecīgās problēmas risināšanu" 5. punktā

ir atsauce uz Eiropas Padomes Ministru komitejas padomes 1992.

gada 10. februāra rekomendāciju Nr. R(92)1 "Par DNS

izmantošanu krimināltiesību sistēmā". Minētās rekomendācijas

4. punkta otrajā daļā noteikts: ja valsts normatīvie akti pieļauj

paraugu izņemšanu bez aizdomās turētā piekrišanas, to dara tikai

tad, ja tas ir nepieciešams, ievērojot lietas apstākļus.

Apstrīdēto normu interpretācija, kuru sniedza to izdevēji,

saskan ar minētās rekomendācijas 4. punktā ietverto noteikumu, ka

neatkarīgi no aizdomās turēto personu gribas bioloģiskais

materiāls no tām tiek ņemts tikai tajos gadījumos, kad procesa

virzītājs atzinis par nepieciešamu noskaidrot kriminālprocesā

nozīmīgus faktus un apstākļus. Savukārt tiesību piemērotāju -

Valsts policijas un Ģenerālprokuratūras - piedāvātā apstrīdēto

normu interpretācija, saskaņā ar kuru bioloģiskais materiāls ir

ņemams no visām aizdomās turētajām personām, neizvērtējot nekādus

citus apstākļus, ir pretrunā ar minētās rekomendācijas 4.

punktu.

4.5. Noslēdzot apstrīdēto normu tvēruma un satura

analīzi, uzmanība jāpievērš arī tam, ka DNS likuma projekta

anotācijas VII sadaļā "Kā tiks nodrošināta normatīvā akta

izpilde" ietvertajā skaidrojumā nekas nav teikts par to, vai

tiks radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo

institūciju funkcijas, bet norādīts vienīgi tas, ka tiks

paplašinātas Valsts policijas Ekspertīžu centra funkcijas, proti,

minētajai iestādei tiks piešķirtas tiesības izveidot DNS datu

bāzi un izmantot to noziedzīgu nodarījumu atklāšanai. Šajā sadaļā

nav nekādu norāžu uz to, ka izmeklētājiem tiks piešķirta papildu

kompetence DNS datu bāzes izveidošanas nolūkā izņemt no visām

aizdomās turētajām personām bioloģisko materiālu pat tad, ja tas

nav nepieciešams Kriminālprocesa likumā paredzēto izmeklēšanas

darbību veikšanai. Likumprojekta anotācijā nav paskaidrots arī

tas, kādā jomā ietilpst šāda izmeklētāja darbība (rīcība) - vai

tā ir izmeklēšanas darbība, darbība valsts pārvaldes jomā vai arī

tai ir cits raksturs.

Ja demokrātiskā un tiesiskā valstī likumdevējs plāno

normatīvajā aktā noteikt personas pamattiesību ierobežojumu, tad

ir jāparedz arī kārtība, kādā persona var aizsargāt savas

aizskartās tiesības (šāda prasība skaidri izriet arī no

Konvencijas 13. panta un Satversmes 92. panta). Konkrētajā

situācijā tiesību aizsardzības līdzekļiem katrā ziņā jābūt

paredzētiem, jo bioloģiskā materiāla ņemšanas gadījumā tiek

būtiski ierobežotas personas tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību. Tas, ka DNS likumā nav paredzēta kārtība, kādā

aizdomās turētās personas var aizsargāt savas aizskartās

tiesības, un DNS likuma projekta anotācijā nav ietverta

informācija par tiesību aizsardzības līdzekļiem, varētu būt

pamats secinājumam, ka likumdevējs nebija paredzējis noteikt ne

papildu kompetenci izmeklētājiem, nedz arī papildu ierobežojumus

aizdomās turēto personu pamattiesībām.

4.6. Spriedumā nav dots pamatojums tam, kāpēc iepriekš

norādītajiem argumentiem un apsvērumiem nebija nozīmes apstrīdēto

normu tvēruma noskaidrošanā.

Satversmes tiesa, pamatojoties uz DNS likuma 2. pantā noteikto

šā likuma mērķi, atzinusi, ka tādā gadījumā, ja aizdomās turēto

personu DNS profili tiktu noteikti tikai ar mērķi izmeklēt

konkrētu noziedzīgu nodarījumu, pamatojoties uz kriminālprocesu

virzošās amatpersonas lēmumu kriminālprocesā, DNS likuma mērķis

tiktu sasniegts tikai daļēji, proti, DNS profili nevarētu tikt

efektīvi izmantoti citu noziedzīgu nodarījumu atklāšanai.

Pilnībā piekrītu tam, ka noziedzības novēršana un noziedzīgu

nodarījumu atklāšana ir svarīgi mērķi, kas var attaisnot

sensitīvu personas datu apstrādi, un ka DNS nacionālajā datu bāzē

glabātajiem datiem ir īpaša nozīme noziedzīgu nodarījumu

izmeklēšanā un atklāšanā. Tomēr bez ievērības nedrīkst atstāt

varas dalīšanas principu. Nav šaubu, ka DNS likuma mērķis -

izveidot DNS nacionālo datu bāzi, kas citstarp izmantojama

noziedzīgu nodarījumu atklāšanai, - tiktu sasniegts arī tādā

gadījumā, ja šajā datu bāzē, kā tas norādīts DNS likuma projekta

anotācijā, tiktu iekļauta vienīgi bioloģiskās ekspertīzes laikā

iegūtā informācija. Nenoliedzami, šādā datu bāzē uzkrātās

informācijas apjoms būtu mazāks, taču tā vienalga būtu nozīmīga

noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā un atklāšanā un kalpotu DNS

likuma 2. pantā definēto mērķu sasniegšanai. Ja praksē tiktu gūts

apstiprinājums tam, ka šāda apjoma datu bāze attiecīgajos

sociālajos un ekonomiskajos apstākļos vairs neļauj sasniegt

izvirzītos mērķus, tad, ievērojot varas dalīšanas principu, tieši

likumdevējs, nevis tiesību piemērotāji būtu kompetents palielināt

datu bāzē ietveramās informācijas apjomu. Paplašinot datu bāzē

glabājamās informācijas apjomu, tiktu vēl vairāk ierobežotas

personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, tāpēc

likumdevējam būtu ļoti detalizēti jāizanalizē attiecīgo

ierobežojumu atbilstība Satversmei.