4. pants

Saeima Izglītības likuma 50. panta 1. punktā ir

noteikusi diferencētu pieeju, nosakot tādus noziedzīgus

nodarījumus, kurus izdarījušās personas nav piemērotas pedagoga

darbam, un neparedzot katra gadījuma individuālu izvērtēšanu.

Proti, personai, kura tikusi sodīta par smagu vai sevišķi smagu

noziegumu, ir pilnībā liegtas tiesības strādāt par pedagogu.

Savukārt to, vai persona, kas sodīta par tīša kriminālpārkāpuma

vai mazāk smaga nozieguma izdarīšanu, drīkst strādāt par pedagogu

un vai tas nekaitēs izglītojamo interesēm, izvērtē Kvalitātes

dienesta izveidota komisija.

Sprieduma 19.3. punktā ir atzīts, ka no apstrīdētās normas

izstrādes un pieņemšanas dokumentiem Satversmes tiesa negūst

apstiprinājumu tam, ka absolūts aizliegums strādāt par pedagogu

ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu

noziegumu, ir vienīgais pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu

sasniegšanas līdzeklis. Vienlaikus Satversmes tiesa pieļauj, ka

pēc aizlieguma nepieciešamības izvērtēšanas likumdevējs varētu

noteikt, ka absolūts aizliegums ir vienīgais leģitīmo mērķu

sasniegšanas līdzeklis kādu konkrētu tīšu smagu vai sevišķi smagu

noziegumu gadījumā. Ņemot vērā minēto, Sprieduma 19.4. punktā ir

secināts, ka pastāv saudzējošāki līdzekļi, kas, ņemot vērā ar

noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, mazāk ierobežotu

personas pamattiesības.

4.1. No Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes

komisijas 2012. gada 20. un 26. jūnija sēžu audioierakstiem

izriet, ka likumdevējs ir apsvēris Izglītības un zinātnes

ministrijas priekšlikumu paredzēt tos konkrētos noziedzīgos

nodarījumus, kurus izdarījušās personas nedrīkst strādāt par

pedagogiem pat tad, kad sodāmība ir noņemta vai dzēsta (sk.,

piemēram, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas

2012. gada 26. jūnija sēdes audioierakstu no 5:40 lietas

materiālu 1. sēj.).

Likumdevējs ir apzinājies to, kādā veidā un pēc kādiem

kritērijiem atbilstoši personas vai sabiedrības interešu

apdraudējuma raksturam un kaitīgumam iedalāmi noziedzīgi

nodarījumi. No Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas

sēdēs notikušajām diskusijām izriet, ka katra konkrēta tīša smaga

vai sevišķi smaga nozieguma atsevišķa vērtēšana nav nepieciešama,

jo ir acīmredzams, ka tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu

izdarījušās personas strādāšana par pedagogu ir pretrunā ar bērna

vislabākajām interesēm (sk., piemēram, Saeimas Izglītības,

kultūras un zinātnes komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdes

audioierakstu no 17:36 lietas materiālu 1. sēj.).

Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka likumdevējs pēc būtības ir

analizējis to, vai būtu nepieciešams atsevišķi vērtēt ar katra

smaga vai sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu

apdraudētās intereses.

4.2. Sprieduma 19.2.1. punktā ir norādīts uz Saeimas

Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2012. gada 20. un 26.

jūnija sēdēm, kurās esot minētas tādas varbūtības, ka pedagogs

izdarījis tīšu kriminālpārkāpumu, aizstāvot citu personu, bet

pārkāpjot aizstāvēšanās robežas un nodarot miesas bojājumus, vai

ka pedagogs, kas vienlaikus ir arī zemessargs, pārkāpis

aizturēšanas noteikumus un tādējādi izdarījis mazāk smagu

noziegumu. Taču līdzīgas diskusijas attiecībā uz tīšiem smagiem

un sevišķi smagiem noziegumiem, ņemot vērā to sastāvu un ar tiem

apdraudēto interešu raksturu, šajās sēdēs neesot notikušas.

Vēršu uzmanību uz to, ka šādas diskusijas ir notikušas.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāti

iespējamību, ka par pedagogiem varētu strādāt personas, kas

izdarījušas smagus vai sevišķi smagus noziegumus, ir noraidījuši

kā acīmredzami nepieņemamu (sk. Saeimas Izglītības, kultūras

un zinātnes komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdes audioierakstu

no 19:11 lietas materiālu 1. sēj.). Ja šādas diskusijas

nepieciešamību Satversmes tiesa likumdevējam izvirza kā formālu

prasību attiecībā uz tiesību normas atbilstību Satversmei, tad

arī tie ierobežojumi, kas minēti Spriedumā attiecībā uz

tiesnešiem, prokuroriem un vēl 16 profesiju pārstāvjiem, varētu

tikt atzīti par Satversmei neatbilstošiem diskusiju neesamības

dēļ. Uzskatu, ka no Satversmes neizriet prasība, lai likumdevējs

rīko diskusijas par jautājumiem, kuri deputātiem ir nepārprotami

skaidri.

4.3. Visas ar Krimināllikumu aizsargātās personas,

sabiedrības vai valsts intereses ir saistītas ar atbildības

sajūtu pret līdzcilvēkiem un apkārtējo vidi. Līdz ar to visi tīši

smagi vai sevišķi smagi noziegumi, uz kuru atsevišķas analīzes

nepieciešamību vērsusi uzmanību Satversmes tiesa, pēc mana

ieskata, apdraud visas tās intereses, cieņa pret kurām pedagogam

ir jāieaudzina visos izglītojamos.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2012. gada

20. jūnija sēdē vairāki deputāti ir norādījuši uz to, ka

Kvalitātes dienesta izveidota komisija nevar visos gadījumos bez

šaubām izvērtēt jebkuras personas piemērotību pedagoga amatam.

Vērtēšana vienmēr būšot subjektīva, tāpēc, lai izvairītos no

riskiem, komisijai piešķiramas tiesības vērtēt vienīgi tādu

personu piemērotību pedagoga amatam, kuras izdarījušas

kriminālpārkāpumus vai mazāk smagus noziegumus. Minimāls risks

pastāvot jau saistībā ar kriminālpārkāpumus izdarījušām personām,

tāpēc esot jāveido tāda sistēma, kas par labu bērna vislabākajām

interesēm šo risku pēc iespējas samazinātu (sk., piemēram,

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2012. gada 20.

jūnija sēdes audioierakstu no 33:55 un 57:30, kā arī 2012. gada

26. jūnija sēdes audioierakstu no 42:50 lietas materiālu 1.

sēj.).

Sprieduma 19.3.2. punktā ir norādīts, ka Kvalitātes dienesta

izveidota komisija, izvērtējot to, vai atļauja agrāk sodītai

personai strādāt par pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm, ņem

vērā arī to, vai šādas atļaujas izsniegšana nebūs pretrunā ar

Izglītības likumā un Bērnu tiesību aizsardzības likumā

noteiktajiem ierobežojumiem. Izvērtējot paredzamo ietekmi uz

bērniem, komisijai esot jāņem vērā Bērnu tiesību aizsardzības

likumā noteiktie ierobežojumi, kas attiecas uz jebkuras tādas

izglītības iestādes darbiniekiem, kurā uzturas bērni, tostarp uz

pedagogiem. Minētā likuma 72. panta piektā daļa aizliedz strādāt

par pedagogu tādām personām, kuras ir sodītas par noziedzīgiem

nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības

piedraudējumu, kā arī par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību

un dzimumneaizskaramību. Vēršu uzmanību uz to, ka Bērnu tiesību

aizsardzības likums attiecas uz ikvienu personu, kas strādā

iestādē, kurā ir bērni, tostarp uz apkalpojošo personālu,

turpretim pedagoga loma ir būtiski citāda, tāpēc Izglītības

likums tieši attiecībā uz pedagogiem nosaka stingrākas

prasības.

4.4. Satversmes tiesa ir atsaukusies uz Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 22. aprīļa spriedumu lietā

"Animal Defenders International v. the United

Kingdom", pieteikums Nr. 48876/08, 108. punktu, uz tā

pamata attīstot satversmības testa elementus. Tomēr Spriedumā nav

analizēts šajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā norādītais

būtiskais aspekts - valsts var paredzēt individuālu izvērtēšanu

sakarā ar ierobežojuma noteikšanu, tomēr, ja tas rada zināmas

grūtības, šāds izvērtējums var nebūt paredzēts visos

gadījumos.

Izskatāmajā tiesību jautājumā izvērtēšanas iespējamais

iznākums skar bērna vislabākās intereses, līdz ar to šādas

grūtības ir konstatējamas. Proti:

1) Sprieduma 19.2.2. punktā ir minēti piemēri tam, ka persona,

kas agrāk izdarījusi tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu,

dzīves gaitā var mainīties. Tomēr nav iespējams garantēt to, ka

persona, kas agrāk izdarījusi tīšu smagu vai sevišķi smagu

noziegumu, vairs neizdarīs nekādus noziedzīgus nodarījumus. Tādēļ

arī Kvalitātes dienesta izveidotās komisijas izvērtējums to nevar

izslēgt un var būt subjektīvs;

2) personu piemērotība pedagoga darbam var tikt izvērtēta no

jauna, ja ir konstatēti pārkāpumi, ko Spriedumā 19.3.2. punktā

neizslēdz arī Satversmes tiesa. Tādā veidā tiesa ir akceptējusi

situāciju, ka var notikt tādi pārkāpumi, kuru dēļ atkārtoti

jāizvērtē konkrētās personas piemērotība pedagoga darbam. Tomēr

pat viena gadījuma iespējamība liecina par šādas sistēmas

neatbilstību bērna vislabāko interešu prioritātes principam, jo

pārkāpuma sekas var būt neatgriezeniskas.

Ņemot vērā minēto, likumdevējs ir konstatējis risku, ka ar

smagus vai sevišķi smagus noziegumus izdarījušu personu

piemērotības pedagoga amatam izvērtēšanu var tikt neatgriezeniski

pārkāptas bērnu tiesības un vislabākās intereses. Šādā situācijā

likumdevējam, uzsveru, bija pienākums noteikt aizliegumu

minētajām personām strādāt par pedagogu.

Sprieduma 19.3. punktā ir norādīts, ka demokrātiskā tiesiskā

valstī likumdevējs var tiesību normās ietvert absolūtus

aizliegumus, tomēr tādā gadījumā likumdevējam ir jāpārliecinās

arī par to, ka, paredzot izņēmumus no šāda aizlieguma, leģitīmo

mērķi nebūtu iespējams sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

Izskatītajā lietā leģitīmā mērķa (citu cilvēku tiesību

aizsardzība un sabiedrības tikumība) sasniegšanu nav iespējams

nodrošināt ar citiem līdzekļiem tādā pašā kvalitātē, jo runa ir

par izglītojamo bērnu interešu nodrošināšanu.

Manuprāt, likumdevējs ir

noskaidrojis to, ka nepastāv alternatīvi līdzekļi apstrīdētajā

normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu

sasniegšanai, un saprātīgi līdzsvarojis dažādām personām

Satversmes 106. un 110. pantā noteiktās pamattiesības.