2. pants

Piekrītu Spriedumā secinātajam, ka apstrīdētās

normas atbilstība Satversmei vērtējama, ciktāl tā attiecas uz

personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai.

Tāpat piekrītu Spriedumā izklāstītajai argumentācijai par

Satversmes 96. un 110. panta tvērumu, kā arī tam, ka izskatītajā

lietā vērtējams vienīgi tas, vai valsts, pieņemot apstrīdēto

normu, ir izpildījusi tai Satversmes 110. pantā noteikto

pienākumu nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību adopcijas

jomā. Spriedumā pamatoti norādīts uz kritērijiem, kuri būtu

jāizvērtē, lai noskaidrotu, vai valsts šo pienākumu ir

izpildījusi: 1) vai likumdevējs ir veicis pasākumus ģimenes

juridiskās aizsardzības nodrošināšanai adopcijas jomā; 2) vai šie

pasākumi ir veikti pienācīgi, proti, vai ievērots samērīguma

princips (sk. Sprieduma 15.-18. punktu).

Satversmes tiesa spriedumā atzinusi, ka apstrīdētajā normā

ietvertais aizliegums ir absolūts. Secīgi, izvērtējot apstrīdētās

normas satversmību, tiesa izmantojusi absolūta aizlieguma

samērīguma izvērtēšanas metodoloģiju, proti, pārliecinājusies par

to, vai likumdevējs ir: 1) pamatojis absolūtā aizlieguma

nepieciešamību; 2) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un

piemērošanas sekas; 3) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā

absolūtā aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā

kvalitātē.

Nevaru piekrist Spriedumā sniegtajai absolūta aizlieguma

definīcijai un secinājumam, ka apstrīdētajā normā ietvertais

aizliegums ir absolūts. Šis secinājums kļuvis par pamatu tam, ka

Satversmes tiesa ir izmantojusi nepiemērotu apstrīdētās normas

satversmības izvērtēšanas metodoloģiju.