4. pants

Lai noskaidrotu apstrīdētajā normā ietvertā

aizlieguma raksturu, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā

paustās atziņas jāattiecina uz Satversmes tiesā izskatīto

lietu.

Civillikuma 162. panta pirmā daļa noteic, ka nepilngadīga

bērna adopcija ir atļauta, ja tā ir bērna interesēs. Savukārt šā

likuma 163. pants noteic dažādus adopcijas ierobežojumus,

citstarp paredz to personu loku, kuras nedrīkst būt par

adoptētāju. Attiecībā uz personām, kuras kādreiz bijušas sodītas

par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, ir noteikts, ka par

adoptētāju nedrīkst būt vienīgi tādas personas, kuras iepriekš

sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību

vai vardarbības piedraudējumu, kā arī par noziedzīgiem

nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību. Tātad, ja

adopcija ir bērna interesēs, par adoptētāju vispār var būt arī

tāda persona, kura kādreiz ir sodīta par noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu. Taču, lai aizsargātu adoptējamos no vardarbības

ģimenē un pienācīgi nodrošinātu bērnu tiesību aizsardzību,

likumdevējs paredzējis izņēmumu no vispārīgā noteikuma, proti,

noteicis aizliegumu kļūt par adoptētāju vienīgi tām iepriekš

sodītajām personām, kuras var radīt risku bērna drošībai. Ja

paturam prātā Krimināllikuma sevišķo daļu, tad ir skaidrs, ka

aizliegums attiecas uz samērā šauru to personu loku, kuras

iepriekš ir sodītas par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.

Tādējādi likumdevējs ir mērķtiecīgi un visnotaļ pārdomāti

noteicis aizliegumu nevis visām iepriekš sodītajām personām, bet

tikai tām personām, kuras ir sodītas par noziedzīgiem

nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības

piedraudējumu, kā arī par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību

un dzimumneaizskaramību. Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertajam aizliegumam nav visaptveroša jeb neierobežota

rakstura, un tas nozīmē, ka nepastāv priekšnoteikumi šā

aizlieguma atzīšanai par absolūtu.

Sprieduma 19.2. punktā norādīts: lai konstatētu, ka tiesību

normā ietvertais aizliegums ir absolūts, jāvērtē, pirmkārt, vai

tas attiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām,

proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā gadījuma

izvērtējumu, tādējādi pieļaujot izņēmumus, un, otrkārt, vai tas

ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu. Uzskatu, ka šāda

absolūta aizlieguma definīcija ir pārāk plaša, jo faktiski nozīmē

to, ka ikviena aizliedzoša tiesību norma, kas neparedz

individuālu izvērtējumu, ir vērtējama kā absolūts aizliegums.

Sekojot Satversmes tiesas spriedumā atspoguļotajai absolūtā

aizlieguma izpratnei, pat tādā gadījumā, ja likumdevējs noteiktu

aizliegumu kaut vai tikai viena Krimināllikumā paredzēta

noziedzīga nodarījuma izdarīšanas dēļ, piemēram, noteiktu, ka par

adoptētāju nedrīkst būt persona, kas sodīta par laupīšanu, tad

nāktos atzīt, ka arī šāds acīmredzami šaurs aizliegums ir

atzīstams par absolūtu.