4. pants

Šo atsevišķo domu turpinājumā tiks pārbaudīts tas,

kādas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesas

objektivitātes garantijas ir attiecināmas uz to tiesvedības

procesa stadiju, kurā tiesneši izvērtē lietas dalībnieka

iesniegtos argumentus pēc būtības, proti, vērtē, vai kasācijas

sūdzībā norādītie argumenti var būt par pamatu pārsūdzētā

apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai un vai tāpēc

kasācijas tiesvedība būtu ierosināma.

Konkretizējot Satversmes 92. panta pirmo teikumu, jāņem vērā

Konvencijas 6. pants un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra,

tostarp Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2009. gada

15. oktobra spriedums lietā "Micallef v. Malta", 2018.

gada 16. oktobra spriedums lietā "Daineliené v.

Lithuania", kā arī 2005. gada 15. jūlija spriedums lietā

"Mežnarić v. Croatia". Šajos nolēmumos ietvertās

atziņas, manuprāt, ir būtiskas un bija jāņem vērā, vērtējot to,

vai konkrētajā tiesvedības procesa stadijā ir paredzētas

pietiekamas garantijas tam, lai izslēgtu jebkādas pamatotas

lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubas par tiesas

objektivitāti.

4.1. Visupirms atgādināšu lietas "Micallef v.

Malta" faktiskos apstākļus. Proti, daudzstāvu namā dzīvojošo

kaimiņu starpā izcēlās domstarpības sakarā ar to, ka augšējā

stāva kaimiņiene izkāra uz balkona veļu un ūdens no tās pilēja uz

apakšstāvā dzīvojošā kaimiņa balkona. Šis kaimiņš, uzskatot, ka

tiek nepamatoti aizskartas viņa tiesības uz īpašumu, vērsās tiesā

ar pieteikumu par tāda pagaidu noregulējuma pieņemšanu, kas

aizliegtu augšējā stāvā dzīvojošajai kaimiņienei veikt konkrētas

darbības. Pieteikums tika izskatīts pirmās instances un

apelācijas instances tiesā. Zīmīgi, ka apelācijas instances

tiesas sēdē sūdzības iesniedzēju pārstāvēja advokāts, kas bija

tiesas sēdes priekšsēdētāja brāļa dēls. Pārsūdzības izskatīšanas

laikā otras puses pārstāvis nepieteica noraidījumu tiesas sēdes

priekšsēdētājam, citstarp tāpēc, ka saskaņā ar Maltas

Civilprocesa likuma 734. pantu noraidījumu varēja pieteikt tikai

tad, ja advokāts ir tiesneša laulātais, māte/tēvs vai

dēls/meita.

4.1.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, izskatot pieteikumu

par Konvencijas 6. panta pārkāpumu pagaidu noregulējuma

izskatīšanas procesā, sprieduma 74.-86. punktā visupirms

analizēja, vai Konvencijas 6. pants ir piemērojams gadījumos, kad

tiek izskatīts pagaidu noregulējuma jautājums. Tiesa atzina, ka

ir nepieciešams attīstīt tās judikatūru un atzīt, ka Konvencijas

6. panta garantijas ir piemērojamas arī gadījumos, kad tiek

izskatīti pagaidu noregulējuma (prasības nodrošināšanas)

jautājumi civillietā.

Ievērojot to, ka pagaidu noregulējuma jautājums pamatā ir

procesuāla rakstura jautājums, šajā spriedumā minētās atziņas par

tiesas objektivitāti vēl jo vairāk ir piemērojamas tajā

tiesvedības procesa stadijā, kurā tiesnešu kolēģija rīcības sēdē

vērtē, vai kasācijas sūdzībā norādītie argumenti var būt par

pamatu pārsūdzētā apelācijas instances tiesas sprieduma

atcelšanai un vai tāpēc kasācijas tiesvedība būtu ierosināma.

4.1.2. Eiropas Cilvēktiesību tiesa attiecīgā sprieduma

93.-99. punktā atgādināja, ka tiesas objektivitātes jeb

neitralitātes prasībai ir divi aspekti - subjektīvais un

objektīvais. Pirmkārt, tiesai jābūt subjektīvi neitrālai, proti,

nevienam tiesnesim nedrīkst būt personiski aizspriedumi, izlemjot

lietu. Otrkārt, tiesai jābūt neitrālai arī objektīvajā aspektā.

Analizējot tiesas neitralitāti objektīvajā aspektā, nozīme var

būt pat pieņēmumam. Turklāt pieņēmuma pamatotību nevar pārbaudīt,

raugoties tikai no konkrēta tiesas procesa dalībnieka viedokļa.

Ir jāvērtē arī tas, vai šaubas par tiesas neitralitāti varētu būt

objektīvi pamatotas, jo demokrātiskā valstī tiesām ir jābauda gan

iztiesājamās lietas dalībnieku, gan visas sabiedrības

uzticēšanās. Lai konstatētu objektīvās neitralitātes pārkāpumu,

pietiek ar to, ka pastāv apstākļi, kas norāda uz iespējamu tiesas

objektīvās neitralitātes apdraudējumu. Tas nozīmē, ka ir jāsniedz

pietiekamas garantijas tam, lai izslēgtu jebkādas pamatotas

lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubas par tiesas

objektivitāti.

Šā sprieduma 99. punktā Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja,

ka noraidījuma institūts ir viens no būtiskākajiem tiesas

objektivitātes izvērtēšanas objektīvā testa elementiem.

Noraidījums ir procesuāls līdzeklis, ar kuru lietas dalībniekiem

tiek sniegta iespēja novērst šaubas par iespējamu tiesas

neobjektivitāti un tādējādi tiek sekmēta lietas dalībnieku un

sabiedrības uzticēšanās tiesai.

Analizējot konkrētās lietas apstākļus, tiesa nonāca pie

uzskata, ka ģimenes saites starp pretējās puses advokātu un

tiesnesi ir pietiekams pamats šaubām par tiesneša objektivitāti.

Taču situācijā, kad starp tiesnesi un advokātu pastāv attālākas

ģimenes saites, proti, advokāts ir nevis tiesneša laulātais,

dēls/meita, bet gan brālis/māsa vai brāļadēls/brāļameita, Maltas

Civilprocesa likums neparedzēja iespēju pieteikt tiesnesim

noraidījumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka tieši

normatīvā regulējuma dēļ nepastāv pietiekamas garantijas tam, lai

izslēgtu jebkādas pamatotas lietas dalībnieku šaubas par tiesas

objektivitāti.

4.1.3. Iepriekš minētajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas

spriedumā paustās atziņas liecina, ka tiesas objektivitātes

vērtējumā nozīme ir ne tikai tiesneša iekšējai pārliecībai par

savu objektivitāti un neitralitāti, bet arī lietas dalībnieku un

sabiedrības pamatotām šaubām par to.

Tiesnešiem izvirzītās augstās izglītības un profesionālās

kvalifikācijas prasības, kā arī augstie ētikas un godīguma

standarti neapšaubāmi stiprina tiesas objektivitāti, veicinot arī

lietas dalībnieku un visas sabiedrības uzticēšanos tiesu varai.

Tomēr gadījumā, kad tiesnesim, kurš pieņēmis nepārsūdzamu lēmumu,

vajadzēja atstatīties no lietas izskatīšanas, bet viņš to nav

izdarījis, personai vairs nav tādu procesuālu līdzekļu, ar kuriem

tā varētu aizsargāt savas pamattiesības uz lietas izskatīšanu

objektīvā tiesā.

Turklāt, kā to apstiprina tiesu prakses piemēri, pastāv arī

tāda iespējamība, ka tiesnesis ir aizmirsis apstākļus, kas varētu

radīt šaubas par viņa objektivitāti, un tādēļ pat neapsver

iespēju atstatīties no lietas izskatīšanas. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas lietā "Daineliené v. Lithuania" Lietuvas

Augstākās tiesas tiesnesis bija lēmis par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu krimināllietā, lai gan šajā lietā prokurors bija

tiesneša dēls. Tiesnesis šajā lietā argumentēja, ka viņš šo faktu

neesot ievērojis. Turklāt normatīvais regulējums arī neparedzēja

prasību, ka sūdzībā norādāms prokurora vārds un uzvārds.

Citā Eiropas Cilvēktiesību tiesā izskatītā lietā -

"Mežnarič v. Croatia" - Horvātijas Konstitucionālās

tiesas tiesnesis nebija pamanījis faktu, ka konstitucionālā

sūdzība iesniegta saistībā ar tādas civillietas izskatīšanu, kurā

viņš pats pirms deviņiem gadiem noteiktu laiku bija prasītāja

pārstāvis.

Abos piemēra labad minētajos gadījumos Eiropas Cilvēktiesību

tiesa konstatēja, ka pastāvēja pamatotas šaubas par viena

tiesneša objektivitāti, un atzina, ka, izskatot konkrēto lietu,

netika nodrošinātas tiesības uz objektīvu tiesu un tādējādi ir

pārkāpts Konvencijas 6. pants.

Īpaši jāuzsver, ka visas minētās lietas nacionālajās tiesās

tika izskatītas koleģiāli. Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa

atzina: pietiek ar to, ka šaubas par tiesas objektivitāti pastāv

kaut vai tikai attiecībā uz vienu tiesnesi. Līdz ar to Satversmes

tiesas arguments, ka abi pārējie kolēģijas sastāvā ietilpstošie

tiesneši nodrošinās tiesas objektivitāti, nav juridiski nozīmīgs,

jo pietiekamā līmenī nenovērš tiesas objektivitātes apdraudējumu

Konvencijas 6. panta izpratnē.

Satversmes tiesa Spriedumā norādījusi, ka noraidījuma

institūts ir viens no tiesas objektivitātes nodrošināšanas

līdzekļiem. Tomēr Spriedumā tā nav analizējusi no minētajos

Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos ietvertajiem secinājumiem

izrietošo būtisko aspektu - noraidījuma institūta mijiedarbību ar

citiem tiesas objektivitātes nodrošināšanas līdzekļiem - nolūkā

izslēgt jebkādas pamatotas lietas dalībnieku vai sabiedrības

šaubas par tiesas objektivitāti. No lietas dalībniekiem nav

atkarīgs tas, vai tiesnesis atstatīsies, tāpēc normatīvajos aktos

lietas dalībniekiem ir paredzētas procesuālās tiesības pamatotu

šaubu gadījumā pieteikt noraidījumu tiesnesim. Noraidījuma

institūts ir līdzeklis tiesas objektivitātes nodrošināšanai

situācijā, kad tiesnesis nav sevi atstatījis no lietas

izskatīšanas, kaut arī viņam tas bija jādara.

4.2. Ņemot vērā šajā punktā minēto, secinu, ka tajā

tiesvedības procesa stadijā, kurā lietas dalībnieku argumenti

tiek izvērtēti pēc būtības, no Konvencijas 6. panta izriet

prasība tiesas objektivitātes nodrošināšanai paredzēt arī

noraidījuma institūtu. Tātad arī no Satversmes 92. panta pirmā

teikuma izriet likumdevēja pienākums paredzēt lietas dalībniekiem

tiesības pieteikt noraidījumu Augstākās tiesas tiesnešiem, kas

lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Uzskatu, ka

Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 92. pantu kopsakarā ar

Konvencijas 6. pantu, noteikusi zemāku pamattiesību aizsardzības

līmeni, nekā to paredz Konvencija.