3. pants

Piekrītu Spriedumā secinātajam, ka apstrīdētajā

normā ietvertā aizlieguma mērķis ir preventīvi pasargāt bērnu no

vardarbības un ka šāds aizliegums ir piemērots minētā mērķa

sasniegšanai (sk. Sprieduma 15. un 17. punktu).

Tomēr nevaru piekrist tiesas secinājumiem, kas bijuši par

pamatu tam, lai apstrīdētajā normā ietverto aizliegumu atzītu par

nesamērīgu, proti, secinājumiem, ka šajā normā ietvertā

aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un ka bāriņtiesai,

ievērojot piesardzības principu, katrā konkrētajā gadījumā būtu

individuāli jāvērtē, vai persona, kas iepriekš izdarījusi

vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, var radīt apdraudējumu bērnam.

Manuprāt, šāds individuāls izvērtējums ir nepieciešams vienīgi

atsevišķos izņēmuma gadījumos, kad personai, kura pretendē uz

aizbildņa statusu, ar konkrēto bērnu jau ir izveidojušās

ģimeniskas attiecības un aizbildnības nodibināšana ir

nepieciešama šo attiecību saglabāšanai, nevis katrā gadījumā, kad

ir nepieciešams iecelt bērnam aizbildni.