4. pants

Satversmes tiesa savā iepriekšējā judikatūrā

atzinusi, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās

darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un

vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie

normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami

labākajā veidā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2004. gada

11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punktu).

Turklāt bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne

tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī

tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var

netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez

nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr.

2018-21-01 16.2. punktu).

Spriedumā secināts, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu,

nav pēc būtības apsvēris iespēju, ka personas uzvedība laika

gaitā var mainīties un ka var pastāvēt kādi alternatīvi līdzekļi,

kas iepriekš par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem sodīto

personu tiesības aizskartu mazāk, bet neprasītu nesamērīgu

ieguldījumu no valsts. Atsaucoties uz savu iepriekšējo

judikatūru, Satversmes tiesa norāda: paredzot aizliegumu,

likumdevējam ir nevis jāvadās no vispārīgām prezumpcijām, bet gan

pēc iespējas jāveicina individuāla taisnīguma sasniegšana (sk.

Sprieduma 20. un 21. punktu). Taču izskatītajā lietā būtiski

ir tas, ka nedz Satversmes 96. pants, nedz 110. pants neaizsargā

personas vēlmi nodrošināt ārpusģimenes aprūpi bērnam. Citiem

vārdiem sakot, no minētajām Satversmes normām personai, kura

vēlas kļūt par aizbildni, neizriet tiesības īstenot konkrēta

bērna aprūpi. Satversmes tiesa to konstatē, konkretizējot

Satversmes 96. panta un 110. panta tvērumu (sk. Sprieduma

10.1. un 10.2. punktu), tomēr tālāk, pārbaudot

apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma samērīgumu, neņem

vērā.

Lai gan apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums visupirms

attiecas uz personu, kura pretendē uz aizbildņa statusu, tas

tieši skar arī bez vecāku gādības palikušā bērna intereses.

Proti, izskatītajā lietā Satversmes tiesai bija jāvērtē, vai

likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir izpildījis tam no

Satversmes 110. panta izrietošo pienākumu īpaši palīdzēt bērniem,

kas palikuši bez vecāku gādības. Tādēļ Satversmes tiesai, lai tā

izvērtētu, vai likumdevējs šo pienākumu veicis pienācīgi, proti,

vai ir ievērots samērīguma princips, bija jākonstatē, kas

konkrētā tiesiskā regulējuma izstrādes procesā bija uzskatāms par

bērna vislabākajām interesēm un vai apstrīdētajā normā šīs

intereses ir ņemtas vērā.