5. pants

Aizbildnība ir tiesību institūts, kura mērķis ir

nodrošināt, lai bērnam, kurš palicis bez vecāku gādības, tiek

nodrošināta nepieciešamā audzināšana un aprūpe. Saskaņā ar

Civillikuma 223. pantu tēvs un māte uz aizgādības tiesību pamata

ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi. Taču par bērna

aizbildņiem nevar būt vecāki, kuri zaudējuši aizgādības tiesības.

Tātad, ja pēc tiesas sprieduma vai kāda cita no pašu gribas

neatkarīga iemesla dēļ abi vecāki zaudē šīs tiesības, bērnam tiek

nodibināta aizbildnība vai bāriņtiesa lemj par citu ārpusģimenes

aprūpes veidu. Ja aizgādības tiesības zaudē tikai viens vecāks,

aizbildnība nodibināma vai bāriņtiesa lemj par citu ārpusģimenes

aprūpes veidu gadījumos, kad tas nepieciešams bērna interesēs

(sk. Civillikuma 224. pantu). Tāpat bāriņtiesa lemj par

aizbildnības nodibināšanu un aizbildņa iecelšanu bērnam arī citos

Bāriņtiesu likuma 26. pantā noteiktajos gadījumos, piemēram, ja

bērna vecāki ir miruši vai izsludināti par mirušiem.

Civillikuma 252. pants noteic, ka aizbildņi atvieto saviem

aizbilstamajiem vecākus. Aizbildnim sevišķi jāgādā par sava

aizbilstamā audzināšanu ar tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi

vecāki gādātu par savu bērnu audzināšanu. Aizbildnis pats var

uzņemties audzināšanu vai arī uzticēt to kādai citai personai,

kurai uz to ir vajadzīgās spējas (sk. Civillikuma 252.

pantu). Aizbildnis ir bērna likumiskais pārstāvis, kura

pienākums ir sekmēt bērna interešu un vajadzību apmierināšanu,

pārstāvēt bērnu tiesiskajos darījumos un gādāt par viņa mantu

(sk. Civillikuma 261. un 269. pantu). Saskaņā ar Bērnu

tiesību aizsardzības likuma 36.1 panta pirmo daļu,

Valsts sociālo pabalstu likuma 3. pantu un Ministru kabineta

noteikumiem Nr. 1600 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā

atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu" valsts paredz

finansiālu atbalstu ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu sniegšanai

atbilstoši likumā par valsts budžetu kārtējam gadam piešķirtajiem

līdzekļiem, proti, aizbildnis saņem no valsts atlīdzību pabalsta

formā. Civillikuma 303.-306. pantā ir noteikts arī tas, ka

aizbildnim nav pienākuma par saviem līdzekļiem uzturēt

aizbilstamo.

Atbilstoši Civillikuma 229. pantam vecākiem ir tiesība saviem

bērniem testamentā iecelt aizbildņus. Savukārt gadījumos, kad

vecāki nav izteikuši savu gribu aizbildņa iecelšanā, aizbildnība

pār bērnu piekrīt visupirms viņa tuvākajiem radiniekiem. Par

tuvākajiem bērna radiniekiem uzskatāmi tie, kas, viņam mirstot,

būtu viņa likumiskie mantinieki. Lai tiktu nodibināta šāda

aizbildnība, ir nepieciešams bāriņtiesas apstiprinājums.

Bāriņtiesa par aizbildņiem izrauga no vienādi tuviem radiniekiem

piemērotākos, bet, ja tuvākie izrādītos nepiemēroti, tad tālākos

(sk. Civillikuma 235. pantu). Civillikuma 236. pants

noteic: ja starp nepilngadīgā radiniekiem neatrodas spējīgi vai

arī ja spējīgie nevar uzņemties aizbildnību, vai ja viņus atlaiž

vai atceļ no aizbildņa pienākumu pildīšanas, kā arī ja

nepilngadīgajiem nemaz nav radinieku, aizbildņus ieceļ bāriņtiesa

no citu personu vidus, un tai jārīkojas šajā ziņā pašai no sevis,

tiklīdz tā dabū zināt, ka ir tādi pilnīgi bāriņi. Tādējādi šobrīd

spēkā esošais regulējums pieļauj to, ka par aizbildņiem var kļūt

arī personas, kuras ar bērnu nesaista radniecības attiecības.

No minētā izriet, ka aizbildnības institūta būtība un mērķis

ir nodrošināt, lai bērns, kurš palicis bez vecāku gādības,

saņemtu tam ikdienišķi nepieciešamo aprūpi līdz brīdim, kad viņš

atgriežas ģimenē, sasniedz pilngadību vai tiek nodots

adopcijai.

Likumdevējs, nosakot aizliegumu par vardarbību vai tās

piedraudējumu sodītai personai kļūt par aizbildni, ir ievērojis

piesardzības principu un uzskatījis, ka bērna vislabākajām

interesēm atbilst tāds regulējums, kas viņu pasargā pat no

vismazākā vardarbības riska. Proti, apstrīdētā norma ir pieņemta,

lai novērstu bērna nonākšanu tādas personas aizbildnībā, kura

izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, un tādējādi

preventīvi pasargātu bērnu no vardarbības riska.