3. pants

Piekrītu Sprieduma 15.3. punktā norādītajam, ka

valstij jānosaka tāds vispārējās izglītības procesā lietojamo

mācību valodu regulējums, kas nodrošina valsts apstākļiem

atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas apguvi un

mazākumtautību tiesību aizsardzību.

Lai gan valsts rīcības brīvība šā līdzsvara noteikšanā ir

plaša, tomēr nevaru pievienoties Sprieduma 17. punkta

secinājumam, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

ierobežojums ir noteikts ar likumu, jo uzskatu, ka, to pieņemot,

nav ievērots labas likumdošanas princips.

3.1. Ikvienam lēmumam, kas attiecas uz valsts un

sabiedrības dzīvē nozīmīgu jautājumu, Satversme izvirza noteiktas

procesuālas prasības, kas nodrošina lēmumu pieņemšanu atbilstoši

demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra

sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 11.2. punktu).

Demokrātiskā tiesiskā valstī procesam, kurā tiek pieņemts tāds

normatīvais tiesību akts, kas ierobežo personas pamattiesības,

vajadzētu sabiedrībā viest pārliecību, ka pieņemtais akts ir

tiesisks. Sabiedrībā jāveidojas pārliecībai par to, ka

apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot

Satversmē noteiktās pamattiesības ir rūpīgi izsvērta (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra

sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.2. punktu).

Proti, likumdošanas procesam jāatbilst normatīvajos aktos

noteiktajām formālajām prasībām, kā arī jāveicina personu

uzticēšanās valstij un tiesībām (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2017-17-01 21.3. punktu).

No demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais

tiesiskas valsts princips ietver noteiktas prasības arī attiecībā

uz likumdošanas procesu (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā

Nr. 2011-11-01 11.2. punktu). Saskaņā ar to

likumdevējam jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu

atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp

Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības (turpmāk - ES)

tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā paredzētās tiesību

normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas

atbilstoši racionāla likumdevēja principam (sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu). Satversmes

tiesa ir secinājusi, ka likumdevējam tiesību normas pieņemšanas

gaitā jāizvērtē argumenti par šīs normas iespējamo neatbilstību

Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta

sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 22.3. punktu).

Satversmes tiesa jau 2005. gadā spriedumā lietā Nr.

2004-18-0106 analizēja, vai likumdevēja noteiktā vidējās

izglītības mācību priekšmetos īstenojamā valodu proporcija

uzskatāma par atbilstošu Satversmei. Tādējādi secināms, ka

attiecīgajā jautājumā pastāv Satversmes tiesas judikatūra, kas

likumdevējam bija jāizvērtē un jāņem vērā.

Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

20.2.3. punktā norādīts, ka ir jābūt tādam objektīvam,

vispusīgam, profesionālam, regulāram, kā arī uz zinātniskām

atziņām un metodēm balstītam mehānismam, ar kura palīdzību

turpmāk varētu konstatēt kvalitātes izmaiņas izglītības un

izglītošanas procesā. Valstij ir pienākums nodrošināt tādu datu

ieguvi, kurus analizējot varētu pieņemt izsvērtus lēmumus, kā arī

sabiedrībai, izglītojamiem un viņu vecākiem sniegt informāciju

par izglītības kvalitātes izmaiņām un izglītošanas procesa

norisi. Tiesa pauda bažas par lietas izskatīšanas laikā

pastāvējušā izglītības kvalitātes kontroles mehānisma

efektivitāti, norādot, ka tas ir vērsts uz kvantitatīva, nevis

kvalitatīva rakstura datu iegūšanu. Tiesa norādīja, ka šāda

mehānisma neesība vai neefektivitāte var novest pie tādas

situācijas, ka jebkuras izglītības sistēmā ieviestās pārmaiņas

nesasniedz savu mērķi un izglītošanas process zaudē jēgu. Arī

Spriedumā norādīts, ka Satversmes tiesas atziņas lietā

Nr. 2004-18-0106 ir attiecināmas uz jautājumu par

izglītojamo personu saņemtās izglītības kvalitāti, proti,

garantijām pret tās kvalitātes kritumu.

Tāpat Satversmes tiesa ir atzinusi, ka paredzētais tiesiskais

regulējums, ja nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar

izskaidrojošiem pētījumiem. Tieši priekšlikumu apspriešana

nodrošina iespēju izvērtēt, vai pastāv paredzētā tiesiskā

regulējuma alternatīvas (sk. Satversmes tiesas

2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2016-14-01 25.2. punktu).

Tādējādi, pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējam bija

jāievēro Satversmes tiesas judikatūrā paustās atziņas par

nepieciešamību izveidot un izmantot efektīvu mehānismu izglītības

sistēmā ieviesto pārmaiņu seku izvērtēšanai.

No lietā pieejamās informācijas neizriet, ka apstrīdētās

normas pieņemšanas procesā likumdevējs būtu savus apsvērumus

balstījis uz kvalitatīvu analīzi par līdz šim īstenotās

izglītības reformas radīto vai apstrīdētās normas un ar to

sistēmiski saistīto normu potenciālo ietekmi uz izglītības

kvalitāti. Arī Satversmes tiesa Spriedumā balstās uz pieņēmumu,

norādot: šobrīd nav pamata secināt, ka apstrīdētā norma un ar to

sistēmiski saistītās tiesību normas izraisītu izglītības

kvalitātes kritumu. Kaut arī atsevišķos pētījumos ir salīdzināti

eksāmenu rezultāti, ko uzrādījuši skolēni, kuri mācās izglītības

iestādēs ar latviešu mācībvalodu, un mazākumtautību izglītības

iestāžu skolēni, trūkst iegūto datu kvalitatīvas un sistēmiskas

analīzes, nav analizētas, citstarp ne cēloņsakarības starp

valodu, kurā pasniegts konkrētais mācību priekšmets, un attiecīgā

eksāmena rezultātiem, nedz arī mācību valodas maiņas ietekme uz

izglītības kvalitāti.

Spriedumā norādīts, ka valstī ir izveidots izglītības

kvalitātes uzraudzības un kontroles mehānisms - Izglītības

kvalitātes valsts dienests. Tā funkcijas ietver izglītības

politikas veidošanai un īstenošanai nepieciešamās informācijas

iegūšanu, apkopošanu un analīzi, kā arī izglītības kvalitātes

novērtēšanu. Tomēr no lietā pieejamiem materiāliem nav secināms,

ka Dienests būtu visaptveroši izanalizējis to tiesību normu

ietekmi uz izglītības kvalitāti, ar kurām tiek īstenota pāreja uz

izglītību valsts valodā. Var piekrist Spriedumā secinātajam, ka

pozitīvi vērtējama dažādu kursu un metodisko materiālu pieejamība

izglītības darbiniekiem, tomēr šādas pieejas nodrošināšana nav

uzskatāma par alternatīvu efektīvai izglītības kvalitātes

kontroles veikšanai.

Turklāt jāņem vērā, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu,

un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības

un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie

normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami

labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01

16.2. punktu). Satversmes 112. pantā noteiktas personu,

tostarp bērnu, tiesības uz izglītību, kas būtībā nozīmē ikviena

izglītojamā tiesības uz kvalitatīvu izglītību (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2006-30-03 15.

punktu).

Lai nodrošinātu to, ka mācību valodas reforma nekaitē pie

mazākumtautībām piederošo bērnu labākajām interesēm un tiesībām

uz izglītību, likumdevējam pirms apstrīdētās normas pieņemšanas

bija rūpīgi jāizsver līdz šim īstenotās izglītības reformas

radīto un apstrīdētās normas potenciālo ietekmi uz izglītības

kvalitāti. Visaptveroša analīze par līdz šim īstenotās pārejas uz

izglītību valsts valodā īstenojošo normu ietekmi uz izglītības

kvalitāti nodrošinātu ne tikai pie mazākumtautībām piederīgo

bērnu labāko interešu aizsardzību, bet arī veicinātu izglītības

reformas mērķu sasniegšanu, izgaismojot cēloņus, kādēļ gandrīz

trīsdesmit gadus pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas

atsevišķu mazākumtautību skolu absolventiem ir grūtības izmantot

valsts valodu, tostarp studējot valsts dibinātās augstskolās.

3.2. Likumdošanas procesā likumdevējam jāizvērtē

likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība visām augstāka

juridiska spēka tiesību normām, tostarp arī starptautiskajām

tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-11-01

18.1. punktu).

Kā atzīmēts arī Spriedumā, konstitucionālā likumdevēja mērķis

ir bijis panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju

ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma

lietā Nr. 2017-02-03 16. punktu). Gadījumos, kad ir

šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās

tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek

lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē

(sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta

sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas

5. punktu). Tādējādi likumdevējam, pieņemot apstrīdēto

normu, bija jāņem vērā arī tās atbilstība starptautiskajām

tiesību normām.

Latvija ir ratificējusi Vispārējo konvenciju par nacionālo

minoritāšu aizsardzību. Konsultatīvā komiteja ir uzsvērusi, ka

izglītības reformu kontekstā, īpaši tādu reformu kontekstā, kuru

mērķis ir veicināt pastiprinātu oficiālās valodas apguvi

mazākumtautību skolās, nepieciešams reformu procesa gaitā

regulāri uzraudzīt izglītības kvalitāti (sk. Vispārējās

konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību Konsultatīvās

komitejas trešā tematiskā komentāra - to personu tiesības uz

valodu, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, -

80. punktu. Pieejams: www.rm.coe.int/).

Likumdevējam, pieņemot apstrīdēto normu, bija pienākums

izsvērt un analizēt Konsultatīvās komitejas norādījumus attiecībā

uz mācību valodu un kvalitātes standartu izvērtēšanu. Apstrīdētās

normas sagatavošanas materiālos nav rodams apstiprinājums tam, ka

šādi apsvērumi būtu izdarīti.