4. pants

Priekšlikums par grozījumiem Augstskolu likuma 56.

pantā, kā arī pārejas noteikumu 49. punktu tika iesniegts Saeimai

2018. gada 1. jūnijā - pirms likumprojekta izskatīšanas trešajā

lasījumā. Komisija to atbalstīja savā 2018. gada 6. jūnija sēdē.

Pēc Saeimas Juridiskā biroja iebildumiem Komisija 13. jūnija sēdē

atgriezās pie diskusijām par šo jautājumu, taču sēdes vadītājs

Aldis Adamovičs vairākkārt uzsvēra, ka Komisija par šiem

priekšlikumiem jau ir nobalsojusi.

Priekšlikuma iesniedzējs toreizējais izglītības un zinātnes

ministrs Kārlis Šadurskis Komisijas 2018. gada 6. jūnija sēdē

skaidroja, ka grozījumi esot tehniska rakstura, jo vajagot labot

tādu situāciju, ka normatīvajos aktos, tostarp Izglītības likumā,

ir regulēta izglītības valoda vidusskolās un valsts augstskolās,

bet ne privātajās augstskolās. Saeima jau esot lēmusi par to, ka

visās, arī privātajās, vidusskolās izglītības programmas

īstenojamas valsts valodā. Tāds pats regulējums tagad attiecināms

arī uz privātajām augstskolām.

Tomēr minētos grozījumus nevar uzskatīt par tehniskas dabas

grozījumiem. Augstskolu autonomija un akadēmiskā brīvība nav

formāli vai tehniski jēdzieni, bet Satversmē ietvertas

pamattiesības, kuru ierobežošana prasa likumdevējam padziļinātu

izvērtējumu un izsvērtus risinājumus. Kā norādīts Spriedumā,

apstrīdētās normas ierobežo ar Satversmes 112. pantu kopsakarā ar

113. pantu aizsargātās tiesības uz augstskolu autonomiju un to

mācībspēku un studējošo akadēmisko brīvību. Kā Spriedumā atzinusi

Satversmes tiesa, brīvība - viena no Satversmē ietvertajām

vērtībām - ir pamats akadēmiskajai brīvībai un tās īstenošanai

nepieciešamajai augstskolu autonomijai. Normatīvo regulējumu, kas

ietekmē Satversmē ietvertās tiesības, nedrīkstētu uzskatīt par

tehniskas dabas regulējumu. Augstskolu autonomijas un akadēmiskās

brīvības līdzsvarošana ar Satversmē ietvertajām

konstitucionālajām vērtībām, valsts valodas aizsardzību un

stiprināšanu, nav vienkāršs process. Tas prasa pārdomātus un uz

valsts ilgtspējīgu attīstību vērstus risinājumus, kas vienlaikus

nodrošina nacionālās identitātes un valsts valodas attīstību,

tostarp zinātnē un pētniecībā, kā arī veicina kvalitatīvas,

konkurētspējīgas un atvērtas augstākās izglītības sistēmas

izveidi.

Attiecībā uz Komisijas 6. jūnija sēdē pausto, ka Saeima esot

jau lēmusi par to, ka visās, tostarp arī privātajās, vidusskolās,

izglītības programmas īstenojamas valsts valodā, jāpiebilst, ka

augstākās izglītības un vidējās izglītības mērķi un šo izglītības

posmu īstenošanā iesaistīto personu tiesības atšķiras.

Regulējums, kas pieļaujams vispārējā izglītībā, var nebūt

vienlīdz saderīgs ar augstskolu autonomiju un to mācībspēku un

studējošo akadēmisko brīvību. Tādēļ iepriekš uz vispārējo

izglītību attiecināta tiesiskā regulējuma attiecināšana uz

augstāko izglītību nevar tikt uzskatīta par šā regulējuma

tehnisku precizējumu. Līdzīgu viedokli Komisijas 13. jūnija sēdē

paudis arī Rektoru padomes pārstāvis Jānis Bernāts, norādot, ka

priekšlikums attiecināt Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu uz

privātajām augstskolām ietekmēšot visu augstākās izglītības

sistēmu (sk. 12. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes

komisijas sēžu audioierakstus lietas materiālu 3. sēj.).

Tāpat Pieteikuma iesniedzējs un vairākas lietā pieaicinātās

personas - Augstākās izglītības padome, Privāto augstskolu

asociācija un Aigars Rostovskis - norādījušas, ka apstrīdētās

normas ierobežo privāto augstskolu tiesības uz īpašumu.

Pieaicinātās personas Privāto augstskolu asociācija, Konkurences

padome, Jūlija Jerņeva un Uģis Zeltiņš norādījušas, ka

apstrīdētās normas ierobežo arī ar Eiropas Savienības tiesībām

aizsargātās tiesības uz uzņēmējdarbības brīvību, ieviešot

barjeras piekļuvei augstākās izglītības tirgum.

Līdz ar to secināms, ka apstrīdētās normas - Augstskolu likuma

56. panta trešo daļu un pārejas noteikumu 49. punktu - ietvērušie

priekšlikumi nav uzskatāmi par tehniskas dabas priekšlikumiem,

kas neprasa padziļinātu to ietekmes izvērtējumu.