3. pants

Tiesa Sprieduma 22. punktā secināja, ka

izskatāmajā lietā apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes

1. pantam. Šādam secinājumam nevaru piekrist, jo tādējādi

Tiesa atzīst arī to, ka nav pārkāpts labas likumdošanas princips.

Taču Tiesa nav veikusi šāda secinājuma izdarīšanai nepieciešamo

izvērtējumu.

Pieteikuma iesniedzējs Tiesā vērsās, argumentējot, ka

apstrīdētais regulējums pieņemts, nesaskaņojot to ar tiesību

sistēmā jau pastāvošu tiesību normu - Augstskolu likuma

78. panta septīto daļu. Tādējādi neesot ticis ievērots labas

likumdošanas princips. Arī Saeima atbildes rakstā sniedza atbildi

uz šo Pieteikuma iesniedzēja argumentu. Piekrītu, ka šis ir

izskatāmās lietas centrālais arguments. Tādējādi tikai pēc tam,

kad būtu izvērtēta apstrīdētā regulējuma atbilstība labas

likumdošanas principam, Tiesa varēja lemt par prasījuma robežu

paplašināšanu.

3.1. Tiesas judikatūrā ir atzīts, ka no tiesiskas

valsts principa demokrātiskā tiesiskā valstī izriet noteiktas

prasības attiecībā uz likumdošanas procesu. Šīs prasības ir

vairākas, taču šajā viedoklī vērtēšu tikai tās, kurām, pēc maniem

ieskatiem, bija izšķiroša nozīme izskatāmajā lietā.

Tiesa ir atzinusi, ka demokrātiskas tiesiskas valsts varas

atzariem, tostarp likumdevējam, ir jātiecas uz to, lai personu

uzticēšanās valstij un tiesībām, kā arī demokrātiska procesa

izpratne arvien pieaugtu. Labas likumdošanas principa ievērošana

sekmē šā mērķa sasniegšanu (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01

18.1. punktu). Citiem vārdiem sakot, likumdošanas

procesam ne vien jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām

formālajām prasībām, bet arī jāveicina personu uzticēšanās

valstij un tiesībām (sk. Satversmes tiesas

2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2017-17-01 21.3. punktu).

Likumdošanas procesā jāievēro vispārējie tiesību principi,

Satversmē un Saeimas kārtības rullī reglamentētie procesuālie

priekšnoteikumi un prasības. Tas attiecas arī uz to likumprojektu

pieņemšanas gaitu, kuri ir saistīti ar valsts budžetu.

Likumdevējam jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu

atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp

Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību

normām, un jāsaskaņo likumprojektā paredzētās tiesību normas un

tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši

racionāla likumdevēja principam (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01

18.1. punktu).

3.2. Augstskolu likuma 78. panta septītā daļa

(redakcijā, kas bija spēkā Sprieduma taisīšanas laikā) noteica,

ka Ministru kabinets, iesniedzot Saeimai gadskārtējo valsts

budžeta projektu, tajā paredz ikgadēju finansējuma pieaugumu

studijām valsts dibinātās augstskolās ne mazāku par 0,25

procentiem no iekšzemes kopprodukta, līdz valsts piešķirtais

finansējums studijām valsts dibinātās augstskolās sasniedz vismaz

divus procentus no iekšzemes kopprodukta.

Likuma "Par valsts budžetu 2019. gadam"

4. pielikums paredzēja finansējuma piešķiršanu no valsts

budžeta līdzekļiem: programmai 03.00.00 "Augstākā

izglītība" - 68 149 161 euro, programmai

02.03.00 "Augstākā medicīnas izglītība" -

18 235 584 euro, programmai

20.00.00 "Kultūrizglītība" - 52 661

419 euro, bet apakšprogrammai

22.02.00 "Augstākā izglītība" -

9 818 610 euro apmērā. Spriedumā

konstatēts, ka likumā "Par valsts budžetu

2019. gadam" valsts dibinātajām augstskolām paredzētais

valsts finansējuma pieaugums bija 2,1 miljons euro jeb

aptuveni 0,007 procenti no iekšzemes kopprodukta.

Tiesa Sprieduma 19. punktā secināja: "[..] Ministru

kabinets ir sagatavojis un Saeima pieņēmusi apstrīdēto

regulējumu, kurā nebija ievērota Augstskolu likuma 78. panta

septītajā daļā ietvertā prasība pēc noteikta apmēra valsts

budžeta finansējuma pieauguma." Turklāt šāda rīcība

atkārtojusies gadu no gada. Izskatot lietu, Tiesa konstatēja, ka

Ministru kabinets jau no 2014. gada, izstrādājot gadskārtējo

valsts budžeta likumu, nav ievērojis Augstskolu likuma

78. panta septītajā daļā noteikto uzdevumu un Saeima,

apstiprinot gadskārtējo valsts budžetu, nav ievērojusi pašas

izdoto likumu. Tiesas sēdē gan Finanšu ministrijas, gan

Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji norādīja, ka, arī

sastādot likumprojektu "Par valsts budžetu

2021. gadam", joprojām netiks pilnībā ievērota

Augstskolu likuma 78. panta septītā daļa, jo to izpildīt

liedzot valsts ekonomiskās iespējas, kas esot ierobežotas.

Tātad likumdevējs vairāku gadu garumā nav ievērojis un pat

negrasās ievērot paša pieņemtu tiesību normu - Augstskolu likuma

78. panta septīto daļu.

Tāpat likumdevējs vairāku gadu garumā nav ņēmis vērā arī

plānošanas dokumentos izvirzītās prioritātes. Saeimas

apstiprinātajā Latvijas ilgtspējas attīstības stratēģijā līdz

2030. gadam atzīts, ka izglītības kvalitāte, pieejamība un

saturs visos izglītības līmeņos un vecuma grupās - no pirmsskolas

līdz pieaugušo izglītībai - ir Latvijas attīstības iespēja un

cilvēkkapitāla vērtības palielināšanās priekšnosacījums

(sk. Latvijas ilgtspējas attīstības stratēģijas līdz

2030. gadam 29. lp.). Izglītības attīstības

pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam norādīts, ka pašreizējais

augstākās izglītības publiskais finansējums Latvijā nenodrošina

pilnu vienas studiju vietas finansējumu, augstākās izglītības

pieejamību sociāli mazāk aizsargāto iedzīvotāju grupām un nav

pietiekams inovatīvu, uz augstākās izglītības attīstību vērstu

pasākumu un projektu finansēšanai. Lai nodrošinātu pieejamu

kvalitatīvu augstāko izglītību, sekmētu piedāvājuma atbilstību

darba tirgus prasībām, stiprinātu saikni ar zinātni un pētniecību

un efektīvi izmantotu valsts budžeta līdzekļus, citstarp ir

jāturpina izstrādāt un ieviest jaunu augstākās izglītības

finansēšanas modeli (sk. Izglītības attīstības

pamatnostādņu 2014.-2020. gadam I daļas

9. punktu).

Tādējādi likumdevējs augstāko izglītību ir atzinis par

prioritāti un mērķi valsts attīstībai gan ar politikas plānošanas

dokumentiem, gan ar Augstskolu likuma 78. pantu. Šīs

prioritātes nav ņemtas vērā, gan izstrādājot apstrīdēto

regulējumu, gan valsts budžeta likumus iepriekšējos gados.

Tādējādi likumdevējs nav veicis darbības paša noteiktā mērķa

pakāpeniskai sasniegšanai.

3.3. Satversme Ministru kabinetam kā koleģiālai

institūcijai uzliek vislielāko atbildību par Saeimā iesniegtā

budžeta likuma projekta tiesiskumu un atbilstību spēkā esošajiem

likumiem, savukārt Saeimai piešķir kontroli pār to, kā Saeimā

pieņemtie likumi tiek ievēroti (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 3. februāra sprieduma lietā

Nr. 2011-11-01 15.1. un 15.4. punktu).

Izskatāmajā lietā Ministru kabinets nebija izpildījis tam

noteikto pienākumu paredzēt, ka līdz ar likuma "Par valsts

budžetu 2019. gadam" apstiprināšanu radīsies pretrunas

starp spēkā esošu tiesību normu, proti, Augstskolu likuma

78. panta septīto daļu, un attiecīgo valsts budžeta likuma

projektu. Ministru kabinetam (ar atbildīgo ministriju

piedalīšanos) bija pienākums sagatavot grozījumus normatīvajos

aktos, lai novērstu pretrunas tiesību sistēmā.

Tā kā Saeimai ir noteikta kontroles funkcija, tai, pieņemot

likumu "Par valsts budžetu 2019. gadam", bija

jāņem vērā tas, ka Ministru kabinets attiecīgo likumprojektu nav

saskaņojis ar Augstskolu likuma 78. panta septīto daļu.

Taču Saeima rīkojās gluži pretēji, proti, lemjot par vairāku

opozīcijas deputātu priekšlikumiem nodrošināt finansējumu

atbilstoši Augstskolu likuma 78. panta septītajai daļai, tos

noraidīja. Apspriežot likumprojektu "Par valsts budžetu

2019. gadam" otrajā lasījumā, deputāte Jūlija

Stepaņenko norādīja: "Šis priekšlikums paredz noteikt, ka

saskaņā ar Augstskolu likuma 78. panta septīto daļu tiek

nodrošināts papildu finansējums ikgadējam finansējuma pieaugumam

studijām valsts dibinātās augstskolās 20,8 miljonu euro

apmērā. Lūdzu, godātie kolēģi, būsim konsekventi un atbalstīsim

to, ko mums nosaka likums!" Deputāts Vjačeslavs Dombrovskis

norādīja: "Šis budžets ir Augstskolu likuma 78. panta

pārkāpums." un aicināja par attiecīgo priekšlikumu

izteikties vairākumu pārstāvošos deputātus. Tomēr tas tika

noraidīts bez plašākas diskusijas.

Tas, ka opozīcijas deputātu priekšlikumi tika noraidīti,

turklāt bez pienācīgas diskusijas par tiem, liek secināt, ka

Saeima nav rīkojusies tā, kā racionālam likumdevējam pienākas.

Šāda rīcība liecina par to, ka Saeima apzinājās - attiecībā uz

augstskolu finansējumu radīsies pretruna starp spēkā esošu

tiesību normu un normu, kas tiks pieņemta, proti, likumu

"Par valsts budžetu 2019. gadam". Saeimai

atbilstoši racionāla likumdevēja principam šādu situāciju

vajadzēja novērst. Labas likumdošanas princips neietver prasības

attiecībā uz to, kādai tieši Saeimas rīcībai šādā gadījumā

vajadzētu būt - vai vajadzētu grozīt vai atcelt budžeta likuma

projektu vai arī grozīt vai atcelt Augstskolu likuma

78. panta septīto daļu. Taču ir jāņem vērā Saeimas kārtības

ruļļa 111. panta otrajā daļā noteiktais: "Ja, pieņemot

likumprojektu, rodas pretrunas ar spēkā esošajiem likumiem,

Saeimai jānosaka, ka jaunais likums vai tā atsevišķas daļas

stāsies spēkā vienlaikus ar grozījumiem spēkā esošajos

likumos." Šī norma neuzliek Saeimai par pienākumu rīkoties

vienā noteiktā veidā, bet norāda, kā Saeimai jārīkojas tad, ja tā

pieņēmusi normu, kas ir pretrunā ar citu, jau agrāk pieņemtu

normu.

3.4. Tiesas sēdē tika pausts viedoklis, ka

Augstskolu likuma 78. panta septītā daļa jau sākotnēji

tikusi pieņemta kā "solījuma norma". Šādu normu

pastāvēšana tiesību sistēmā veicina tiesisko nihilismu. Rektoru

padomes un Augstākās izglītības padomes izteikumi tiesas sēdē

apliecināja, ka Augstskolu likuma 78. panta septītās daļas

pastāvēšana un tas, ka valsts konsekventi nepilda tai šajā normā

noteikto pienākumu, ir sabiedrībā radījis pārliecību, ka Saeima

vairāku gadu garumā neievēro pašas pieņemtos likumus. Latvijas

tiesību sistēmā nepastāv tāds jēdziens kā "solījuma

normas". Saeimas rīcība, pieņemot kādu tiesību normu kā

"solījuma normu" bez ieceres pildīt tajā noteiktos

pienākumus, grauj sabiedrības uzticību tiesību sistēmai un pašai

Saeimai kā konstitucionālai institūcijai un tādējādi apdraud

Latvijas kā demokrātiskas un parlamentāras valsts pamatus.

Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka labas likumdošanas principa

pārkāpums atklājas šādos aspektos. Pirmkārt, gadskārtējā valsts

budžeta pieņemšanas procesā ilgstoši tika pieļauta tāda

situācija, ka budžeta normas netiek saskaņotas ar jau spēkā

esošām normām un mērķiem, kas nosprausti politikas plānošanas

dokumentos. Otrkārt, likumdevējs negrasījās šo situāciju risināt

un novērst. Treškārt, tā saucamo solījuma normu radīšana ir

pretēja labas likumdošanas principa mērķim stiprināt sabiedrības

uzticēšanos valstij un tiesībām.

Līdz ar to Saeima un Ministru

kabinets apstrīdētā regulējuma pieņemšanas procesā pieļāva

vairākus pārkāpumus, kas to kopsakarā bija būtiski. Tādējādi

Saeimas un Ministru kabineta rīcība bija pretēja labas

likumdošanas principam.