4. pants

Nevaru piekrist arī Spriedumā secinātajam par

Ministru kabineta un Saeimas lomu gadskārtējā valsts budžeta

pieņemšanā.

4.1. Sprieduma 21.3. punktā secināts, ka

"[..] likumā noteikts pienākums atvēlēt konkrēta apmēra

finansējumu tā, ka tas liedz Ministru kabinetam ņemt vērā

sociālekonomisko tautsaimniecības attīstības prognozi, kā arī

sabalansēt plānotos izdevumus starp visām nozarēm, Ministru

kabinetu budžeta sastādīšanas procesā sasaista. Šāda likuma norma

pēc būtības liedz Ministru kabinetam sagatavot valsts budžeta

projektu, rēķinoties ar pastāvošo ekonomisko situāciju, kā arī

valstij faktiski pieejamiem finanšu resursiem

(sal. sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās

tiesas 2002. gada 14. janvāra spriedumu lietā

Nr. 25/01). Jo vairāk likumos iekļautu konkrēta apmēra

budžeta finansējumu paģērošu prasījumu, jo vairāk sašaurinās

Ministru kabineta kompetence brīvi lemt par valsts uzdevumu

finansēšanas prioritātēm un izpildvaras iespējas izpildīt valsts

uzdevumus."

Šāda Tiesas atziņa bez izvērstāka skaidrojuma rada pamatu

tādai interpretācijai, ka Saeima nedrīkst rezervēt nekādus

budžeta līdzekļus, tostarp ārpus viena saimnieciskā gada, un

tādējādi būtiski ierobežo Saeimas rīcības brīvību attiecībā uz

ilgtermiņa fiskālās politikas veidošanu. Izskatāmās lietas

apstākļos tika vērtēta finansējuma pieauguma nodrošināšana

konkrētai tiesību nozarei, piesaistot to iekšzemes kopproduktam,

taču Spriedumā trūkst norādes uz to, vai vēl kādas citas

situācijas arī nebūtu vērtējamas kā tādas, kas liedz Ministru

kabinetam sagatavot valsts budžeta projektu, rēķinoties ar

pastāvošo sociālekonomisko situāciju. Šādas norādes trūkums var

radīt priekšstatu, ka Tiesa izskatāmajā lietā ir lēmusi pretēji

tam, ko pati iepriekš atzinusi vairākās ar tiesībām uz sociālo

nodrošinājumu saistītās lietās (lietas Nr. 2019-24-03

(garantētais minimālais ienākums), Nr. 2019-25-03 (personas

atzīšana par trūcīgu) un Nr. 2019-27-03 (valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta apmērs)). Spriedums nebūtu interpretējams

tādējādi, ka ar to tiek apšaubīts likumdevēja pienākums izlemt

valstij nozīmīgus jautājumus.

4.2. Spriedumā Tiesa atsaukusies uz Lietuvas

Republikas Konstitucionālās tiesas 2002. gada

14. janvāra spriedumu lietā Nr. 25/0. Piekrītu, ka no

tā var izdarīt Sprieduma 21.3. punktā norādīto secinājumu:

"[..] jo vairāk likumos iekļautu konkrēta apmēra budžeta

finansējumu paģērošu prasījumu, jo vairāk sašaurinās Ministru

kabineta kompetence brīvi lemt par valsts uzdevumu finansēšanas

prioritātēm un izpildvaras iespējas izpildīt valsts

uzdevumus." Taču šāds secinājums tikai daļēji atspoguļo to,

ko atzinusi Lietuvas Konstitucionālā tiesa.

Lietuvas Konstitucionālā tiesa secināja, ka izņēmuma gadījumā

Seims var pieņemt normas, kas paredz noteiktus valsts budžeta

izdevumus. Lietuvas Konstitucionālā tiesa uzsvēra, ka šādos

likumos var paredzēt tikai tādus valsts budžeta izdevumus, kas

nepieciešami, lai sasniegtu noteiktu, vispārsvarīgu mērķi

konkrētā likumā noteiktā laika posmā, ja šīs vajadzības nevar

apmierināt viena budžeta gadā. Proti, šādas normas ir pieļaujamas

attiecībā uz ilgtermiņa risinājumiem (sk. Lietuvas

Konstitucionālās tiesas 2002. gada 14. janvāra

sprieduma lietā Nr. 25/01 7.3. punktu).

Šādu pieeju, vērtējot valdības un likumdevēja pilnvaras valsts

budžeta sagatavošanā un pieņemšanā, Lietuvas Konstitucionālā

tiesa apstiprināja arī savā nesenajā spriedumā. Proti,

2020. gada 3. novembrī Lietuvas Konstitucionālā tiesa

pieņēma spriedumu lietā Nr. 8/2019 un tajā norādīja, ka

Seims nevar noteikt tādu tiesisko regulējumu, kas ierobežotu vai

noliegtu valdības pilnvaras sagatavot Konstitūcijā noteikto

valsts budžeta projektu (sk. Lietuvas Konstitucionālās

tiesas 2020. gada 3. novembra sprieduma lietā

Nr. 8/2019 65.1. un 67.1. punktu). Šajā pašā

spriedumā ir ietverts arī šāds atzinums: tā kā Lietuva ir

parlamentāra republika un tās Konstitūcijā ir nostiprināts

princips, ka valdība ir atbildīga Seimam, valdībai kā likumu

izpildītājai ne tikai ir jāievēro pašas noteiktās prioritātes un

vadlīnijas, bet arī jāīsteno Seima noteiktās valsts politikas

prioritātes dažādās dzīves jomās. Tas pats par sevi neliedz

valdībai tai ar Konstitūciju piešķirtās pilnvaras izstrādāt

valsts budžetu (sk. Lietuvas Konstitucionālās tiesas

2020. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 8/2019

65.2. un 67.2.1.2. punktu). Tātad Lietuvas

Konstitucionālā tiesa līdzīgi kā 2002. gada 14. janvāra

spriedumā atzina, ka likumi, kas paredz noteiktus budžeta

izdevumus, izņēmuma gadījumā ir pieļaujami.

Līdz ar to Spriedumā norādītais tikai daļēji atspoguļo

Lietuvas Konstitucionālās tiesas izdarītos secinājumus lietās,

kurās vērtēta izpildvaras un likumdevēja loma budžeta pieņemšanas

procesā.

4.3. Tiesa ir atzinusi, ka valsts budžeta likuma

pieņemšana ir svarīga Saeimas funkcija, kuru tā veic kā

institūcija, kas ir tieši atbildīga Latvijas tautas priekšā.

Salīdzinot ar citām valsts budžeta izstrādāšanā un pieņemšanā

iesaistītajām konstitucionālajām institūcijām, tieši Saeimai ir

pati nozīmīgākā konstitucionāli tiesiskā loma šā konstitucionālā

uzdevuma veikšanā (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

10. punktu).

Tātad Saeima ir Latvijas tautas tieši leģitimēta valsts varas

institūcija. Sprieduma 22. punktā atzītais, ka Saeima

nedrīkst ilgtermiņā "iezīmēt" budžeta izdevumu daļas un

par indikatoru valsts budžeta finansējuma palielināšanai izmantot

iekšzemes kopproduktu, mazina Saeimas kā konstitucionāla orgāna

nozīmi parlamentārā republikā. No Sprieduma nav saprotams, kāpēc

Saeimai varētu tikt liegta iespēja konceptuāli lemt par

sabiedrībai un valstij vispārsvarīgu jautājumu ilgtermiņa

risinājumiem, jo īpaši tādā gadījumā, ja Saeima paredz attiecīgā

regulējuma īstenošanai nepieciešamos līdzekļus. Piekrītu, ka

izskatāmajā lietā Saeima nebija paredzējusi līdzekļus un nebija

ņēmusi vērā normu, kas tai uzlika par pienākumu noteikta

finansējuma piešķiršanu augstākajai izglītībai. Tas izskatāmās

lietas apstākļos varēja būt pietiekams pamats atzīt, ka Saeima

savas tiesības ir izmantojusi pretēji Satversmē noteiktajam.

Taču, abstrahējoties no izskatāmās lietas, neredzu pamatu

Spriedumu tulkot tādējādi, ka Saeimai vispār būtu liegta iespēja

lemt par ilgtermiņa fiskālās politikas veidošanu un valsts

uzdevumu finansēšanas prioritātēm, kuras Ministru kabinetam,

sastādot budžetu, būtu jāievēro.

Tiesa ir atzinusi, ka atbilstoši Satversmē noteiktajam Saeimai

ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums izstrādāt un pieņemt

regulējumu, kas izšķir nozīmīgus valsts un sabiedriskās dzīves

jautājumus. Tāpat Satversme Saeimai piešķir tiesības lemt par

jautājumiem, kas skar valsts budžetu (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-43-01 35.3. punktu).

Šī atziņa uzsver Saeimas lomu demokrātiskā un tiesiskā valstī.

Taču tā neizslēdz nepieciešamību ievērot varas dalīšanas

principu. Nav pieļaujama viena vai otra valsts varas atzara lomas

absolutizēšana valsts budžeta sagatavošanas un pieņemšanas

procesā. Satversmes 66. pantā noteiktās budžeta tiesību

īstenošanas kārtības mērķis ir racionāli sabalansēt likumdevēja

un izpildvaras kompetenci budžeta sagatavošanā un apstiprināšanā,

tādējādi saglabājot pilnu kompetenci gan Ministru kabinetam, gan

Saeimai.

Uzskatu, ka ar Spriedumu Saeimai ir

nepamatoti ierobežota iespēja konceptuāli lemt par sabiedrībai un

valstij vispārsvarīgu jautājumu ilgtermiņa risinājumiem,

piešķirot tiem atbilstošus līdzekļus.