4. pants

No labas likumdošanas principa izrietošās

prasības ir labas likumdošanas principa konkretizācijas elementi,

kas citstarp dod iespēju saprast, kāpēc likumdevējs noteicis

konkrētu pamattiesību ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds

ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieļaujams

(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 27. maija

sprieduma lietā Nr. 2020-49-01

24.2. punktu). Nosakot pārejas noteikumus, labas

likumdošanas princips uzliek likumdevējam pienākumu

pārliecināties par to ietekmi uz jau pastāvošajām tiesiskajām

attiecībām un nodrošināt personas un sabiedrības interešu

mijiedarbību tieši pārejas periodā, kad personai ir jāpārkārto

sava rīcība atbilstoši jaunajiem apstākļiem

(sk. Satversmes tiesas 2021. gada

5. marta sprieduma lietā Nr. 2020-30-01

15. punktu).

Piekrītu Sprieduma 19. punktā secinātajam, ka

apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir vērsts

uz to, lai paaugstinātu pirmā līmeņa profesionālo augstāko

izglītību ieguvušo un patstāvīgu praksi projektēšanā īstenojošo

personu izglītības, kā arī no tās izrietošo prasmju, kompetenču

un zināšanu līmeni. Tāpat piekrītu, ka apstrīdētā norma kalpo

tam, lai būtu nodrošināta būvprojekta kvalitāte un atbilstība

normatīvajiem aktiem un attiecīgi arī gan būves kvalitāte un

drošums, gan arī citu cilvēku tiesības, tostarp tiesības uz

dzīvību, veselību un labvēlīgu vidi.

Likumdevējam ir rīcības brīvība paaugstināt profesionālās

izglītības prasības, lai nodrošinātu būvprojektu kvalitāti un

atbilstību normatīvajiem aktiem un tādējādi arī būves kvalitāti

un drošumu. Tomēr, pieņemot šādu tiesisko regulējumu,

likumdevējam ir jāievēro no labas likumdošanas principa

izrietošās prasības un jāpamato, kādēļ personām ar jau iepriekš

iegūtu būvprakses sertifikātu un patstāvīgās prakses tiesībām

būtu nepieciešams noteikt pienākumu iegūt otrā līmeņa augstāko

izglītību. It sevišķi ņemot vērā Sprieduma 15. punktā

uzsvērto nodarbinātības nozīmi personas dzīvē, likumdevējs

nedrīkstētu tiesības uz nodarbinātību ierobežot bez īpaša

pamatojuma. Protams, personas nevar paļauties uz to, ka vienmēr

varēs turpināt darbu uzsāktajā profesijā, nemainoties ar to

saistītajām izglītības un citām prasībām. Tomēr šādiem personas

tiesību ierobežojumiem jābūt rūpīgi apsvērtiem, līdzsvarojot

personas un sabiedrības intereses, kā arī pienācīgi pamatojot

ierobežojumu nepieciešamību.

4.1. Nav noliedzams tas, ka no būvinženiera

kvalifikācijas ir atkarīga būves kvalitāte un drošība. Tomēr no

apstrīdētās normas un Būvniecības likuma 13. panta izstrādes

materiāliem neizriet, ka pirmā līmeņa profesionālo augstāko

izglītību ieguvušo un nozarē jau vairākus gadus strādājušo

būvinženieru darba kvalitāte būtu zemāka nekā tām personām, kuras

jau sākotnēji bija ieguvušas otrā līmeņa profesionālo augstāko

izglītību. Proti, likumdevējs nav pamatojis, ka tieši to

būvspeciālistu darba kvalitāte, kuriem ir pirmā līmeņa

profesionālā augstākā izglītība, būtu šķērslis kvalitatīva

būvniecības procesa nodrošināšanai. Arī Tieslietu ministrija savā

viedoklī norādījusi, ka no likumprojekta anotācijas nav saprotams

konkrēto apstrīdētajā normā ietverto prasību noteikšanas

pamatojums - nav pamatota nepieciešamība paaugstināt šīs

prasības, nav izvērtētas konkrētajā jomā identificētās problēmas,

nav izanalizēti riski, kas rastos tādā gadījumā, ja prasības

netiktu paaugstinātas, nav vērtētas alternatīvas un samērīgums

(sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu

1. sēj. 113.-115. lp.).

Tāpat likumdevējs nav pamatojis to, ka attiecīgajām personām

trūktu savai profesionālajai darbībai nepieciešamo fundamentālo

zināšanu, kuras attiecīgi būtu jāiegūst. Šādu nozarē jau

strādājošu speciālistu praktisko un teorētisko zināšanu

novērtējums netika veikts. To apstiprinājusi arī Ekonomikas

ministrija darba grupas sēdē, norādot, ka nav konstatēts, ka

lielākās projektēšanas problēmas būtu personām ar pirmā līmeņa

augstāko izglītību, proti, "šādu datu vispār nav un

attiecīgi par tiem vispār nevar runāt" (sk.

darba grupas 2013. gada 5. jūnija sēdes

audioierakstu). Turklāt darba grupas sēdēs vairākkārt

uzsvērta tieši praktiskās pieredzes nozīme, norādot uz to, ka

būtiska ir personas gūtā pieredze, nevis tikai izglītība. Proti,

darba grupas debatēs izteikts viedoklis, ka "pēc augstākās

izglītības iegūšanas speciālists nav gatavs praktiskajam darbam,

projektējot bīstamas iekārtas, jo nepieciešama prakse".

Izskanējis arī tāds viedoklis, ka "apzinīguma līmenis,

uzkrātā pieredze un prasmes cilvēkiem nerodas augstskolā, tās

rodas darbā" (sk. darba grupas 2013. gada

5. jūnija sēdes audioierakstu). Tāpat tika norādīts -

nevar būt tā, ka persona ar 20 līdz 30 gadu pieredzi zaudē

sertifikātu tikai tādēļ, ka nav sasniegts prasītais izglītības

līmenis (sk. darba grupas 2014. gada 10. marta

sēdes audioierakstu).

Sprieduma 22.3. punktā norādīts: "[..] fakts, ka

darba grupas sēdēs netika izskatīta vai nebija pieejama

statistika, kas apliecinātu to, ka pirmā līmeņa profesionālo

augstāko izglītību ieguvušo būvinženieru darbs nav tik

kvalitatīvs kā otrā līmeņa augstāko profesionālo izglītību

ieguvušo būvinženieru darbs, nenozīmē to, ka likumdevējs nevarētu

rīkoties atbilstoši piesardzības principam un veicināt arvien

augstākas kvalitātes nodrošināšanu visā nozarē."

Piesardzības princips demokrātiskā tiesiskā valstī nozīmē to,

ka nav jāgaida līdz brīdim, kad reāls kaitējums jau ir faktiski

nodarīts. Pietiek ar pamatotām aizdomām par šāda kaitējuma

iespējamību, lai valsts jau laikus veiktu efektīvus un samērīgus

pasākumus nolūkā nepieļaut kaitējuma iestāšanos. Ja pastāv

būtisks un nopietns risks, kuram pakļauta personu veselība un

labklājība, tad valstij ir pienākums veikt saprātīgus un

piemērotus pasākumus, lai aizsargātu personu pamattiesības jau

tad, kad negatīvās sekas vēl nav radušās. Proti, unikālā un

neskaidrā situācijā likumdevējam ir tiesības pieņemt lēmumus, kas

ir, pirmkārt, balstīti uz saprātīgu pieņēmumu un, otrkārt, vērsti

uz pamattiesību aizsardzību, un Satversmes tiesa neapšauba šāda

pieņēmuma pamatotību (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 11. decembra sprieduma lietā

Nr. 2020-26-0106 16.1. punktu).

Ievērojot minētās atziņas, nepiekrītu tam, ka izskatāmajā

lietā būtu piemērojams piesardzības princips. Lai arī apstrīdētā

norma ir vērsta uz sabiedrības drošības un tiesību uz dzīvību,

veselību un labvēlīgu vidi aizsardzību, no lietas materiāliem nav

gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu atradies unikālā

un neskaidrā situācijā, kad būtiskam un nopietnam riskam ir

pakļauta personu veselība un labklājība. Kā jau šajās

atsevišķajās domās esmu norādījis, dati par personu ar pirmā

līmeņa profesionālo augstāko izglītību veiktā darba kvalitāti

nemaz netika savākti. Tāpat šajā sakarā jāuzsver, ka apstrīdētā

norma tika pieņemta vēl pirms Zolitūdes traģēdijas.

4.2. Atbilstoši labas likumdošanas principam

likumdevējam, pieņemot tiesību normas, jāņem vērā arī tajās

noteiktā pamattiesību ierobežojuma darbība sociālajā realitātē.

Uzskatu, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, to nav

pienācīgi izvērtējis un ņēmis vērā.

Apstrīdētās normas subjekti ir personas, kuras jau ieguvušas

pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību un strādā

attiecīgajā specialitātē. Likumdevējs neapsvēra, vai būtu

saprātīgi uzlikt šīm personām pienākumu atgriezties studiju

procesā, it sevišķi paralēli turpinot darbu. Netika izvērtēts,

kādas fiziskas, psiholoģiskas, finansiālas un citādas grūtības

šāds tiesiskais regulējums varētu radīt. Personas, kuras skar

apstrīdētā norma, var nedzīvot tajās pilsētas, kurās attiecīgo

izglītību iespējams iegūt. Tāpat jāņem vērā šo personu darba

specifika un iespējas to ikdienā apvienot ar studijām. Turklāt no

Ekonomikas ministrijas sniegtās informācijas izriet, ka liela

daļa attiecīgo speciālistu jau ir pusmūža gados. Visbeidzot, šīs

personas varēja studēt valsts budžeta vietās tikai tad, ja

atteicās no iespējas, ka noteikti studiju kursi tiek atzīti, un

uzsākt studijas no otrā kursa (sk. Latvijas

Lauksaimniecības universitātes sniegto informāciju lietas

materiālu 12. sēj. 87. lp.).

Līdzīgi Tieslietu ministrija savā viedoklī ir norādījusi, ka

nav ticis veikts novērtējums attiecībā uz patstāvīgās prakses

tiesību īstenošanai būvinženiera profesijā nepieciešamās

izglītības prasību paaugstināšanas sekām, ietekmi, pamatojumu un

arī administratīvajām izmaksām, kas personām varētu rasties

sakarā ar prasību iegūt otrā līmeņa profesionālo augstāko

izglītību (sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas

materiālu 1. sēj. 113.-115. lp.).

Arī darba grupas sēdēs izskanējis viedoklis, ka pārejas

periods ir utopija. Proti: "[..] mums bija precedents,

savulaik arhitektiem piešķīrām patstāvīgās prakses tiesības ar

koledžas izglītību. Laikam pirms 10 gadiem šo atļauju atcēla,

tikai ar otrā līmeņa augstāko izglītību. No tiem cilvēkiem, kas

tajā brīdī zaudēja patstāvīgās prakses tiesības, papildu

izglītību ieguva uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi cilvēki, tie,

kas tajā brīdī jau mācījās Tehniskajā universitātē. Tas pārejas

regulējums, kas mums šobrīd ir iekļauts pārejas noteikumos, tā ir

diezgan liela utopija, un mūsu pieredze rāda, ka tā

nenotiek" (sk. darba grupas 2014. gada

10. marta sēdes audioierakstu). Tomēr tā dēvētais

utopiskais regulējums stājās spēkā.

To, ka likumdevējs nav ņēmis vērā sociālo realitāti, citstarp

apliecina statistikas dati par apstrīdētās normas sekām. Proti,

saskaņā ar Ekonomikas ministrijas sniegto informāciju tikai

15 % personu atbilstoši apstrīdētajai normai ieguvušas otrā

līmeņa profesionālo augstāko izglītību patstāvīgas prakses

tiesību projektēšanā vai būvekspertīzē turpināšanai

(sk. Ekonomikas ministrijas sniegto informāciju lietas

materiālu 12. sēj. 56.-57. lp.).

Līdz ar to likumdevējs nav atbilstoši labas likumdošanas

principam pamatojis to, kāpēc personām ar pirmā līmeņa

profesionālo augstāko izglītību un pieredzi nozarē, proti, jau

iepriekš iegūtu būvprakses sertifikātu un patstāvīgās prakses

tiesībām, būtu nepieciešams uzlikt par pienākumu otrā līmeņa

profesionālās augstākās izglītības ieguvi.