4. pants

Kā būtiskāko Sprieduma trūkumu vēlos norādīt

to, ka Spriedums rada pamatu tiesiskajai nenoteiktībai attiecībā

uz absolūtā aizlieguma lietās piemērojamo metodoloģiju. Spriedumā

nav sniegta atbilde uz jautājumu, kāpēc izskatāmajā gadījumā

nebūtu piemērojama absolūtā aizlieguma metodoloģija. Uzskatu, ka

šādai analīzei vajadzēja būt ietvertai līdzīgi kā spriedumā lietā

Nr. 2020-50-01. Tajā Satversmes tiesa norādīja, ka, ņemot

vērā valsts dienesta īpašo lomu un statusu, kā arī likumdevēja

plašo rīcības brīvību šajā jomā, uz šo īpašo prasību tiesiskuma

izvērtējumu nav attiecināma absolūtā aizlieguma satversmības

izvērtēšanas metodoloģija (sk. Satversmes tiesas

2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2020-50-01 13. punktu).

Savās atsevišķajās domās lietā Nr. 2020-50-01 jau

norādīju, ka Satversmes tiesas secinājumi par absolūtā aizlieguma

metodoloģijas nepiemērošanu tulkojami šauri un attiecināmi tikai

uz konkrētajā lietā vērtēto situāciju un normatīvo regulējumu. No

Spriedumā ietvertajiem tiesas secinājumiem nav saprotams, cik

plaši Satversmes tiesa piemēros šīs metodoloģijas izmantošanas

izņēmumus. Proti, vai šī metodoloģija nav piemērojama tikai

konkrētu valsts dienesta amatpersonu gadījumos vai visos

gadījumos, kad ir ierobežotas tādas personas pamattiesības, kura

atrodas valsts dienestā, vai arī Satversmes tiesa vispār atsakās

no šīs metodoloģijas un tā nav piemērojama nevienā gadījumā, kad

personas pamattiesību ierobežojums pēc sava rakstura faktiski ir

absolūts aizliegums.