3. pants

Visupirms izklāstīšu savu viedokli par to,

kādēļ būtu atzīstams, ka apstrīdētās normas nav pieņemtas

pienācīgā kārtībā, proti, tādā likumdošanas procesā, kas atbilstu

labas likumdošanas principam.

3.1. Labas likumdošanas principa ievērošana sekmē

to, ka sabiedrībā veidojas pārliecība par pieņemto lēmumu

tiesiskumu un to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā

nepieciešamība ierobežot Satversmē noteiktās pamattiesības ir

rūpīgi izsvērta (sal. sk. Satversmes tiesas

2009. gada 26. novembra sprieduma lietā

Nr. 2009-08-01 17.2. punktu un 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01

24.1. punktu). Paredzētais tiesiskais regulējums, ciktāl

tas nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem

pētījumiem (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01

18.1. punktu).

Sprieduma 32. punktā atzīts, ka apstrīdētās normas ir

vērstas uz valsts valodas aizsardzību, nodrošinot pie

mazākumtautībām piederošu personu iespējas visās izglītības

pakāpēs paaugstināt savu valsts valodas prasmju līmeni. Tas

nozīmē, ka apstrīdētajām normām vajadzēja būt pienācīgi pamatotām

ar pētījumiem par valsts valodas prasmi, proti, vajadzēja būt

pamatotam tam, ka iepriekšējais izglītības ieguves valodas

reformas posms pie mazākumtautībām piederošajām personām nav

nodrošinājis pienācīgu valsts valodas prasmi. Tomēr no lietā

pieejamās informācijas nav gūstams apstiprinājums tam, ka šādi

pētījumi būtu veikti.

Spriedumā Satversmes tiesa atsaucas uz diviem pētījumiem:

1) Aģentūras pētījumu "Valodas situācija Latvijā:

2016-2020", kurā konstatēts, ka 2019. gadā

20 procenti aptaujāto mazākumtautību jauniešu atzinuši, ka

latviešu valodu ir apguvuši tikai pamatprasmes līmenī vai zina to

vāji, un 2) Liepājas Universitātes 2021. gada pētījumu

"Pirmsskolēnu latviešu valodas apguves rezultāti Latvijā:

Kurzemē, Rīgā un Latgalē. Latviešu valodas apguve", kurā

konstatēts, ka pirmsskolas vecuma bērnu latviešu valodas prasmes

nav pietiekamas. Uzskatu, ka minētie pētījumi nav atzīstami par

tādiem, kas pienācīgi pamatotu to, ka iepriekšējais izglītības

ieguves valodas reformas posms pie mazākumtautībām piederošajām

personām nav nodrošinājis pienācīgu valsts valodas prasmi.

Pirmkārt, periods, kad minētie pētījumi tika veikti un

publicēti, liecina par to, ka šie pētījumi nevar pamatot

secinājumu par iepriekšējā izglītības ieguves valodas reformas

posma nepietiekamību valsts valodas prasmes nodrošināšanai.

Iepriekšējais izglītības ieguves valodas reformas posms sākās

2018. gadā, un reforma tika ieviesta pakāpeniski pa klašu

grupām. Tā, piemēram, attiecībā uz 9. un 12. klasi reformas

īstenošana sākās tikai 2021. gada 1. septembrī

(sk. 2018. gada 22. marta likumu

"Grozījumi Izglītības likumā"). Arī minētie

pētījumi tika publicēti 2021. gadā, proti, gadā, kad 9. un

12. klašu skolēni tikai uzsāka mācības atbilstoši

iepriekšējā izglītības ieguves valodas reformas posmā noteiktajām

prasībām. To, vai iepriekšējais izglītības ieguves valodas

reformas posms ir vai nav nodrošinājis pienācīgu valsts valodas

apguvi, var novērtēt tikai pēc tam, kad izglītojamie jau zināmu

laiku ir mācījušies atbilstoši šā reformas posma tiesiskajam

regulējumam. Turklāt arī Satversmes tiesa Sprieduma

36.1.1. punktā norādījusi, ka izglītības reformas kvalitāti

var novērtēt tikai pēc teju vai deviņiem gadiem. Tādējādi ar

minētajiem pētījumiem nevar tikt pamatots tas, ka iepriekšējais

izglītības ieguves valodas reformas posms nav nodrošinājis pie

mazākumtautībām piederošām personām pietiekamu valsts valodas

prasmi.

Otrkārt, lai pienācīgi risinātu jautājumu par valsts valodas

prasmes paaugstināšanu, ir būtiski izvērtēt ne tikai valsts

valodas prasmes līmeni, bet arī iemeslus, kuru dēļ tās līmenis ir

tāds, kāds ir. Tikai noskaidrojot iemeslus, kuru dēļ valsts

valodas prasme nav pietiekama, ir iespējams izraudzīties

piemērotāko risinājumu šīs prasmes uzlabošanai, vienalga, vai tās

būtu izmaiņas tiesiskajā regulējumā vai arī tā piemērošanā. Tomēr

no lietas materiāliem neizriet, ka likumdevējs būtu šos iemeslus

pienācīgi izvērtējis.

Tā, piemēram, abi minētie pētījumi aptver laiku, kurā bija

spēkā dažādi Covid-19 izplatības mazināšanai noteiktie

ierobežojumi, tostarp attālinātās mācības. Satversmes tiesa jau

ir konstatējusi, ka attālināto mācību laikā izglītības kvalitāte

bija pazeminājusies (sk. Satversmes tiesas

2022. gada 26. maija sprieduma lietā

Nr. 2021-33-0103 22.3. punktu). Pazeminoties

izglītības kvalitātei, var pasliktināties arī valsts valodas

prasme.

Tas, kādā līmenī skolēns apgūst valsts valodu, ir atkarīgs arī

no pedagoga kompetences. Tiesas sēdē Izglītības un zinātnes

ministrijas pārstāve norādīja, ka problēmas ar valsts valodas

apguvi rodoties arī tāpēc, ka pedagogu valsts valodas zināšanas

nav pietiekamas. Arī Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un

narkoloģijas katedras docētājs, Bērnu psihiatrijas klīnikas

vadītājs, Pusaudžu resursu centra attīstības vadītājs

Dr. Ņikita Bezborodovs ir norādījis, ka pedagogu valsts

valodas prasmes ietekmē izglītības kvalitāti (sk.

2024. gada 13. jūnija tiesas sēdes lietā Nr. 2023-15-01

audioierakstu).

Ja valsts valoda netiek apgūta pietiekamā līmenī tiesiskā

regulējuma piemērošanas dēļ, tad arī ar jauna tiesiskā regulējuma

- apstrīdēto normu - pieņemšanu mērķis paaugstināt valsts valodas

prasmi netiks sasniegts, bet var tikt apdraudēta agrāk

mazākumtautību izglītības programmas īstenojušo izglītības

iestāžu nodrošinātās izglītības kvalitāte.

Tāpēc uzskatu, ka apstrīdētās normas nav pienācīgi pamatotas

ar izskaidrojošiem pētījumiem.

3.2. Satversmes tiesa jau vairākkārt atzinusi, ka

valstij ir pienākums pastāvīgi kontrolēt izglītības kvalitāti,

efektīvi izmantojot valstī izveidoto izglītības procesa

kvalitātes kontroles mehānismu, lai varētu konstatēt iespējamās

izglītības kvalitātes izmaiņas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 20.2.3. punktu, 2019. gada

13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01

22.1. punktu un 2022. gada 26. maija sprieduma

lietā Nr. 2021-33-0103 22.3. punktu). Šāda atziņa

pausta gan lietās, kuras skāra izglītības jautājumus vispār, gan

lietās, kurās vērtēts iepriekšējais tiesiskais regulējums par

mācību valodu lietojumu formālās izglītības sistēmas

ietvaros.

Tiesiskā demokrātiskā valstī starp konstitucionālajiem

orgāniem valda savstarpēja cieņa, un nebūtu pieļaujama tāda

situācija, ka Satversmes tiesas spriedums netiek izpildīts vai

tiek izpildīts tikai formāli. Labas likumdošanas princips liek

likumdevējam vērtēt pamattiesību ierobežojuma satversmību,

ievērojot Satversmes tiesas spriedumos paustās atziņas.

Likumdevējam it sevišķi jāņem vērā tie Satversmes tiesas

spriedumi, kuros attiecīgais jautājums jau ir vērtēts

(sal. sk. Satversmes tiesas 2023. gada

28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2021-45-01

17.2.1. punktu). Tātad likumdevējam, pieņemot

apstrīdētās normas, bija jāņem vērā Satversmes tiesas judikatūras

atziņas par valsts pienākumu pastāvīgi kontrolēt izglītības

kvalitāti.

Neapšaubu Sprieduma 36.2. punktā izdarīto secinājumu, ka

valsts ir izveidojusi sistēmu, kas vērsta uz izglītības

kvalitātes kontroli un nodrošināšanu. Tomēr no lietā pieejamās

informācijas nav gūstams apstiprinājums tam, ka būtu izvērtēta

iepriekšējā reformas posma ietekme uz izglītības kvalitāti.

Tiesas sēdē Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve

norādīja, ka esot pieejami tikai centralizēto eksāmenu rezultāti,

bet konkrēti pētījumi par iepriekšējā reformas posma ietekmi uz

izglītības kvalitāti neesot veikti. Kaut arī ir pieejami

centralizēto eksāmenu rezultāti, tomēr būtu nepieciešama arī

kvalitatīva un sistēmiska datu analīze, it īpaši attiecībā uz

cēloņsakarību starp valodu, kādā mācību priekšmets tika apgūts,

un attiecīgā eksāmena rezultātu. Sprieduma 36.1.1. punktā

norādīts, ka iepriekšējā izglītības ieguves valodas reformas

posma rezultāti neesot visaptveroši izvērtēti tādēļ, ka

izglītības reformas kvalitāti pilnībā varot novērtēt tikai tad,

kad izglītojamie ir izgājuši visu obligātās izglītības ciklu.

Tomēr nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka izglītības reformas

ietekme uz izglītības kvalitāti vispār netiek vērtēta, jo jauni

šīs reformas posmi tiek uzsākti, nesagaidot brīdi, kad iespējams

pilnībā novērtēt iepriekšējā posmā nodrošinātās izglītības

kvalitāti. Es jau savās atsevišķajās domās lietā

Nr. 2018-22-01 "Par 2018. gada 22. marta

likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta

pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112. panta

pirmajam teikumam un 114. pantam" vērsu uzmanību uz to,

ka likumdevējs nav pienācīgi izanalizējis izglītības reformas

ietekmi uz izglītības kvalitāti.

Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, nav ņēmis

vērā Satversmes tiesas judikatūras atziņas par valsts pienākumu

pastāvīgi kontrolēt izglītības kvalitāti.

3.3. Ņemot vērā to, ka apstrīdētās normas nav

pienācīgi pamatotas ar izskaidrojošiem pētījumiem un to

pieņemšanas procesā nav ņemtas vērā Satversmes tiesas judikatūras

atziņas par izglītības kvalitātes kontroli, secināms, ka

apstrīdētās normas ir pieņemtas, pārkāpjot labas likumdošanas

principu.

Satversmes tiesas judikatūrā vairākkārt atzīts tas, ka ne

katrs parlamentārās procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats

uzskatīt, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai

parlamentārās procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā

neesošu, jābūt pamatotām šaubām par to, ka gadījumā, ja procedūra

tiktu ievērota, Saeima būtu pieņēmusi tādu pašu lēmumu. Proti,

tikai būtisku procesuālo pārkāpumu dēļ tiesību norma var tikt

uzskatīta par prettiesisku (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-12-01 31.3. punktu).

Pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs nebija izvērtējis to,

vai iepriekšējā reforma jau nav nodrošinājusi pie mazākumtautībām

piederošām personām pienācīgu valsts valodas prasmi un, ja nav

nodrošinājusi, tad kādu iemeslu dēļ nav nodrošinājusi, kā arī

nebija izvērtējis reformas ietekmi uz izglītības kvalitāti.

Tādējādi rodas šaubas par to, vai gadījumā, ja minētie pārkāpumi

netiktu pieļauti un labas likumdošanas princips tiktu ievērots,

Saeima būtu pieņēmusi tādu pašu lēmumu, proti, izraudzījusies

tieši apstrīdētajās normās ietverto risinājumu valsts valodas

prasmes uzlabošanai.

Līdz ar to uzskatu, ka apstrīdētajās normās ietvertais

pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu.