Satversmes tiesas tiesneša Gunāra Kusiņa atsevišķās domas lietā Nr. 2015-03-01 "Par 2014. gada 25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" 2. panta un 2014. gada 30. oktobra likuma "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam"

2. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Kā Satversmes tiesa jau norādījusi, darbs ir

neatņemams cilvēciskās pašcieņas un apliecināšanās avots

demokrātiskā sabiedrībā. Ieguldot savas zināšanas, kompetenci un

spējas darbā, persona gūst iespēju pilnvērtīgi dzīvot mūsdienu

sabiedrībā. Strādājot algotu darbu, persona gūst savu

fizioloģisko, sociālo un kultūras vajadzību apmierināšanai

nepieciešamos finanšu līdzekļus (sk. Satversmes tiesas 2007.

gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.2.

punktu).

Satversmes tiesas līdzšinējā praksē vairākkārt tikusi uzsvērta

Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteikto tiesību nozīme

sabiedrībā. Piemēram, Satversmes tiesa atzinusi, ka demokrātiskas

valsts pienākums ir rūpēties par tās iedzīvotāju iespējām

strādāt, turklāt šīs iespējas ne tikai jāparedz konstitūcijā, bet

arī jāīsteno dzīvē (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 18.

decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 9.1. punktu).

Tādējādi tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu

ir atzīstamas par nozīmīgām ne vien ikvienas personas

pilnvērtīgas dzīves nodrošināšanai, bet arī visas sabiedrības

labklājības veicināšanai.