2. pants

Spriedumā norādīts, ka apstrīdētajā normā ietvertais

aizliegums ir uzskatāms par absolūtu (sk. Sprieduma

12.3. punktu). Absolūti aizliegumi strādāt konkrētās

profesijās personām, kuras sodītas par kādu noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanu, ir paredzēti arī vairākos citos normatīvajos aktos.

No Spriedumā ietvertajiem secinājumiem kopumā izriet, ka

likumdevējs ir tiesīgs noteikt šādus aizliegumus (sk. arī

Sprieduma 16.1. punktu). Absolūtā aizlieguma pastāvēšana

pati par sevi uzreiz nenozīmē tā neatbilstību Satversmei.

Satversmes tiesa izskatāmajā lietā papildus jau iepriekš

izmantotajiem "pamattiesību ierobežojuma pārbaudes

testa" kritērijiem norāda uz vairākiem citiem kritērijiem,

kas jāpārbauda, vērtējot absolūtā aizlieguma satversmību (sk.

Sprieduma 19. punktu). Proti, Spriedumā, atsaucoties uz

Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, tiek noteikta īpaša

pārbaudes metodoloģija tieši absolūtā aizlieguma satversmības

izvērtēšanai. Piekrītu, ka objektīvai un vispusīgai absolūtā

aizlieguma satversmības izvērtēšanai, metodoloģija ir

nepieciešama. Taču ar minēto jauno metodoloģiju tiek noteikts

augstāks pamatojuma un izvērtējuma standarts likumdošanas

procesā. Tādēļ ar šo standartu likumdevējam izvirzītajām prasībām

jābūt ne tikai skaidrām un precīzām, bet arī izsvērtām un tām

jāņem vērā likumdošanas procesam raksturīgā specifika.

Spriedumā likumdevējam ir izvirzīta prasība izvērtēt absolūtā

aizlieguma būtību un piemērošanas sekas (sk. Sprieduma

19.2. punktu). Turklāt no vairākām Spriedumā ietvertajām

atziņām nepārprotami secināms, ka šādam izvērtējumam jābūt ļoti

detalizētam. Tā Spriedumā norādīts uz faktu, ka Krimināllikuma

sevišķajā daļā ir 200 panti, kuros paredzēta atbildība par

smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, kopējais uz minētajiem

noziegumiem attiecināto pantu dispozīciju skaits ir 322. Ņemot

vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka likumdevējam bijis

jāizvērtē, kādas intereses apdraud minētie noziegumi, un

jāpamato, ka par jebkuru no tiem sodītām personām nosakāms

aizliegums jebkad strādāt par pedagogu (sk. Sprieduma 19.2.1.

punktu).

Satversmes tiesas nolēmumos ir atzīts, ka likumdevējam ir

jānosaka būtiskākie, ilgākam laika posmam piemērojamie noteikumi,

nevis sīki jāapraksta katrs tiesiskais sastāvs. Likumi nevar kļūt

pārāk sastinguši un kazuistiski, jo tad tie vairs nebūtu taisnīgi

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 7.2. punktu). Ar

tiesību normu nav iespējams regulēt visas iespējamās situācijas,

tai jānodrošina pietiekama abstrakcijas (vispārīguma) pakāpe.

Manuprāt, tādēļ likumdevējam, arī pamatojot absolūto aizliegumu,

ir tiesības noteiktā veidā grupēt vai tipizēt situācijas, uz

kādām šis aizliegums varētu attiekties, nevis izvērtēt pilnīgi

visas iespējamības un vērtēt jebkuru noziedzīgā nodarījuma

sastāvu.

Līdz ar to uzskatu, ka prasības, kas likumdevējam tiek

izvirzītas attiecībā uz absolūtā aizlieguma izvērtēšanu, nevar

būt pārmērīgas. Pretējā gadījumā šīs prasības kļūs

neizpildāmas.