Satversmes tiesas tiesneša Jāņa Neimaņa atsevišķās domas lietā Nr. 2017-21-01 "Par Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 41. panta pirmās daļas 1. punkta "d" apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam"

9. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās

atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 41. panta pirmās

daļas 1. punkta "d" apakšpunkta

(redakcijā, kas bija spēkā no 2007. gada

1. novembra līdz 2017. gada 15. decembrim)

atzīšana par spēkā neesošu ex tunc padara uz tās pamata

celtos prasījumus par spēkā neesošiem (sal. Civillikuma

1415. pantu). Apdrošinātājs, kurš, pamatojoties uz šo

normu, izvirzīja prasījumu pret transportlīdzekļa vadītāju,

paļāvās uz prasījuma pamatā esošās tiesību normas atbilstību

Satversmei. Prasījuma pieļaujamību un pamatotību strīdus gadījumā

izvērtēja vispārējās jurisdikcijas tiesa. Tiesas spriedums stājās

spēkā un ieguva likuma spēku. Neviens cits transportlīdzekļa

vadītājs, izņemot pieteikuma iesniedzēju, neturpināja aizstāvēt

savas aizskartās tiesības Satversmes tiesā. Atbilstoši Tiesu

informācijas sistēmas datiem kopumā šādu prasījumu, kuri desmit

gados, kamēr spēkā bija apstrīdētās normas redakcija, celti uz

apstrīdētās normas pamata un kuros vispārējās jurisdikcijas

tiesas spriedums stājies spēkā, ir ievērojams - vairāk kā

100.

Ar Satversmes tiesas spriedumu šīs ar vispārējās jurisdikcijas

tiesas spriedumu nodibinātās tiesiskās attiecības tagad ir

zaudējušas savu tiesisko stabilitāti, jo transportlīdzekļa

vadītājs var pieprasīt lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar

jaunatklātiem apstākļiem (sk. Civilprocesa likuma

479. panta piekto punktu).

Prasījums, kurš bija reiz celts un apmierināts uz spēkā

neesošas normas pamata, tiks pārskatīts. Apdrošinātāja mantiskās

tiesības tiks aizskartas - tam būs jāatdod atpakaļ viss, ko tas

saņēmis no transportlīdzekļa vadītāja, pamatojoties uz regresa

prasību, jo Satversmes tiesa šo prasījuma normu atzinusi par

spēkā neesošu no tiesvedības uzsākšanas brīža.

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vērsa savu uzmanību tikai

uz transportlīdzekļa vadītāja īpašuma tiesībām, taču

privāttiesiskās attiecībās vienlīdz būtiskas ir arī otras puses

(izskatāmajā gadījumā - apdrošinātāja) īpašuma tiesības, kas

garantētas Satversmes 105. pantā. Satversmes tiesas

spriedums ir radījis šādiem apdrošinātājiem īpašuma tiesību

aizskārumu.