3. pants

Šajā lietā spriedumā būtu bijis svarīgi

uzsvērt, ka Saeima ir konstitucionāls valsts varas orgāns, kas

īsteno tiešu tautas pārstāvību. Saskaņā ar Satversmes

2. pantu Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas

tautai. Savukārt saskaņā ar Satversmes 5. un 6. pantu

Saeimu veido Saeimas deputāti, kas tiek ievēlēti kā visas tautas

priekšstāvji un kopumā veido tautas pārstāvniecību

(reprezentatīvās demokrātijas princips). Satversmes 5. pantā

atspoguļotais Saeimas deputāta kā tautas priekšstāvja

konstitucionāli tiesiskais statuss ir Saeimas kā orgāna, kas

pārstāvības ceļā īsteno no Latvijas tautas izrietošo suverēno

varu, pamatā.

Saskaņā ar Satversmes 21. pantu Saeimai ir tiesības pašai

noteikt savu iekšējo darbību un kārtību. Tā ir īpaša Saeimas kā

konstitucionāla valsts varas orgāna autonomijas izpausme - vara

noteikt pašai savu, no Ministru kabineta vai citām valsts

iestādēm neatkarīgu iekšējās darbības organizāciju un kārtību.

Nedz konstitucionālo valsts varas orgānu vadītāju sanāksme, nedz

Ministru kabinets, nedz citas valsts pārvaldes iestādes līdz

apstrīdētās normas izdošanai nebija noteikušas Saeimas deputātiem

vakcinācijas pienākumu un to nebija tiesīgas darīt. To noteica

pati Saeima ar apstrīdēto normu, turklāt kopsakarā ar

vakcinācijas pienākuma neizpildes sekām - liegumu piedalīties

Saeimas darbā un tātad arī pildīt deputāta amata pienākumus.

Saeima savu kompetenci (uzdevumus un tiesības) īsteno tikai

tādā veidā, ka visi Saeimas deputāti rīkojas kopīgi, nevis kādai

Saeimas deputātu grupai (piemēram, parlamentārajam vairākumam)

rīkojoties atsevišķi. Tādēļ ikviens Saeimas deputāts ir tiesīgs

piedalīties Saeimas darbībā, Saeimā notiekošajās diskusijās un

lēmumu pieņemšanā.

Jāuzsver, ka Saeimas deputāta tiesības, kas izriet no Saeimas

deputāta konstitucionāli tiesiskā statusa, ir noteiktas

Satversmē, tādēļ Saeimas iekšējās darbības un kārtības normas var

tikai regulēt veidu, kādā šīs tiesības tiek īstenotas. Ņemot vērā

to, ka ikvienam Saeimas deputātam ir jābūt līdzvērtīgām tiesībām

Saeimā pārstāvēt savus politiskos uzskatus, šo tiesību īstenošana

ir savstarpēji saskaņojama tā, lai Saeima būtu spējīga darboties.

Tas var prasīt arī atsevišķu Saeimas deputāta amata tiesību

ierobežojumus. Piemēram, Saeimas debatēs var tikt noteikts

(ierobežots) runas laiks vai saturs, lai Saeimas darbs nezaudētu

savu lietišķo raksturu un atsevišķs deputāts, īstenojot savas

deputāta tiesības, neapdraudētu Saeimas pārstāvniecisko raksturu

un funkcionēšanu.

Atsevišķa Saeimas deputāta tiesības ar Saeimas iekšējiem

darbības un kārtības noteikumiem var ierobežot tikai leģitīma -

ar Saeimas darbības nodrošināšanu saistīta - mērķa labad. Ar

Saeimas deputāta privāto dzīvi saistīts mērķis nevar būt

leģitīms, piemēram, deputāta pienākumu izpildi ierobežojot tiem,

kas nav laulājušies, nenēsā bikses vai ikdienā nebrauc uz Saeimu

ar velosipēdu. Visbeidzot, pat gadījumos, ja pastāv ar Saeimas

darbību saistīts leģitīms mērķis, tad šādam ierobežojumam jābūt

samērīgam.