9. pants

LESD 49. pantā nostiprināta uzņēmējdarbības brīvība

(angļu: freedom of establishment).25 Šā panta

pirmās daļas pirmais teikums noteic, ka ir aizliegti brīvības

veikt uzņēmējdarbību ierobežojumi. Savukārt saskaņā ar šā panta

otro daļu brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sākt un

izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un

vadīt uzņēmumus. Saskaņā ar LESD 54. pantu uzņēmējdarbības

brīvība aizsargā ne vien ES pilsoņus, bet arī ES dalībvalstīs

dibinātas juridiskās personas.

Hartā atsevišķi nostiprinātas tiesības izvēlēties nodarbošanos

un strādāt (15. pants), darījumdarbības brīvība (16. pants) un

tiesības uz īpašumu (17. pants).

Saskaņā ar Hartas 15. pantu ikvienam ir tiesības strādāt un

iesaistīties brīvi izraudzītā vai akceptētā profesijā (1. punkts)

un katrs ES pilsonis var brīvi meklēt darbu, strādāt, izmantot

tiesības veikt uzņēmējdarbību (angļu: right of

establishment) un sniegt dažādus pakalpojumus jebkurā

dalībvalstī (2. punkts). Šajā pantā ietvertās tiesības vistuvāk

atbilst Satversmes 106. pantā ietvertajām tiesībām brīvi

izvēlēties nodarbošanos. Atbilstoši EST praksei Hartas 15. panta

2. punkts tikai atkārto LESD 45.-62. pantā ietvertās brīvas

pārvietošanās tiesības un nekādas papildu tiesības

nerada.26 Tas ir cieši saistīts ar abām pārējām

pieminētajām normām, kas regulē ekonomisko aktivitāti - 16. un

17. pantu.27

Hartas 16. pants noteic, ka darījumdarbības brīvību (angļu:

freedom to conduct a business) atzīst saskaņā ar ES

tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi. Šis pants

aizsargā juridisko personu un pašnodarbinātu fizisko personu

tiesības nodarboties ar saimniecisko darbību.28 EST ir

atzinusi, ka šis pants ietver tiesības brīvi izmantot uzņēmumam

pieejamos ekonomiskos, tehniskos un finanšu

resursus,29 kā arī jau iepriekš pieminēto brīvību

nodarboties ar saimniecisko un uzņēmējdarbību, līgumu slēgšanas

brīvību un brīvas konkurences tiesības.30

Savukārt Hartas 17. panta 1. punkts noteic, ka ikvienai

personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to

lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu

savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien

tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un

apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par

zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma

izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas

nepieciešams vispārējās interesēs. Saskaņā ar Hartas 52. panta 3.

punktu Hartas 17. panta nozīme un apjoms ir tāds pats kā

Konvencijā garantētajām tiesībām, un ierobežojumi nedrīkst

pārsniegt Konvencijā paredzētos.31 Attiecīgi secināms,

ka šīs normas saturs lielā mērā atbilst Satversmes 105. panta

saturam.

No trīs iepriekš minēto Hartas normu satura analīzes redzams,

ka tieši 16. pantā nostiprinātā darījumdarbības brīvība vistuvāk

atbilst Satversmes tiesas praksē atzītajām tiesībām veikt

komercdarbību. Līdz ar to tieši Hartas 16. pants ir ņemams vērā,

nosakot Satversmē garantēto tiesību veikt komercdarbību saturu un

vietu Satversmes sistēmā. Savukārt Satversmes 106. pantā

ietvertās tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos ir saistītas ar

Hartas 15. pantu un Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības ir

saistītas ar Hartas 17. pantu.

Hartas 16. pantā nostiprinātā darījumdarbības brīvība ir

uzskatāma par speciālo tiesību normu iepretim Hartas 15. pantā

nostiprinātajām tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos, nevis

Hartas 17. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu, kas

atspoguļotas Konvencijas 1. protokola 1. pantā.32

EST lietā C-210/03 Swedish Match AB and Swedish Match UK

Ltd v Secretary of State for Health atzina, ka orālai

lietošanai paredzētās tabakas izstrādājumu tirdzniecības

aizliegums var ierobežot šādu izstrādājumu ražotāju brīvību

iesaistīties savā arodā vai profesijā, tomēr šāds aizliegums

nevar ierobežot šo ražotāju tiesības uz īpašumu. Proti,

"neviens ekonomikas dalībnieks nevar pasludināt

īpašumtiesības uz kādu tirgus daļu pat tad, ja tā viņam bija

brīdī pirms pasākuma, kas ietekmē šo tirgu, ieviešanas, jo šāda

tirgus daļa ir tikai ekonomisks stāvoklis noteiktā brīdī, kas ir

pakļauts neparedzamām apstākļu maiņām. Tāpat uzņēmēji nevar

atsaukties uz iegūtām tiesībām vai pat uz tiesisko paļāvību uz

to, ka tiek saglabāta pastāvošā situācija, kuru var grozīt ar

Kopienas iestāžu lēmumiem, kas pieņemti izvērtēšanas pilnvaru

ietvaros."33 Pie šāda paša secinājuma EST bija

jau iepriekš nonākusi arī citā lietā - par trešo valstu banānu

tirgošanas ierobežojumiem.34

Savukārt lietā par aizliegumu tirgot roņu izstrādājumus EST

atzina, ka ar Hartas 17. pantu piešķirtā tiesību uz īpašumu

aizsardzība attiecas nevis uz tīri komerciālām interesēm vai

iespējām, kuru gadījuma raksturs ir raksturīgs pašai

saimnieciskās darbības būtībai, bet uz tiesībām, kam ir mantiska

vērtība, no kuras, ņemot vērā tiesību sistēmu, izriet iegūts

tiesisks stāvoklis, kurš ļauj to īpašniekam tā labā autonomi

īstenot šīs tiesības. Atsaucoties uz Konvenciju un ECT judikatūru

EST atzina, ka nākotnes ienākumus var uzskatīt par

"īpašumu" tikai tad, ja tie jau ir iegūti, ja tie ir

droši pastāvoša parāda priekšmets vai ja pastāv īpaši apstākļi,

kas ieinteresētajai personai var radīt tiesisku paļāvību saņemt

mantisku vērtību. Ņemot vērā, ka sūdzības iesniedzēji bija

norādījuši vienīgi uz iespēju tirgot izstrādājumus no roņiem,

neizklāstot šādus īpašus apstākļus, EST sūdzību

noraidīja.35 Turpretim lietā par ekskluzīvām

televīzijas apraides tiesībām EST atzina, ka šādām tiesībām ir

mantiska vērtība, tomēr tās nevar uzskatīt par tādām, kas radītu

noteiktu tiesisko stāvokli, jo ar līgumu iegūtās tiesības bija

pretrunā jau pirms tam pieņemtās direktīvas imperatīvajām

normām.36

Ņemot vērā iepriekš minēto, var atzīt, ka Hartas 17. pants

aizsargā jau iegūto mantu, savukārt tās 15. un 16. pants aizsargā

šādas mantas iegūšanas procesu.37 Tāpat atšķirībā no

tiesībām uz īpašumu, kas darbojas materiālo un nemateriālo aktīvu

jomā, darījumdarbības brīvība aizsargā ekonomisko iniciatīvu un

iespēju piedalīties tirgū, nevis peļņu, kas tiek iegūta šajā

tirgū.38 Vienlaikus EST ir atzinusi arī atšķirības

starp Hartas 15. un 16. pantu. Proti, lietā par preču marķēšanas

pienākumu EST atzina, ka šāds pienākums neierobežo tiesības

"iesaistīties brīvi izraudzītā [..] profesijā" Hartas

15. panta izpratnē, taču var ierobežot ar Hartas 16. pantu atzīto

darījumdarbības brīvību, ciktāl ar šādu prasību tās adresātam

rodas saistība, kas ierobežo tam pieejamo resursu brīvu

izmantošanu, jo tam rodas pienākums īstenot pasākumus, kuri var

tam radīt izmaksas un ietekmēt tā darbības

organizāciju.39 Tomēr Hartas 15. un 16. pants ir

vieglāk nošķirams no 17. panta nekā 15. pants no 16. panta, starp

kuriem ir ciešāka līdzība.40