3. pants

Nepiekrītu spriedumā izvēlētajam

"pienākuma" jēdzienam un tajā balstītajam izvērtējumam.

Šādi tiesa nonāk pretrunā ar tiesību sistēmā noteikto kārtību,

kādā pašvaldībām ir nosakāmi uzdevumi un kā izvērtējama to

uzdošanas satversmība.

Apstrīdētās normas nosaka Pieteikuma iesniedzējai jaunu

pārvaldes uzdevumu un detalizē tā izpildes kārtību. Proti, ja par

tās publiskajā telpā esoša pieminekļa, kam nebija piešķirts

valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss, izskatu un nākotni

pašvaldībai iepriekš bija absolūta lemšanas brīvība, tad ar

apstrīdētajām normām likumdevējs ir ne tikai pārņēmis lēmumu savā

kompetencē, bet arī noteicis konkrētus, pašvaldībām pildāmus

pienākumus ar konkrētiem nosacījumiem. Kā norādījusi arī

pieaicinātā persona Bucerius Tiesību skolas Publisko tiesību I -

Publiskās tiesības, starptautiskās publiskās un Eiropas tiesības

- katedras vadītājs profesors Dr. Jerns Aksels

Kemmerers (Jörn Axel Kämmerer), iespējams runāt par

"pašpārvaldes tiesību atcelšanu, pārklāšanās ceļā", jo

kopumā pašvaldību atbildība par pieminekļiem saglabājas; to tikai

pārklāj un faktiski izslēdz jaunais "demontāžas"

uzdevums noteiktās teritorijās"; pašpārvaldes uzdevums tiek

aizstāts ar valsts uzdevumu, kas savukārt ir jāpilda pašvaldībām

(sk. viedokļa 7., 8. lpp.). Līdz ar to Satversmes

tiesai bija jāpārbauda gan kompetences atņemšanas, gan uzdevuma

uzdošanas tiesiskums, ko tā pēc būtības arī daļēji dara, tomēr

nelietojot administratīvajās tiesībās pastāvošo juridisko

terminoloģiju. Spriedumā pastāv pretruna par to, ka uzdevums

vienlaikus ir pienākums un kārtība.

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai vispirms bija jāizvērtē,

vai (atbilstoši kādiem kritērijiem) likumdevējs varēja atņemt

pašvaldībām tiesības lemt par to teritorijā esošajiem

pieminekļiem. Vietēja rakstura funkcijas īstenošanā valsts var

iejaukties tikai publisku interešu labad, ja secināms, ka

konkrētā uzdevuma pienācīgu izpildi nebūtu iespējams nodrošināt

citādi. Pieņemot, ka pašvaldību domju politiskie uzskati par

vēsturiskā, ideoloģiskā mantojuma izpratni un iespaidu atšķiras,

valsts varētu izlemt, kā vienoti jārīkojas ar šo mantojumu. Tālāk

Satversmes tiesai būtu bijis jāizvērtē, vai lēmuma par objektu

nākotni izņemšana no pašvaldību kompetences un pēcāk atkārtota

nodošana konkrēta uzdevuma veidā būtu efektīva un samērīga.

Tiesai bija jāanalizē, vai pašvaldībai tika piešķirta pienācīga

rīcības brīvība, lai pielāgotu uzdevuma izpildi vietējiem

apstākļiem (sk. Hartas 4. panta piekto

daļu).