3. pants

Satversmes tiesa savā līdzšinējā praksē ir atzinusi

tiesību normas par nepiemērotām leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja

izraudzītais līdzeklis bija nepārprotami neracionāls vai

nelietderīgs un izvirzīto mērķi ar to nebija iespējams

sasniegt.

3.1. Likumdevēja izraudzītā līdzekļa nepiemērotību

leģitīmā mērķa sasniegšanai Satversmes tiesa konstatēja,

piemēram, 2007. gada 18. oktobra spriedumā lietā Nr. 2007-03-01.

Atbilstoši apstrīdētajai Satversmes tiesas likuma normai tiesības

atgriezties iepriekšējā amatā pēc Satversmes tiesas tiesneša

pilnvaru izbeigšanās bija tikai personai, kas saskaņā ar likumu

"Par tiesu varu" apstiprināta par tiesnesi bez pilnvaru termiņa

ierobežojuma. Pamatojot izraudzītā līdzekļa nepiemērotību

leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa norādīja, ka

apstrīdētā norma ir formāls kritērijs, saskaņā ar kuru

atsevišķiem Satversmes tiesas tiesnešiem pēc attiecīgo pilnvaru

termiņa beigām ir garantēta iespēja atgriezties tiesneša amatā.

Satversmes tiesa uzsvēra, ka šajā procesā netiek vērtēta ne

tiesneša kompetence, nedz arī viņa spēja pildīt tiesneša amatu,

lai gan attiecīga izvērtēšana liecinātu par centieniem nodrošināt

personu tiesības uz kompetentu tiesu (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 25.6.

punktu).

Cits spriedums, kurā Satversmes tiesa apstrīdēto normu atzina

par nepiemērotu leģitīmā mērķa sasniegšanai, ir 2009. gada 4.

februāra spriedums lietā Nr. 2008-12-01. Izvērtējot Komerclikuma

142. panta otrās daļas un 284. panta otrās daļas atbilstību

Satversmes 105. pantam, Satversmes tiesa nesaskatīja racionālu

izskaidrojumu tam, ka apstrīdētās normas liedz akciju sabiedrības

statūtos noteikt lielāku nepieciešamo balsu vairākumu svarīgu

lēmumu pieņemšanai nekā trīs ceturtdaļas no klātesošo

balsstiesīgo akcionāru balsīm. Apstrīdētajās normās ietvertais

regulējums nenovērsa iespēju bloķēt sabiedrības lēmumu pieņemšanu

un nesekmēja sabiedrības spēju darboties. Satversmes tiesa

secināja, ka apstrīdētajās normās ietvertais līdzeklis līdz ar to

nav piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01

10.3. un 11. punktu).

Apstrīdēto normu par nepiemērotu leģitīmā mērķa sasniegšanai

Satversmes tiesa atzina arī Černobiļas atomelektrostacijas

avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas

atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu pensiju

lietā. Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas

dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā

cietušo personu sociālās aizsardzības likuma pārejas noteikumu 1.

punkta pirmais teikums noteica, ka invaliditātes pensijas un

apgādnieka zaudējuma pensijas, kas piešķirtas līdz šā likuma

spēkā stāšanās dienai un aprēķinātas kaitējuma atlīdzības apmērā,

saskaņā ar šo likumu pārrēķinātas netiek, izņemot gadījumu, kad

personai, kurai piešķirta invaliditātes pensija kaitējuma

atlīdzības apmērā, mainās darbspēju zaudējuma pakāpe (procentos)

vai invaliditātes smaguma pakāpe. Apstrīdētā norma pieļāva, ka

invaliditātes pensijas apmērs personai ar nemainīgu darbspēju

zaudējuma vai invaliditātes smaguma pakāpi var būt mazāks nekā

personai, kuras darbspēju zaudējuma vai invaliditātes smaguma

pakāpe ir zemāka, bet mainījusies pēc likuma stāšanās spēkā,

proti, pēc 2000. gada 1. janvāra. Līdz ar to šī norma

nepietiekami aizsargāja to personu tiesības, kurām invaliditātes

pensija kaitējuma atlīdzības apmērā bija piešķirta līdz likuma

spēkā stāšanās brīdim un kurām nav mainījusies darbspēju

zaudējuma vai invaliditātes smaguma pakāpe. Satversmes tiesa

konstatēja, ka apstrīdētā norma neatbilst likuma mērķim, jo tā

nekompensēja iegūto kaitējumu atkarībā no tā smaguma (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr.

2009-46-01 12. punktu).

3.2. Visos minētajos gadījumos apstrīdētās normas bija

acīmredzami nepiemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Satversmes

tiesa samērā reti konstatē, ka apstrīdētā norma nav piemērota

leģitīmā mērķa sasniegšanai. Likumdevējs un citi tiesību normu

izdevēji parasti izvēlas racionālus un lietderības ziņā adekvātus

tiesiskos risinājumus leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ja tiesību

norma tiek atzīta par neatbilstošu samērīguma principam, tad

iemesls gandrīz vienmēr ir neatbilstība kādam no abiem pārējiem

samērīguma kritērijiem, proti, izraudzītais leģitīmā mērķa

sasniegšanas līdzeklis nav saudzējošākais vai indivīda tiesībām

un likumiskajām interesēm nodarītais zaudējums ir lielāks nekā

sabiedrības iegūtais labums.