4. pants

Apstrīdētajā pantā paredzētais iesnieguma

nodrošinājums var atturēt personas, kas vēlas novilcināt

iepirkuma procedūru, no nepamatotas iepirkuma apstrīdēšanas

Iepirkumu uzraudzības birojā. Tādējādi tiek veicināts iepirkuma

procedūras ātrums un efektivitāte. Šajā ziņā iesnieguma

nodrošinājums ir līdzīgs valsts nodevai un drošības naudai, kas

attur personas no nepamatotas vēršanās tiesā, līdz ar to mazinot

tiesu noslogotību un sekmējot tiesu darba efektivitāti.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts nodevas mērķis ir ne vien

daļēji segt tiesu uzturēšanas izdevumus, bet arī mazināt

nepamatotu pieteikumu vai apelācijas sūdzību iesniegšanas

iespējamību, tādējādi nodrošinot tiesu sistēmas efektivitāti

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-16-01 8.2. punktu).

4.1. Spriedumā secināts, ka iesnieguma nodrošinājums

attiecas ne tikai uz apzināti nepamatotu iesniegumu

iesniedzējiem, bet arī uz personām, kuru iesnieguma iemesls ir

patiesas šaubas par iepirkuma procedūras likumību. Satversmes

tiesa norāda, ka iesniegums, kas atzīts par nepamatotu, ne

vienmēr uzskatāms arī par tādu, kas iesniegts ar mērķi apzināti

kavēt iepirkuma procedūru. Tomēr nodrošinājumu varot zaudēt arī

personas, kuras iesniegumu iesniegušas ar mērķi novērst pārkāpumu

un ar to radīto tiesību aizskārumu (sk. Sprieduma 25.

punktu). Šiem argumentiem, kas Spriedumā izmantoti izraudzītā

līdzekļa nepiemērotības pamatošanai, nevar piekrist. Jebkādi

likumā noteiktie maksājumi par vēršanos iestādē vai tiesā

vienlīdz attiecas gan uz personām, kuras godprātīgi izmanto

tiesības apstrīdēt vai pārsūdzēt tām nelabvēlīgus nolēmumus, gan

arī uz personām, kuras savas tiesības izmanto nepamatoti vai

negodprātīgi. Pienākums veikt minētos maksājumus nevar būt

atkarīgs no iekšējās motivācijas, kuras dēļ persona vēršas

iestādē vai tiesā.

4.2. Kā norādīts Spriedumā, apstrīdētais pants

nesamērīgi ierobežo iespējas apstrīdēt iepirkuma procedūras

ietvaros pieņemtos lēmumus un samazina Birojā saņemto iesniegumu

skaitu. Pēc Satversmes tiesas ieskata, tādējādi samazinās iespēja

atklāt un novērst kļūdas iepirkuma procedūrā. Kļūdu nelabošana

varot valstij radīt negatīvas finansiālas sekas arī tad, ja

iepirkuma procedūra notikusi no Eiropas Savienības fondu

līdzekļiem finansēta projekta ietvaros. Ja auditā pēc projekta

pabeigšanas konstatēti pārkāpumi iepirkuma procedūras norisē,

finansējuma saņēmēja izdevumi varot tikt atzīti par

neattiecināmajiem izdevumiem, kuri jāsedz tikai no valsts budžeta

un kurus nav iespējams segt no Eiropas Savienības fondu

finansējuma. Līdz ar to netiekot nodrošināts likumdevēja

norādītais mērķis - veicināt iepirkuma procedūras efektivitāti

(sk. Sprieduma 30. punktu).

Minētie argumenti tomēr nav pietiekami, lai iesnieguma

nodrošinājumu uzskatītu par leģitīmā mērķa sasniegšanai

nepiemērotu līdzekli. Lielāks saņemto iesniegumu skaits ne

vienmēr garantē iespējamo pārkāpumu atklāšanu. Tieši otrādi - jo

mazāks iesniegumu skaits, jo efektīvāk Birojs var strādāt,

paātrinot publiskā iepirkuma procedūru. Spriedumā norādītos

riskus, kas valstij saistībā ar apstrīdēto regulējumu varētu

rasties Eiropas Savienības fondu finansējuma apguvē, ievērojami

samazina Biroja veiktās pirmspārbaudes, kas ir efektīvs

preventīvs līdzeklis, ar kuru novērst iepirkuma procesa

pārkāpumus. Saskaņā ar 2007. gada 15. februārī pieņemtā Eiropas

Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda vadības likuma 17.

panta pirmo daļu Iepirkumu uzraudzības birojam ir pienākums

nodrošināt Eiropas Savienības fondu projektu iepirkuma

dokumentācijas un iepirkuma procedūras norises izlases veida

pirmspārbaudi. Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka Iepirkumu

uzraudzības birojam ir tiesības pieprasīt no Eiropas Savienības

fondu vadībā iesaistītajām institūcijām un Eiropas Savienības

fonda finansējuma saņēmējiem informāciju, kas nepieciešama, lai

nodrošinātu Eiropas Savienības fonda projekta iepirkuma

dokumentācijas un iepirkuma procedūras norises izlases veida

pirmspārbaudi.

4.3. Spriedumā izdarīts secinājums, ka apstrīdētais

regulējums nenodrošina ātrāku iepirkuma procedūru, jo pastāv

iespēja iesniegt nepamatotu iesniegumu, nezaudējot nodrošinājumu

(sk. Sprieduma 32. punktu). Apstrīdētā panta trešās daļas

1. punkts paredz atmaksāt nodrošinājumu iesniedzējam, ja viņš

savu iesniegumu ir rakstveidā atsaucis līdz tā izskatīšanas

dienai. Lai gan šī apstrīdētajā pantā ietvertā norma nesamazina

iepirkuma procedūras kopējo ilgumu, tā kalpo par pamudinājumu

nepamatotus iesniegumus atsaukt. Jo mazāk ir izskatāmo

iesniegumu, jo detalizētāk un rūpīgāk Biroja iesniegumu

izskatīšanas komisija tos var izvērtēt. Tādējādi palielinās

iepirkuma procedūras efektivitāte.

4.4. Spriedumā secināts, ka iesnieguma izskatīšanu

Birojā nevar uzskatīt par iepirkuma procedūras nesamērīgu

pagarināšanu, jo iesnieguma izskatīšanas termiņš ir noteikts

likumā un pasūtītājam tas jāņem vērā, plānojot iepirkumu (sk.

Sprieduma 33. punktu). Var piekrist, ka Publisko iepirkumu

likumā noteiktie termiņi kā tādi iepirkuma procedūru nekavē un

tie ir jāievēro. Tomēr minētais Satversmes tiesas secinājums nav

arguments tam, lai iesnieguma nodrošinājumu atzītu par

nepiemērotu līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai. Iesnieguma

nodrošinājums ir Birojam iesniegto nepamatoto iesniegumu skaita

samazināšanas līdzeklis un līdz ar to palīdz novērst situācijas,

kad pārmērīga iesniegumu skaita dēļ varētu tikt kavēta iepirkuma

procedūras savlaicīga pabeigšana.

4.5. Par iesnieguma nodrošinājumu kā leģitīmā mērķa

sasniegšanai piemērotu tiesību institūtu liecina arī Saeimas

atbildes rakstā minētā ārvalstu prakse. Kā pamatoti norāda

Saeima, nozīmīga ir citu Eiropas Savienības dalībvalstu pieredze,

kas gūta, nosakot nodrošinājumu iesniegumam iepirkuma procedūras

pārskatīšanas iestādē (sk. lietas materiālu 1. sējuma 46.

lpp.). Vairākās Eiropas Savienības valstīs pārskatīšanas

procedūras pirmstiesas stadijā ir jāsamaksā valsts nodeva vai

jāiemaksā drošības nauda (depozīts). Šādi maksājumi ir noteikti

Čehijā, Dānijā, Igaunijā, Kiprā, Maltā, Polijā, Slovākijā un

Slovēnijā.

4.6. Sprieduma secinājumu daļā ir ietverta norāde uz

Biroja informāciju, ka nepamatoto iesniegumu procentuālā

attiecība pret pamatotajiem un daļēji pamatotajiem iesniegumiem

pēc iesnieguma nodrošinājuma ieviešanas nav būtiski mainījusies

(sk. Sprieduma 25. punktu). Šos statistikas datus tomēr

nevar uzskatīt par būtisku argumentu, kas liecinātu par

iesnieguma nodrošinājuma nepiemērotību leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Jāņem vērā, ka Latvijas tiesību sistēmā iesnieguma

nodrošinājums ir jauns institūts. Apstrīdētais pants stājās spēkā

tikai 2009. gada 13. augustā. Tādējādi ir vajadzīgs daudz ilgāks

laiks, lai uz statistikas pamata varētu izdarīt pārliecinošus

secinājumus par iesnieguma nodrošinājuma efektivitāti. Jāatzīmē

arī Spriedumā konstatētais, ka Birojā saņemto iesniegumu skaits

pēc Publisko iepirkumu likumā izdarītajiem grozījumiem ir

samazinājies (sk. Sprieduma 31. punktu).